Kā jau iegājies, mūsu saziņa atkal būs vienkāršas sarunas formā – bez intervētāja un intervējamā: arī vārda rakstību izšķir tikai viens burts: Andis, Andris. Tik daudz gadu pagājis, ka neatceros, kad esam jūsojušies. Ik laiciņš atmiņā atstāj lielās, treknās līnijas, bet misters Humors no tām neizdzēš arī uz smieklu velkošas nošu palīglīnijas. Tāpat runa būs arī par kultūras noti un punktu virs tās.

Andris: – Reiz beiguši spēlēt kādu burvīgu ballīti Madlienas Kultūras namā, kad jātin vadi un gurdajā rītā jāstaipās ar smagajām skaņu kastēm, pavisam negribējās steigties. No lielā līksmotāju pulka pāri palikuši daži skatuves vīri, kuriem krūtīs liela dvēsele ar dziļi iesēdušos melodiju, no kuras nevar tikt vaļā. Tālab maza, pieklājīga bohēma aicināja vēl pasēdēt: ne tā atlikušā atspirdzinošā dzēriena pēc, bet muzikantu brālības dēļ. Tolaik man bija tā – ap 40, un diez vai tu atceries, kā uzrunāji: «Pagaidi, onka, – katrs pie sava gala un aiziet!» Toreiz pasmīnēju par to onku, tagad drusku skumstu: kaut nu varētu tos onkas gadus pagriezt atpakaļ – it īpaši, ja pienāk tas «jaunais runčuks un saka, veči, čau, man nav, kas jums reiz bijis, bet ir, kā jums vairs nav…». Arī sarunas pavedienu mēģināsim turēt brīvā, vieglā pacēlumā, vēstures mirkļus no lielā konteksta aizķerot mazliet, mazliet. Lūdzu, kā esi iejuties jaunajā amatā! 

Andis: – Par to onku neatminos, bet zinu, kas ir maza bohēma un muzikantu brālība. Jā, ilgi nevarēju izvēlēties, kādu uzvalku pirkt – tomēr tak Kultūras nama vadītājs! Bet ikdiena ir pilnīgi cita. Pienākumos ietilpst viss – gan dokumentu rakstīšana, gan simtiem praktisko darbu pasākumu organizēšanā – līdz skrūvju skrūvēšanai un naglu dzīšanai. Tāpēc nolēmu uzvalku nepirkt, bet jaunais amats uzliek lielāku atbildību un pienākuma apziņu. Godīgi sakot, nekad neesmu tiecies pēc vadoša amata, tas sanāca pēkšņi: man labāk paticis rauties aiz kulisēm un palikt neredzamam, tādēļ publicitāte mazliet uzdzen stresu. 

Mazliet no vēstures. Ar Madlienas Kultūras namu esmu saistīts jau no bērnu dienām: mana mamma Aina Bičevska strādāja Kultūras nama bibliotēkā un vēlāk kā kultūras jomas metodiķe. Tad nu, lūk, mums – bērniem – mājup braukšanai bieži atļāva gaidīt autobusu tieši Kultūras namā. Zināju visas telpas, visvairāk patika ielīst orķestra instrumentu noliktavā un pa kluso iepūst kādā štrumentā, un, kā izrādījās vēlāk, tam bija sekas… Tā nu man bija iespēja netieši dzīvot līdzi visam kultūras laikam, telpai un elpai. Koncertos kultūras darbinieku bērniem un tuvākajiem radiniekiem bija paredzēta zāles ceturtā rinda, jā, korupcija (ha) zēla jau tajos laikos... Tagad darbojos kabinetā, kurā iepriekš strādāja mana mamma, un teikšu atklāti: jūtu viņas klātbūtni un atbalstu, sanāk, ka esmu te iejuties jau sen – vienīgi tagad tie amata uzpleči...

