Pirmdiena, 24.06.2024 05:42
Jānis
Svētdiena, 5. februāris, 2023 10:30

Kā trauksmes signālus par psihisko veselību atpazīt ikdienā

ogrenet.lv
Kā trauksmes signālus par psihisko veselību atpazīt ikdienā
Svētdiena, 5. februāris, 2023 10:30

Kā trauksmes signālus par psihisko veselību atpazīt ikdienā

ogrenet.lv

Izplatītākie psihiskie traucējumi Eiropā ir trauksme, bezmiegs un depresija. Latvijā situācija ir līdzīga un, visticamāk, jāpiemin arī izdegšanas sindroms. Diemžēl daudzi palīdzību pie speciālistiem nemeklē, ļaujot problēmai samilzt līdz apmēriem, kad bez zālēm neiztikt.

Var piemeklēt jebkuru

Mentālās problēmas sabiedrībā joprojām tiek stigmatizētas, palīdzības meklēšana pie psihologa vai psihiatra nereti pat tiek uzskatīta par vājuma pazīmi: re, kā, pavisam netiek ar sevi galā! 

Tāpat kā ikviens no mums nav pasargāts no fiziskām kaitēm, arī mentālās veselības problēmas var piemeklēt jebkuru – šādā izpratnē tas uzskatāms par normālu un no tā nevajadzētu kaunēties. Tomēr sabiedrībā pastāv dažādi aizspriedumi saistībā ar psihiskās veselības problēmām, kas var arī kavēt vēršanos pie speciālistiem, kad cilvēks jūt – kaut kas nav labi. 


Taču palīdzību vajadzētu meklēt, jo līdzīgi kā ar fiziskām slimībām, arī mentālās veselības jautājumos agrīna diagnostika ir svarīga. Ja dažādi traucējumi vai stāvokļi tiek ielaisti, sekas var būt ilgstošas un ļoti nopietnas, piemēram, kuņģa un gremošanas trakta slimības ilgstoša stresa gadījumā, pašdestruktīva uzvedība, piemēram, vielu lietošanu, lai mazinātu psiholoģiskās ciešanas, vissmagākajos gadījumos – pašnāvība. Atšķiras grūtības, no kā cilvēki cieš, un, līdz ar to, atšķiras arī iespējamās sekas. 

Labā ziņa – laikus atklājot dažādus traucējumus, tos iespējams ārstēt vai vadīt, tādējādi šīs sekas novēršot un uzlabojot dzīves kvalitāti kopumā. 

Signāli, ko nedrīkst ignorēt

Mentālas problēmas nesākas viena dienā, turklāt tās mēdz attīstīties vairāku nelabvēlīgu faktoru ietekmē. Kādu brīdi psihiskie vai mentālas veselības traucējumi var arī būtiski neietekmēt dzīvi, taču ar laiku situācija mainās. Jāizvērtē, cik lielā mērā, piemēram, trauksme, ietekmē ikdienas funkcionēšanu. Ja cilvēks jūt, ka trauksmes dēļ nevar koncentrēties darbam, ka ir grūti pilnvērtīgi komunicēt, socializēties, ka trūkst enerģijas, ir slikts garastāvoklis, pazeminās dzīves kvalitāte, vajadzētu vērsties pie psihiatra.

Nepieciešams rūpīgāk pievērst uzmanību savām izjūtam un atbildēt sev uz svarīgiem jautājumiem: kā es jūtos; vai man pietiek resursu ikdienas aktivitātēm; vai, pamostoties no rīta, es jūtos atpūtusies; vai varu pilnvērtīgi strādāt, kā līdz šim? Ja uz šiem jautājumiem nav apstiprinošu atbilžu, tas ir jāuztver kā “trauksmes zvans”.

Signāli var būt ļoti dažādi. Tas, ko, iespējams, var pamanīt, ir nervozitāte, aizkaitināmība un citas pazīmes, kas var liecināt par trauksmi. Depresijas gadījumā var būt atsvešināšanās, noslēgtība, interešu zudums. Tāpat cilvēki reizēm mēdz pašārstēties, piemēram, lietojot alkoholu vai citas apreibinošas vielas. Liela palīdzoša loma, pamanot izmaiņas, ir tuviniekiem. Ja redz jebkādas krasas izmaiņas tuva cilvēka uzvedībā vai personībā, ir vērts apjautāties, kā viņš jūtas, vai viņu kas nomāc, vai ar visu tiek galā.

Psihosomatiski jeb psihisku un somatisku procesu mijiedarbības gadījumi ginekoloģiskajā praksē ir samērā bieži satopami, piemēram, ja runa ir par neauglību. Abi partneri var būt izmeklēti un atzīti par pilnīgi veseliem, taču grūtniecība neiestājas. Iesakot sievietei apmeklēt psihoterapiju, pēc kāda laika iestājas arī grūtniecība. Tāpēc, izvērtējot fiziskus simptomus, ārstam speciālistam ir vērts noskaidrot, vai tie nav mentālu traucējumu rezultāts.

