Otrdiena, 23.04.2024 14:06
Georgs, Jurģis, Juris
Svētdiena, 4. decembris, 2022 12:03

Kad dziesma paceļ spārnos

Ogres Vēstis Visiem
Kad dziesma paceļ spārnos
Četru Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģente, Ogres novada un Ogres apriņķa koru virsdiriģente, ONKC sieviešu kora «Rasa» diriģente un mākslinieciskā vadītāja, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Aira Birziņa.
Svētdiena, 4. decembris, 2022 12:03

Kad dziesma paceļ spārnos

Ogres Vēstis Visiem

«Ogres Vēstis Visiem» sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, nolūkā stiprināt sabiedrības vienotības un Latvijas mīlestības sajūtu, kas it īpaši svarīgi kļuvis Ukrainas kontekstā, turpina rubriku «Ceļā uz Dziesmu un Deju svētkiem».

Dziesmu svētki nav iedomājami bez koru kopkoncerta Mežaparka Lielajā estrādē. Nākamvasar ar diviem XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku lielkoncertiem atzīmēsim šo mūsu tautai tik nozīmīgo svētku 150 gadu jubileju. Par to un daudz ko citu «OVV» uz sarunu aicināja četru Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģenti, Ogres novada un Ogres apriņķa koru virsdiriģenti, Ogres novada Kultūras centra sieviešu kora «Rasa» diriģenti un māksliniecisko vadītāju, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesori, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Airu Birziņu.


«Ogres novada un Ogres koru apriņķa koru ceļš uz Dziesmu svētkiem sācies ne tikai šoruden, bet jau krietni iepriekš. Protams, «Covid-19» izmainīja gatavošanās procesu. Nesenākie notikumi ceļā uz Dziesmu svētkiem bija Ogres apriņķa koru svētki Ikšķilē 19. jūnijā. Varētu teikt, ka tie bija mūsu mazie Dziesmu svētki. Savukārt šoruden Mežaparka Lielajā estrādē notika Noslēguma koncerta kopmēģinājums un repertuāra pārbaudes mēģinājums, kur piedalījās Rīgas kori kopā ar Ogres un Pierīgas koriem. Oktobrī notikuši divi mūsu apriņķa koru kopmēģinājumi – viens jauktajiem koriem Ulbrokas «Pērlē», otrs Ogrē sieviešu koriem. Strādājam kopā ar Salaspils un diviem Ropažu novada koriem. Manā Ogres koru apriņķī kopā ir 20 koru,» stāsta A. Birziņa.


– Kā tieši «Covid-19» iespaidojis koru gatavošanos Dziesmu svētkiem?
– Es laikam teiktu, ka lielā mērā šis periods ir veiksmīgi pārvarēts. Kori strādājuši ar dažādām metodēm, gan ar datoru vai telefonu palīdzību tiešsaistes platformās, vai, kad bija atļauts, mēģinājumi notika mazos sastāvos, dziedājām arī brīvā dabā. Spriežot pēc dziedāšanas kvalitātes šā gada kopmēģinājumos un Ikšķiles Dziesmu svētkos, jāsaka milzīgs paldies diriģentiem un dziedātājiem, jo viņi bija labi pastrādājuši un svētki izdevās. Ņemot vērā, ka jau ilgi esmu Ogrē virsdiriģente un pazīstu faktiski katru dziedātāju, šoruden kopmēģinājumos jaukto koru sastāvos pamanīju daudzus iepriekš neredzētus cilvēkus, un tas ļoti priecē.


– Ar kuriem koriem šobrīd strādājat?
– Jau 25 gadus Ogrē strādāju ar sieviešu kori «Rasa», Rīgā ar kori «Dzintars» VEF Kultūras pilī un Rīgas Doma meiteņu kori «Tiara».