Andris: – Nevienu neinteresē atskaišu tirādes, tā sakot, cik esam vākuši centnerus no hektāra un kā veicās makulatūras vākšanas akcijās, ļaudīm gribas «kaut ko no tīra mazliet…», kā tajos Ārijas Elksnes vārdos. Esmu izrakstījies agrāk, tālab gribas vairāk paļauties uz tavām atmiņām. Nemaz nav pārspīlēts, ka sirdī un arī varēšanā esi mākslinieks, bet, lai šo slodzi vieglāk būtu turēt, varam atsaukties viens uz otru: arī es neesmu gluži zemē metams (salielījos). Nesen runājām par Latviju, kurā talantu blīvums uz 100% nosacītā skaitļa ir ļoti augsts – iespējams, kādi 80%: nav runa tikai par mūziķiem, gleznotājiem, tēlniekiem, dizaineriem – dažkārt zemnieka taisnajā vagā ir vairāk kultūras nekā veselā kultūras pilī. Bērnībā biju vērīgs: mani patiesi satrieca vietējie pašdarbības mākslinieki, kas, piemēra dēļ, nepazina notis, bet viņi spēlēja Štrausa «Vīnes asinis», gabalus no operetes «Čigānu barons», vācu šlāgerus, mūsu pašu «zilos lakatiņus» ieskaitot. Mazozolu Edgaram Dreimanim (manai neaprobežotajai autoritātei) bija Latvijas brīvvalsts laika augstākā izglītība, lieliska balss, vijoles stīgas ar sastrādātajiem pirkstiem patricināja jūtīgi, bet kara «grēku» dēļ bija spiests strādāt lauku brigādē. Jānim Dūdiņam bija absolūtā dzirde, tie veči pat iestudēja Franča Šūberta «Trejmeitiņas»… Viņiem vajadzēja mācīties mūziku, bet kas ars zemi? Arī Madlienā vesela plejāde tautas kultūras nesēju: sākot ar Eduardu Brencēnu, Kārli Hūnu, Artūru Mežaku, Eduardu Jirgenu, Jāni Rinkusu, Kleinbergu Voldi, ar jaunāku laiku fenomeniem Pārslu un Pauli Jēkabsoniem, Aivaru Jansonu, Alvaru Šteinbergu, ar Andi Bičevski turpinot: visus nenosaukt. No lielās vēstures gleznas kaut kas noteikti īpašā atmiņā! Te nevaram nepieminēt lielo Madlienas saimnieku – Jūliju Beļavnieku, kura vadībā, turklāt savu būvnieku spēkiem, uzcelta vidusskolas ēka, kultūras nams, bērnudārzs, administratīvā ēka, viesnīca, pirts, baseins, tirdzniecības centrs, izveidots muzejs «Bet tā bija» Plāteres skolā, dzīvojamās ēkas, kapliča, kapu ansamblis un tā tālāk, un tā tālāk….

Andis: – Madlienas Kultūras nams nākamgad svinēs 60 gadu jubileju, tas liecina par to, ka kultūra Madlienā vienmēr ir bijusi augstā cieņā. Bija daudz citu vajadzību, bet Jūlijs Beļavnieks tomēr priekšroku deva Kultūras nama celtniecībai. Interesanti tas, ka visas ēkas Madlienā cēla paši madlienieši savām rokām, tā teikt, saviem bērniem, mazbērniem. Šeit gribu pieminēt Kultūras nama pirmo direktori Pārslu Jēkabsoni, kuru vajadzētu tagad minēt līdzās tādiem Madlienas kultūras darbiniekiem kā dzejniekam Artūram Mežakam, komponistam Kārlim Kažociņam, gleznotājiem Eduardam Brencēnam, Kārlim Hūnam. Pārsla un Paulis daudzus gadus dziedāja Kultūras nama vokāli instrumentālajā ansamblī, bet Aivars Jansons bija ansambļa bundzinieks. Vispār es tajā laikā biju vēl jauns un baidos kaut ko pateikt šķērsām. Lielu daļu no tevis sauktajiem tautas kultūras nesējiem pazīstu personīgi un gandrīz ar visiem esmu kopā muzicējis pūtēju orķestrī, ar Aivaru vēl tagad spēlējam kopā! 

Andris: – Visdziļāk aizkustina personiskais. Savās dzimtajās Mazozolu «Jaunzemu» mājās nebija elektrības, lieki bilst, ka arī ne televizora, ne radio… Bet bija gaisotne. Dūdiņu «Ozolkalnā», kad sapulcējās visa dzimta, skanēja akordeons, vijole, dziedāja četrbalsīgs koris… Mācoties 7. klasē, par dziedāšanas skolotāju pie mums piebraukāja slavenais diriģents, virsdiriģents Jānis Sprancmanis, kas neticamā ātrumā nodibināja skolas pūtēju orķestri! Mans skolotājs un audzinātājs vadīja arī ciema kori, vēlāk bija arī Madlienas kora diriģents! Tu, re, cik vīri lieli, cik pasaulīte maza! Un tā visa iespaidā pārgāju uz Ērgļu vidusskolu, kuras pūtēju orķestris 1967. gadā Skolēnu dziesmu svētkos ieguva absolūto pirmo vietu republikā. Vēstures spilgtumu nosaka personības, un no viņām ietekmējamies mēs. Šajā ziņā arī tev ir sava nozīmīga pieredze: jau gadiem esi pūtēju orķestra «Madliena» koncertmeistars. Atminos orķestra straujo izaugsmi Dimitrija Grozova laikā… Bet tu par visu zini labāk. Pats no turienes esi nācis un tagad pašā spēku pilnbriedā. 