Virtuālās pasaules slazds psihei

Negatīvu iespaidu uz cilvēkiem ar jau esošiem psihoemocionāliem traucējumiem rada arī sociālie tīkli, padarot situāciju smagāku. Sociālo tīklu saturs, piemēram, par jauno māmiņu dzīvi, ir grūti piemērojams realitātei. Ja jaunā sieviete sāk sevi salīdzināt un nespēj pietuvoties šiem standartiem, viņa var iekrist vēl dziļākā emocionālā bedrē. Viss nav tik vienkārši – emocionālajiem stāvokļiem pēc dzemdībām ir gradācijas, piemēram, ir pirmo dažu dienu pēcdzemdību skumjas, kas ir dabiskas un adekvātas – sieviete raud, viņa raizējas, vai visu dara pareizi. Nav adekvāti, ja šīs sūdzības pastāv vēl divas nedēļas pēc dzemdībām un tām ir tendence pieaugt. Tad var būt runa par pēcdzemdību depresiju.

Trešais traucējumu veids ir pēcdzemdību psihoze, kas izpaužas kā pašai vai citiem kaitējoša uzvedība, redzes, dzirdes halucinācijas. Tas ir akūts traucējumu veids, kas prasa neatliekamu medicīnisku iejaukšanos. Tie gan nav izplatīti, taču ir ļoti bīstami gadījumi.

Vai sievietēm mentāli traucējumi ir biežāk kā vīriešiem?

Sievietes tikai biežāk meklē speciālistu palīdzību un viņu problēmas tiek diagnosticētas. Manuprāt, pašlaik tieši vīrieši ir vairāk pakļauti riskam. Sievietes nebaidās prasīt palīdzību, ir atvērtākas gan pašpalīdzības mehānismiem, gan speciālistiem. Jā, sievietes menstruālais cikls var ietekmēt hormonālās svārstības un hormoni iespaido visu ķermeni, arī galvas smadzenes. Tomēr premenstruālo sindromu nevajadzētu jaukt ar depresiju, tas ir kas cits. Ja sievietei hormonālās svārstības traucē, tad var uzskatīt, ka tā ir slimība un vispirms par to jārunā ar savu ginekologu.

Daudz sarunājos ar sievietēm par psihisko veselību un hormonālajām svārstībām. Katrā sievietes dzīves posmā – grūtniecības laikā, pēcdzemdību periodā vai perimenopauzē ir trauksmes, depresijas riski.

Pie psihiatra cilvēks (neatkarīgi no dzimuma) parasti nāk, kad jau ir satraukums, bezcerība, kad nesaprot, kas ar viņu notiek. Vīriešiem biežāk diagnosticējam tādi trauksmes spektra traucējumi, kā piemēram, sociālā trauksme, tāpat kā sievietēm, vīriešiem sastopama arī depresija vai, piemēram, somatoforma veģetatīva disfunkcija. Tiesa, vīriešiem nereti ir neērti par to runāt, jo traucē aizspriedumi un audzināšana.


Vairāk pēc palīdzības griežas sievietes. Sievietes daudz domā par savu psihisko veselību. Tas notiek arī tāpēc, ka sievietes jūtas atbildīgas par bērniem, viņas vēlas būt labas mammas un, tiklīdz jūt nopietnus signālus, meklē ceļus, kā sev palīdzēt. Konsultēšanas dinamika parasti ir ļoti laba, sieviete atrod iekšējos resursus, pašpalīdzības ceļus. Ja psihologs neredz nopietnas saslimšanas simptomus, novirza pie psihiatra. Emocionālā stāvokļa uzlabošanos ir iespējams panākt.

Izdegšanas sindromam nav dzimuma pazīmes

Viena no problēmām, ar ko nākas saskarties, īpaši darbspējas vecuma cilvēkiem, ir izdegšanas sindroms – traucējums, kas var ievērojami pasliktināt dzīves kvalitāti. Jāatzīst gan, ka nozīmīgs izdegšanas faktors ir tieši darba vide un attiecības – ja tajā nekas nemainīsies, risks, ka darbinieki izdegs, saglabājas. Izdegšana nav saistīta tikai ar darbu, izdegt var arī ģimenē, partnerattiecībās. Sievietei izdegšana ir nopietns drauds, jo viņai jāpilda daudz sociālo lomu – tik daudzās dzīves jomās sievietei cenšas būt veiksmīga, ka brīžiem nemaz neatliek laika sev.

Izdegšanas sindroma pazīmes ir nomākts garastāvoklis, intereses zudums par veicamo darbu, aizkaitinājums, ciniskums, norobežošanās no kolēģiem, darba kavēšana vai dzīvošana tikai darbā, darbs nesniedz gandarījumu, parādās arī somatiski simptomi, piemēram, muskuļu pastāvīgs sasprindzinājums, muguras sāpes.