– Kāds nākamgad būs Dziesmu svētku repertuārs, vai gaidāmi kādi īpaši pārsteigumi?
– Mežaparka Lielajā estrādē paredzēti divi koru koncerti, un tie repertuāra ziņā atšķirsies. Pirmais būs koru lielkoncerts ar nosaukumu «Tīrums. Dziesmas ceļš», kur nelielā sastāvā piedalīsies arī pūtēju orķestri, lielākoties kā pavadošais sastāvs. Šis koncerts repertuārā simboliski aptvers dziesmas no pirmajiem svētkiem līdz laikmetīgām partitūrām, piemēram, skanēs «Rīga dimd» Jāņa Cimzes apdarē vīru koriem. Pie mūsdienu skaņdarbiem jāmin Raimonda Paula, Jāņa Lūsēna, Zigmara Liepiņa, Andra Sējāna, Valta Pūces, Lauras Jēkabsones dziesmas. Protams, repertuārā būs arī latviešu klasika – Emīla Dārziņa «Lauztās priedes», Pētera Barisona «Latvijā» un citas. Īpašs prieks, ka repertuārā pārstāvēti arī jaunie komponisti. Te minama Jēkaba Jančevska dziesma «Koki». Starp citu, kopš rudens J. Jančevskis ir kora «Suntaži» diriģents, nomainot Andi Kučnieku. Novēlu, lai Suntažu korim ar Jēkabu ir laba sadarbība, jo šim korim diriģenti vienmēr bijuši spilgtas personības.


Otrs būs Dziesmu un Deju svētku Noslēguma koncerts ar nosaukumu «Kopā. Augšup», kur esmu arī viena no koncerta veidotājiem. Koncerta sākums tiks uzticēts visiem Latvijas pūtēju orķestriem, savukārt dažādu paaudžu deju kolektīvi piedalīsies novadu priekšnesumā un vairākās kordziesmās, būs arī tautas muzikanti, folkloras pārstāvji un, protams, kori. Repertuārs koriem lielākoties veidots no dziesmām, kas skanējušas svētkos cauri laikiem, cauri 150 gadiem, izvēloties sava laika spilgtākās kompozīcijas kopkorim. Te jāmin Jāzepa Vītola jauktā kora balāde «Beverīnas dziedonis», Valtera Kaminska vīru kora dziesma «Mūžu mūžos būs dziesma», skaistā Selgas Mences sieviešu kora dziesma «Kur tu biji, bāleliņi» un daudzas citas. Bet viena dziesma būs īpaša – jaundarbs. Lolita Ritmane šim Noslēguma koncertam ir uzrakstījusi dziesmu «Augšup dzīvība skan» ar Rasas Bugavičutes-Pēces vārdiem. Kā akcents Noslēguma koncertā būs vēsturisko novadu parādīšana vienotā svītā, kas sāksies ar melodiju folkloras dziedājumā, tad turpināsies ar melodiju viena tautas instrumenta skanējumā, ko pārņems pūtēju orķestris mūsdienīgā aranžējumā un dejotāji, izdejojot jaunradītas horeogrāfijas. Katram novadam izvēlēts viens īpašs tautas instruments – Vidzemei Ieviņa ermoņikas, Latgalei cimbole, Sēlijai – stabulīte, Zemgalei – vijole, Kurzemei – dūdas.


– Ko jums pašai nozīmē Dziesmu svētki, būt tajos virsdiriģentei?
– Dziesmu svētki ir īpaša latvietības un kopības esence, viena nedēļa ideālās Latvijas. Tā ir tāda kā dopinga deva manas dzīves un darba nākamajam periodam. Dziesmu svētkos esmu piedalījusies kopš 1985. gada leģendārajiem svētkiem, kad kopkoris izsauca Haraldu Medni, kurš nebija aicināts diriģēt šajos svētkos. Tie bija zīmīgi un atšķirīgi arī ar to, ka koristu rindās stāvēja PSRS armijnieki.


– Vai joprojām uztraucaties, diriģējot Dziesmu svētkos?
– Jā, uztraucos gan Dziesmu svētkos, gan citos koncertos. Man nav neviena cita, ar ko sevi salīdzināt, tikai es pati, kā mainos no vienas uzstāšanās reizes līdz citai. Uztraukums ir vienmēr – nevis, kā kori nodziedās, bet lai, vadot kori, katrā no dziesmām es spētu komponista un dzejnieka radīto vēstījumu nodot dziedātājiem un tālāk klausītājiem ar tādu pārliecību, patiesumu un piepildījumu, ka vienaldzīgam palikt grūti. Kas tā ir par fantastisku sajūtu, kad koris aizraujas vienotā domā, vienotā izpildījumā, kad dziesma uzlido debesīs un paceļ spārnos, kad tas ir kaut kas vairāk, nekā vienkārši un pareizi nodziedāta dziesma!