Andis: – Jā, protams, Dimitrijam ir ļoti liela nozīme orķestra izaugsmē un vēl vairāk. Viņš ir mans skolotājs. Tikai pateicoties viņam, es esmu tas, kas esmu. Dimitrijs Madlienā uzsāka bērniem mācīt spēlēt pūšamos instrumentus. Ar savu dziļo pedagoģisko talantu spēja radīt orķestrī labvēlīgu, draudzīgu atmosfēru, kurā labi jutās dažādu paaudžu mūziķi. Nekad nebija tā, ka kāds pārmestu iesācējam par kādu garām nospēlētu noti, tādējādi graujot jaunā censoņa pašapziņu. Orķestris izveidojās par vienotu komandu – ar tikai sev saprotamiem jokiem un humoru, ar savām tradīcijām un gaisotni. Bija jau arī savi grēki, atceros, ka kādreiz Aucē startējām orķestru konkursā, bet vakarā jāspēlē zaļumballe Ērgļos: diena karsta, agri jāceļas, tāls brauciens… Nu, sanāca kādam no dalībniekiem tā drusku pagurt, balli nospēlējām it kā godam, bet nākamajā mēģinājumā Dimitrijs saka, nedrīkst halturēt! Pret spēli jāizturas nopietni, jo vienmēr publikā būs kāds ar mūziku saistīts cilvēks, un viņš sapratīs visu, ko būsim pavirši sapūtuši. Galvenais, ka nācās saprast, ko katrs bija izdarījis vai arī neizdarījis. Varu apbrīnot Dimitrija bezgalīgo pacietību, strādājot ar mums, jo bijām jauni un trakulīgi, tomēr mums iedzina spēju mobilizēties un nospēlēt ar glanci. 

Jau vairākus gadus esmu orķestra koncertmeistars, zinu par orķestri pilnīgi visu, reizēm pie sevis pasmejoties, ka esmu pelēkais kardināls… Patīk kārtot lietas, jau daudzus gadus vasarā orķestrim notiek saliedēšanās pasākumi ar jautrām sportiskām spēlēm, kuru mērķis ir iepazīt un sajust sevi komandā, jo tad arī muzicējot saskaņa labāka. Šodien modē teiciens, lai kaut ko sasniegtu, jābūt ambīcijām! Tad nu visi plēšas, stiprina savus orķestrus ar profesionāļiem, paiet skates, koncerti, viesmūziķi pazūd, pelēcība paliek. Mūsu orķestris teju vienmēr izticis bez profiņu balstiem, vienīgi, ja izņēmuma kārtā kāds uz koncertu netiek, izlīdzamies ar palīgu. Galvenais, saprast savu varēšanu, reāli sasniedzamo, iztiekot bez «upuriem». 

Teikšu tā, orķestrim ir divas daļas, pastāvīgā un mainīgā. Pastāvīgā ir orķestra pamats, tie nemainās un spēlē jau gadu desmitiem, tagad nesaukšu viņus vārdos, par to citā reizē. Mainīgā daļa ir Kārļa Kažociņa mūzikas skolas audzēkņi, viņi spēlē, kamēr mācās skolā, tad aiziet, jo turpina kāpt zinību kalnā, bet tomēr vienmēr domās ir ar mums. Dažs labs pat pēc gadiem atgriežas vecajās rindās. Mainīgā daļa ir arī tā, kas mums liek būt jauniem un mainīties pašiem!