Simptomus var palīdzēt pamanīt arī kolēģi vai ģimenes locekļi. Ja cilvēks sāk atteikties no sociālām aktivitātēm un tas turpinās, ja mazinājušies parastie prieki, neinteresē hobijs, ir problēmas ar miegu, situācijai neatbilstoša vainas izjūta, vajadzētu mudināt doties pie speciālista. Jāņem vērā, ka izdegšana ir riska faktors depresijas attīstībai un arī tik izplatītā trauksme ar depresiju iet roku rokā.

Mentālās veselības problēmas ir pavisam nopietnas un īstas. Tas nav kaut kas tāds, ar ko var tikt galā “vienkārši saņemoties”. Ja cilvēkam būts lauzta roka, mēs taču neteiksim: ko tu čīksti, ņem un saaudzē. Nē! Mēs zinām, ka tas ir sāpīgi, ka tam vajag laiku. Tāpat arī ar mentālo veselību – kolēģiem, draugiem, radiem jāpiedāvā palīdzība iejūtīgi, nevērtējoši.

Vienkāršākais jautājums, ko varam uzdot: vai es tev varu palīdzēt? Ja atbilde ir apstiprinoša, noskaidrot, kā varam būt noderīgi un palīdzē tā, kā vajadzīgs viņam, nevis kā mēs uzskatām par pareizu. Tāpat arī jāatceras – otram varam tikai pasniegt roku, bet nevaram likt to paņemt.

Kad nepieciešami medikamenti?

Medikamenti jālieto tikai tad, ja ir diagnosticēta saslimšana. Grūtsirdībai, kas var piemeklēt ikvienu, ārsts antidepresantus neizraksta. Ikvienam dažreiz tā var būt.

Ko vēl var darīt – mēģināt parādīt resursus, kas cilvēkam šobrīd ir pieejami. Ja radiniekiem šķiet, ka notiek kas vairāk, nekā tikai parasta nomāktība, vajag aicināt vērsties pie speciālista. Un tad, ja pēc diagnostiskiem kritērijiem tiek diagnosticēta depresija vai trauksme, psihiatrs var piedāvāt medikamentozo terapiju, kas var atvieglot simptomus, mazināt traucējumu intensitāti un līdz ar to pastarpināti var uzlabot arī fiziskās sajūtas, hronisko slimību gaitu, mazināt sāpes vai migrēnas simptomus.

Pareizā devā pareizi piemeklēts un pietiekamu laiku lietots antidepresants (ja nepieciešams, koriģējot blakusparādības) ir ļoti palīdzošs. Taču jāņem vērā, ka visi iepriekšminētie punkti ir ārkārtīgi svarīgi.

Kā mainīt attieksmi pret psihisko veselību?

Jāsāk ar psihes un ķermeņa vienotības apzināšanos un abu atzīšanu par līdzvērtīgiem, tātad – pelnījušiem vienlīdzīgu uzmanību un rūpes.

Cilvēks nav tikai fiziska būtne, bet arī emocionāla. Ja mums ir kādas fiziskas problēmas, mēs taču tās neignorējam. Ja man sāp zobs, varu izlikties, ka tā nav, tomēr diskomforts visu laiku saglabājas. Jā, varbūt kādā brīdī sāp mazāk, es pielāgojos, piemēram, neēdu saldu, jo tas sāpes pastiprina, taču faktiski tas nozīmē, ka es savu dzīvi pakārtoju kādai slimībai, ko būtu iespējams ārstēt. Līdzīgi ir ar psihisko veselību. Emocionālo grūtību ignorēšanai sekas var būt ļoti plašas – hronisks stress, izdegšana, depresija un citi. Tās savukārt var atstāt iespaidu arī uz fizisko veselību. Turklāt emocionālo grūtību ignorēšana pasliktina dzīves kvalitāti kopumā – cilvēkam var zust intereses, hobiji, mazinās dzīvesprieks, viņš atsvešinās no draugiem, tuviniekiem.

Domāju, ka attieksme pret psihisko veselību pamazām mainīsies. Liela loma ir ģimenes ārstiem, kuri pamana savu pacientu problēmas un novirza pie psihologa vai psihiatra.

Būtiska darba daļa ar pacientu, pirms ķerties pie medikamentiem, ir psihoizglītošana – informācijas sniegšana par to, kas ar cilvēku notiek, kā izpaužas traucējumi, kādas ārstēšanas iespējas pastāv, kā atpazīt, ja stāvoklis pasliktinās, un visbeidzot, kā modificēt ikdienu, lai veicinātu rehabilitācijas procesu un profilaksi.

21.gadsimtā nav vietas nekādu slimību, arī psihisko traucējumu stigmatizācijai, jo ar to mēs maksājam par savas dzīves kvalitāti.


Autori: Natālija Bērziņa, ārste psihiatre, medicīnas zinātņu doktore; Karlīna Elksne, ginekoloģe; Jekaterina Vintere, “Veselības centru apvienības” klīniskā un veselības psiholoģe