– Kuras dziesmas ir jums pašai tuvākās?
– Man ir tuvas tās dziesmas, kurās ir dziļš un saturiski bagāts vēstījums, dziļš teksts. Tās varētu būt Mārtiņa Brauna dziesmas, piemēram, «Mīla ir kā uguns». Tā bija nereāla sajūta, kad 2018. gadā varēju diriģēt šo skaņdarbu, klātesot pašam komponistam un dzejniekam Jānim Peteram. Katrā koncertā īpaši jūtos, diriģējot – «Saule, pērkons, Daugava», bet ir vēl daudz citu šādas noskaņas dziesmu, kas man pašai tuvas.


– Vai ir kas tāds, ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt Dziesmu svētku norisē?
– Daudzus gadus esmu bijusi iesaistīta Dziesmu svētku vadībā un organizēšanā. Domāju, ka Dziesmu svētku modelis ir optimāls. Varbūt norises nedēļa būtu pastiepjama vēl garāka, lai paši dalībnieki varētu apmeklēt vairāk Dziesmu svētku notikumus, bet saprotu, ka tas ir finansiāli nereāls jautājums. Dziesmu svētki nav festivāls nedēļas garumā, bet gan nepārtraukts un attīstībā esošs process, kura asinsrite ir koru iknedēļas mēģinājumi, draudzības koncerti, visi citi koncerti un aktivitātes, kas dara iespējamu šādu lielu nacionāla mēroga kultūras manifestāciju svētku nedēļā. Sabiedrības pašorganizēšanās un aktīva pilsoniskā attieksme veidojas šādos kolektīvos. Tādēļ nevaru neminēt ļoti aktuālu un būtisku lietu, kas Ogres novadā jāsakārto, jārisina un jāmaina, – steidzami nepieciešams palielināt kolektīvu vadītāju atalgojumu, jo tas šobrīd ir kritiski zems un neadekvāts par darbu un ieguldījumu, ko šie cilvēki dara. Jau ļoti daudzus gadus diriģentu algas palikušas nopakaļus dzīves dārdzībai. Tas ir jautājums par Dziesmu svētku procesa nozīmi pilsētā, pagastā, kā arī izpratni un attieksmi pret šo unikālo tradīciju.


– Kad un kā jums radās interese par mūziku?
– Vecāki mājās bieži dziedāja, tētis spēlēja vairākus instrumentus, viņi dejoja tautas dejas, mamma dziedāja arī vokālajā ansamblī. Pirmsskolas vecumā daudz vakaru pavadīju kopā ar mammu mēģinājumos. Uzsākot skolas gaitas, vecāki mani sūtīja Mūzikas skolā. Tā kā nāku no mazpilsētas Lubānas, tur esošajā Madonas Mūzikas skolas filiālē instrumentu izvēle nebija liela – klavieres, akordeons un pūšamie instrumenti. Izvēlējos klavieres. Astoņus gadus mācījos un labi pabeidzu klavierklasi. Savos 15 gados toreiz prātoju, kā būs turpināt mācības Lubānas vidusskolā, kad man vairs nebūs profesionālas mūzikas izglītības? Tas man šķita nepieņemami.


– Kā nolēmāt kļūt par diriģenti?
– Skolā man padevās viss, izņemot zīmēšanu, tādēļ varētu tālāk dzīvē mācīties daudz ko citu, bet man bija skaidrs, ka pietrūks profesionālas mūzikas mācīšanās. Sarunās ar klavierskolotāju pragmatiski apdomāju, kā būtu, ja tālāk izvēlētos pianista profesiju, bet sapratu, ka pianistam, manuprāt, vismaz sešas stundas jāspēlē klavieres katru dienu, tādēļ tas nebūtu man. Otra joma bija muzikoloģija, tā bija sveša joma, lai gan man solfedžo patika un es to uztvēru pat kā tādu sportu – sacensību ar skolotāju. Mani būtu interesējusi arī Vokālā nodaļa, kā skolotāji bija teikuši – balss man esot skaista, bet šajā nodaļā varēja mācīties tikai no 18 gadu vecuma. Līdz ar to vienīgā iespēja bija kordiriģēšana, kas apvieno visas iepriekš minētās prasmes. Tā devos mācīties uz Rīgu, uz Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, pēc tam studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Jau kopš bērnības man ir ļoti paveicies ar skolotājiem, jo viņi ir tie, kas veido attieksmi pret lietām un arī tālāko profesiju. Man bija tā brīnišķīgā iespēja, ka studiju gados varēju dzīvot pie savas tantes, tēvamāsas Valdas. Vienmēr biju aprūpēta, un esmu laimīga, ka man ir šāda tante, kura arī tagad man ne reti sagatavo vakariņas.