Orķestris visā spožumā: diriģentei Katrīnai Martai Stokai aizmugurē Andis

Andris: – Nepārvērtējams Kārļa Kažociņa Madlienas mūzikas un mākslas skolas ieguldījums kopējā kultūras un mākslas ainavā. Arī apkārtējo pagastu – Taurupes, Meņģeles, Mazozolu, Ķeipenes, Krapes – bērni tur mācās: gadiem uz turieni vadāju savus mazbērnus, pa ceļam arī citus skolas bērnus. Patiesi lepojamies ar savējo Ernestu Valtu Circeni, kas mācās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, tagad stažējas Francijā. Noteikti, ka mūzikas skolas audzēkņi ir lielisks papildinājums pūtēju orķestrim «Madliena». Skolas audzēkņi daudzus gadus bijuši dažādu muzikālu konkursu laureāti. Arī tu esi gan mūzikas skolas, gan vidusskolas pedagogs, tālab iederīgs un loģisks jautājums: kā klājas, skolotāj? Cita starpā – esmu daudziem uzdevis jautājumu, kas nosaka skolotāja autoritāti? Atbildes vienlaikus stipri līdzīgas, bet arī ļoti dažādas. Gribētos uzzināt arī tavu viedokli šajā skolmeistara fenomenā, bez kura iztikt grūti, neiespējami. Mazo skolu pastāvēšanas ziņā sabiedriskā doma skaidra – rokas nost! Bet izglītības ministres un «Jaunās Vienotības» (JV) poza (nu diez vai tā ir pozīcija!) nemainīga – mantru skaitīšana par skolu tīkliem, sazin kādām ekosistēmām turpinās. Ļaužu, pašvaldību, skolu šķelšana, sarīdīšana turpinās. Tikai neviens nevar uzrādīt ne konkrētus ieguvumus, ne zaudējumus. Humora dēļ – tā vien jādomā, ka citiem izmestajos tīklos itin taisnīgi varētu iekrist pati JV ar visiem Kariņa lidojumiem, savām aplokšņu algām, tiesisko nihilismu ieskaitot. Nāk vēlēšanas, un reitingi gāžas zemē…

Andis: – Mūzikas skolā, ja nemaldos, strādāju no 1991. gada. Šajā laikā ir piedzīvotas daudzas reformas un mācību programmu, pieeju maiņas. Gribu teikt, ka Latvijā – vienīgajā no Baltijas valstīm – ir saglabājies daļēji valsts finansēts bērnu mūzikas skolu tīkls, citur šis finansējums gulstas tikai uz pašvaldību pleciem. Arī Latvijā tagad ir tendence samazināt valsts finansējuma daļu mūzikas skolām, tālab jāsaka paldies pašvaldībai par to, ka laukos vēl pastāv mūzikas un mākslas skolas, kurām liels devums kultūrizglītībā – jo sevišķi lauku apvidos. Kā jau tu minēji, skolas absolventi studē mūziku Mūzikas akadēmijā un citur pasaulē. Arī tad, ja bērns neizvēlas savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku vai mākslu, viņš ir apguvis svarīgas dzīvei nepieciešamas prasmes un iemaņas, viņš zina, kā plānot savu laiku, darbināt prātu, lai sasniegtu rezultātu, zina, kā uzvesties koncertos, kā uztvert un izprast mākslu, tajā skaitā mūziku. Viņš vienkārši ir kultūras vēstnesis savā pagastā un piepilda valsti, pasauli.

Skolotājs ir noguris no nepārtrauktajām bezjēdzīgajām reformām, no bezgalīgajām atskaišu gūzmām, no kvalifikāciju formalitātēm, lai IZM aplaimotu skolotāju ar dažiem eiro pie algas. Par laimi, daļa bērnu uz mūzikas un mākslas skolām nāk pacilāti, aizrautīgi. Par autoritāti man grūti teikt, mazajiem saksofona skolniekiem, man šķiet, es esmu autoritāte, vismaz daži vecāki tā saka. Ja autoritāte lielā mērā paša pedagoga ziņā, tad lielo izglītības prestiža bildi, kas nosaka arī cieņu pret skolotāju, zīmē daudzi faktori, kam jābūt valsts konsekventam uzdevumam, nevis katra izglītības censoņa ziņā. 

Andris: – Madlienas Kultūras namu pārņemot savā ziņā, esi pārņēmis milzu mantojumu: darbinieki, amatieru kolektīvi un to vadītāji, stabilas tradīcijas un jaunas iestrādes. Kas ir tie vaļi, uz kuriem balstās un var droši pastāvēt pagasta kultūras dzīve? Trīspadsmitajā aprīlī madlienieši aicināti uz forumu, uz tikšanos ar Ogres novada vadību, kur paredzēti arī jūtīgi temati, piemēram, ko iesākt ar laiku, laikmetu cauri pūstajām ēkām, kas ne tikai nepiestāv vides daiļumam, bet kļūst arī bīstamas. Bet par to aprunāsimies pēc foruma.

Andis: – Mantojums ir milzīgs, pat visu vēl nespēju aptvert. Ar ko lai sāk? Sākšu ar kolektīvu vadītājiem. Man viņi ir pazīstami jau iepriekš, bez viņiem es nekā nevarētu izdarīt. Pirmās ugunskristības bija Valsts svētku koncerts, tikai ar kopīgu sadarbību mums viss izdevās, viņi palīdzēja ar savām idejām, es jutu atbalstu, par ko esmu bezgala pateicīgs. Tagad cenšos iedziļināties viņu problēmās un mēģinu viņiem palīdzēt. Protams, aiz katra vadītāja stāv kolektīva dalībnieki, kopā esam pāri simtam, tomēr taču – deviņi kolektīvi. Tas ir sabiedrības zelta fonds, labākā daļa, kuri ir gatavi ziedot savu laiku, lai sevi izpaustu dejā, mūzikā, dziesmā, teātra mākslā kultūrvides veidošanas vārdā. Ir jauki viņus sagaidīt pirms un pavadīt pēc mēģinājuma, aprunāties, uzklausīt. Tā bija pieņemts darīt tajos laikos, kad Kultūras namu vadīja Pārsla Jēkabsone jeb, vienkārši sakot, Pārsliņa. Varbūt esmu vecmodīgs, bet tas ir forši, ja cilvēks tevi pasveicina ienākot un atvadās aizejot. Darbinieki ir labi, katrs zina, kas viņam jādara, uz lieliem pasākumiem strādājam vienotā komandā, cits citam izpalīdzam, bet man pavisam nebūtu labi stāvēt malā. Balstos uz viņu pieredzi, gan organizējot pasākumu tehnisko nodrošinājumu, gan iejuzdamies mākslinieciskajos smalkumos. Īsāk sakot, visam jāiet kā pulkstenim.

Ja runājam par kultūras tradīcijām, tad tās ir ar dziļām saknēm un nemainīgi augstu kvalitāti. Atliek tikai to visu uzturēt un turpināt. Ja runa par jaunām iestrādnēm vai sapņiem, tad to labāk neizpaust iepriekš, bet kaut kas noteikti būs! Ļoti vajag sev blakus kolēģi, kultūras pasākumu organizatoru, varbūt, kad iznāks šis raksts, kāds jau būs pieteicies? Ceru, aicinu!

Tagad par tiem vaļiem. Pamatā visam ir jābūt cilvēkiem, kuri dzīvo šeit, kuriem ir darbs, ģimene un bērni mācās Madlienas vidusskolā vai bērnudārzā. Lai izveidotu šo Madlienai piederīgo cilvēku kopienu, visiem ir jāsadarbojas, ir jāiznāk ārā no sociālajiem tīkliem un jāsatiekas dzīvē! Arī ar to kaimiņu, kurš regulāri liek mašīnu pie mājas tavā vietā, ar to, kura suns pret tevi atņirdz zobus, arī ar to, kurš nepieliek savu roku kopīgās mājas uzkopšanā. Jātiekas visiem ar cieņu citam pret citu. Jāmet pie malas patērētāja domāšana: es maksāju nodokļus, tad nu rādiet man cirku, bet es vēl padomāšu, vai aplaudēt. Ir jānāk ar atvērtu sirdi. Tad noteikti mums izdosies! Nu gan aizrunājos! Jā, nenoliedzami kultūras dzīve nav iespējama bez naudas, bez ēkām, bet naudas kā vienmēr par maz, un ēkas nolietojas. Rudenī kopā ar novada kultūras darbiniekiem bija iespēja paviesoties Ogres novada kultūras namos. Salīdzinot ar citiem kultūras namiem, mēs Madlienā nemaz tik slikti nedzīvojam. Ir arī problēmas: jaunās Kultūras nama piebūves, kafejnīcas un kinozāles ODIVI jumts ir nokalpojis un sācis lietus laikā tecēt, tāpat kāpnes uz ODIVI centrālo ieeju ir avārijas stāvoklī, bet ceram to atrisināt tuvākajā laikā, cerot uz Ogres novada pašvaldības atbalstu. 