– Vai neesat savu profesijas izvēli nožēlojusi?
– Nē, nekad. Varbūt man ir paveicies un sagadījies, ka vienmēr bijušas brīnišķīgas darbavietas, varēju strādāt radoši un daudz. Reiz Imants Kokars sacīja – tie, kas savu darbu mīl, tie daudz strādā. Es ļoti mīlu savu darbu, pat varbūt par daudz… Diriģentiem savā amatā jādara ļoti plaša spektra lietas. Tie nav tikai cilvēki, kuri iznāk kora priekšā un diriģē. Mums ir milzīgs darba lauks, lai tiktu līdz dziesmas skanējumam, koncertprogrammai un kur nu vēl līdz Dziesmu svētkiem vai konkursa uzvarām. Nošu partitūra ir komponista vēstule, ko mums jāspēj izlasīt un atklāt šo mūziku, tāpēc koru un diriģentu priekšnesumi, izpildot vienu skaņdarbu, mēdz būt ļoti atšķirīgi. Strādājot ar amatierdziedātājiem, jābūt gatavam mācīt lasīt notis, pat tās nepazīstot. Un koncerts ir rezultāts.


– Bez diriģēšanas, ko vēl dara diriģents?
– Diriģents ir tas, kurš veido priekšnesuma māksliniecisko un tehnisko rezultātu, bet ikdienā jābūt arī psihologam, pedagogam, menedžerim un vēl daudz kam. Dažreiz korists diriģentam uztic arī savas privātas lietas, tādēļ nākas būt arī ļoti tolerantam, smalkjūtīgam un saprotošam. Reizēm jābūt kā medmāsai, lai dotu padomu par sāpošu kaklu vai aizsmakušu balsi, citreiz jāspēj iesaistīties koristu komunikācijas un socializēšanās procesos, vienmēr jābūt gatavam pieņemt nopietnus lēmumus. Kad viena no mūsu koristēm smagi saslima, citas sniedza emocionālu atbalstu, iepriecināja ar mazām, sirsnīgām dāvaniņām, centās uzmundrināt. Kāda cita dziedātāja bija traumējusi mugurkaulu un ilgu laiku nedrīkstēja sēdēt, tikai stāvēt vai gulēt. Viņu mašīnā guļus veda uz koncertu Madlienā. Kad ceļojām, ļoti daudz ceļojumu pati organizēju, ieskaitot viesnīcu rezervāciju. Man tas ļoti patika, tādēļ iedomājos, ka dzīvē varētu arī ko tādu strādāt. Tad vēl liela daļa diriģenta darba paiet ar komponistiem, mūziķiem, režisoriem, solistiem, aktieriem, lai sagatavotu koncertus, jaunu repertuāru. Būtībā visbiežāk pats esi arī projektu vadītājs, jāprot rakstīt projektus, pamatos jāizprot finansēšana, jāzina kaut kas par līgumu slēgšanu, lai varētu organizēt kaut ko lielāku un nozīmīgāku nekā draudzības koncertu. Ļoti daudz darba jāiegulda menedžmentā, jo amatierkorī nav atalgota menedžera. Esmu priecīga un atvieglota, ka korī «Rasa» ir dziedātājas, kuras var palīdzēt gan ar projektu rakstīšanu, gan saimnieciskās dzīves organizēšanu. Mūsdienās pasākumu, kur esam pieaicināti, ir ļoti maz, lielākoties tie visi ir pašu diriģentu menedžēti un organizēti. Diriģentam ļoti stingri jāstāv ar abām kājām uz zemes.


– Vai bija arī mērķis kļūt par virsdiriģenti?
– Esmu sapņotāja, bet šāda sapņa gan man nebija, vismaz apzināti. Tā bija apbrīna, raugoties virsdiriģentos. Kad skatījos, kā diriģē maestrīna Ausma Derkevica, man ļoti patika viņas diriģentes tēls – kustība, stāja, izskats. Man tas šķita ļoti cēls un karalisks. Jā, vēlējos līdzināties viņai.