Andris: – Finiša taisnē tradicionāli īsi jautājumi ar kodolīgām atbildēm, lūdzu! Piemēram, kādi tavi mīļākie vaļasprieki?

Andis: – Noteikti ceļošana pa Latviju, meklējot jaunus tūrisma apskates objektus, un kalnu slēpošana. Arī ar motociklu kādu līkumu patīk izbraukt.

Andris: – Kāda tava mīļākā mūzika?

Andis: – Godīgi pateikšu, man patīk pilnīgi visu veidu mūzika! Katram dzīves mirklim, katrai izjūtai, sajūtai sava mūzika. Piemēram, esi noguris, bet daudz vēl kas jāpadara, klausies enerģisku mūziku, ja pārāk uztraukts, tad nomierinošu, satiec savus jaunības draugus, uzliec «Pērkona» «Balādi par gulbi» vai «Ceļa stabi nedzer šņabi» un atceries koncertu Ogres estrādē, pēc kura rokgrupai aizliedza uzstāties. Nav sliktas mūzikas, kā var zaļumballē iztikt bez, piemēram, šlāgerīša?

Andris: – Ko tev nozīmē ģimene? 

Andis: – Visi jau zina, kādu pārbaudījumu izturēt man liktenis bija lēmis, bet savu misiju, iespējams, būšu izpildījis. Vecākais dēls jau nodibinājis savu ģimeni, jaunākais vēl drusku jāpastutē, jo studē. Man jau likās, ka esmu bijis diezgan skarbs pret viņiem tajos brīžos, kad bija laiks audzināt, bet tagad aprunājoties viņi saka, ka tik traki neesot un tomēr esot foršs sencītis! Protams, man jāsaka tradicionālā frāze – ģimene ir viss: iemesls dzīvot uz šīs pasaules, ā, un vēl kaķi arī.

Andris: – Atvaino, lūdzu, par skarbumu, bet ne to var aizmirst, ne no tā noslēpties! Turpinās sasodītais, nežēlīgais krievu karš Ukrainā. Gan es, gan tu, gan mēs esam ziedojuši savu iespējamo daļu. Bet ko mēs varētu vairāk un kas pasaulei jādara jaudīgāk? Arī kultūra, māksla nedrīkst būt pasīva? 

Andis: – Mums ir jācīnās kopīgi pret šo sērgu! Ļoti ceru, ka pasaule beidzot apvienosies pret šo ļaunuma impēriju. Man rodas jautājums, kāpēc agrāk, padomju laikā, mūziķi un mākslinieki varēja cīnīties pret pastāvošo iekārtu, karu un negācijām, kā Imants Kalniņš un grupa «Menuets», grupa «Pērkons» ar savu mūziku un dziesmu tekstiem, visus nenosaukšu. Bet tagad visu izsaka nauda, honorārs… Kopumā sabiedrība šķiet apātiska, uz savu «es, man» tendēta: dzirdam saukļus, ka atkal tai Ukrainai vajag, pašiem grūti iztikt! Jā, nav viegli, bet, nepalīdzot Ukrainai, mēs varam zaudēt visu – bērnus, mazbērnus, dzimteni! Kā mūziķi un mākslinieki mēs varam rīkot labdarības koncertus, izstādes un gūtos ienākumus ziedot Ukrainas armijai. Mēs varam pacelt un noturēt tautas garu! Mums jābūt dvēseliskā formā! Ļoti jauka sadarbība man izveidojās ar Zemessardzes majoru Jāni Slaidiņu, šajā pasākumā ziedojumos tika savākti 2800  eiro, paldies visiem ziedotājiem!

Andris: – Ko tu gribētu vēlēt saviem madlieniešiem, kaimiņu pagastu ļaudīm, sava pagasta un visa novada vadībai?

Andis: – Madlieniešiem novēlu būt aktīviem kultūras pasākumu apmeklētājiem! Jūs to varat, to pierādīja Lāčplēša dienas lāpu gājiens un Valsts svētku koncerts. Pagasta un visa novada pašvaldības vadītājiem vēlu izprast un uzklausīt mūsu vajadzības, jo jūs esat mūsu maka turētāji, dienu un nedienu vadītāji! Kopā mums izdosies!

Andris: – Sirsnīgs paldies par saturīgo un jauko sarunu! 

Andis: – Nezinu gan, cik saturīga sanāca, bet tev paldies par uzaicinājumu uz sarunu!