– Kur visam rodat enerģiju un spēku?
– Tie lielā mērā ir cilvēki, kurus satieku. Bieži pēc nogurdinošas un garas darbdienas, atbraucot no Ogres mēģinājuma, man ir labāks noskaņojums nekā pirms mēģinājuma, un tas nav tikai tāpēc, ka būtu lieliski sagatavojušas dziesmas, bet mani uzlādē cilvēki. Vēl neatņemama dzīves daļa man ir dārza darbi, bet tos varu darīt reti, tikai, kad esmu Lubānā. Viennozīmīgi, man ļoti daudz enerģijas un spēka dod daba. Brīvdienās braucu izstaigāt kādas Pierīgas pastaigu takas, to varu darīt arī vienatnē. Man patīk fotografēt, tvert mirkļus, spēles ar ēnām, gaismu, krāsām, formām. Reizēm esmu iedomājusies arī par kādas izstādes sarīkošanu, bet nav bijis laika bildes izrevidēt, sakārtot pa tēmām. Ticu, ka ikvienam cilvēkam sava enerģijas deva ir dota gēnos no ģimenes, no vecākiem. Man laikam ir daudz dots.


– Novembris ir valsts svētku mēnesis. Jūs esat Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, ko jums pašai nozīmē Latvija, patriotisms?
– Man, pat iedomājoties atbildi uz jūsu jautājumu, acīs ir asaras. Esmu ļoti sentimentāla šādās lietās. Man Latvija ir sirdī vienmēr, ļoti lepojos būt latviete un to cenšos paust visur, kad esmu ārpus Latvijas, stāstīt tās lieliskās lietas, kas ir tikai Latvijā. Mēs – latvieši – esam mazāk par diviem miljoniem, kas pasaulē runā latviešu valodā, tāpēc mums ir pienākums šo valodu lietot ikdienā, kopt, turēt augstā godā un saglabāt nākotnei.
Esmu piedzīvojusi gan padomju laiku, gan Latvijas ceļu uz neatkarības atjaunošanu un tajā aktīvi iesaistījusies. Atceros epizodes no 1988. gada studentu Dziesmu svētkiem «Gaudeamus» Lietuvā, kad pirmo reizi dziedājām «Dievs, svētī Latviju!», slepus, paslēptus starp meiteņu brunčiem, nesām Latvijas karogus Dziesmu svētku estrādē, ko kontrolēja milicija. Himnu mēģinājām mežā pie kopmītnes. Tāpat manā dzīvē nozīmīgs bija arī Barikāžu un puča laiks. Tās visas noteikti ir ļoti svarīgas atmiņas, kas veidojušas manu attieksmi un audzējušas patriotismu.


– Ko jūs dzīvē vēl gribētu sasniegt, piepildīt?
– Gribētos paceļot bez kora, aizbraukt uz Taizemi, Islandi, Dienvidameriku. Gribētos vairāk laika pavadīt ar mazmeitiņu, kura, starp citu, dzimusi 18. novembrī. 2017. gada 18. novembrī Ogrē bija Valsts svētku koncerts, kur diriģēju. Tas noslēdzās pacilātā noskaņā ar Latvijas himnu. Steidzu paskatīt telefonu, un tur bija ziņa, ka Rūta ir piedzimusi! Diemžēl esmu aizņemta vecmāmiņa un ne tik bieži varam satikties, jo meita ar ģimeni dzīvo Iecavā.


– Ko ceļā uz Dziesmu svētkiem gribētu novēlēt koristiem, sev un arī skatītājiem?
– Koristiem gribētu novēlēt lielu dziedātprieku, jo tas vienmēr motivē darīt vairāk, gatavoties atbildīgi un notvert arī lielā kopkora dziedāšanā to īpašo brīnuma sajūtu, ko nevar radīt viens pats koris. Tas notiek tikai Dziesmu svētkos, kad mūsu katra enerģija, domas un karstākās vēlēšanās kļūst par rituālu ar milzīgu spēku, un to mēs palaižam Visumā. Diriģentiem un arī sev novēlu veselību, pozitīvu darba atmosfēru un prieku ikdienas mēģinājumos, novēlu arī sajust gandarījumu par kopā padarīto un sasniegto. Savukārt skatītājiem, Dziesmu svētku apmeklētājiem, novēlu būt atvērtiem dažādām norisēm, piedzīvot daudzveidīgo un pozitīvo emociju gammu, ko iespējams saņemt tikai Dziesmu svētkos! Smelties spēku latviskās tradīcijās un garīgi piesātinātajā, vibrējošajā Dziesmu svētku gaisotnē, lai pilni iekšējas enerģijas turpinātu savu ikdienu labākā Latvijā un pasaulē!

Dzintra Dzene, Ogres Vēstis Visiem , foto no A. Birziņas personiskā arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kad dziesma ceļ spārnos" saturu atbild laikraksta "Ogres Vēstis Visiem" redakcija.

#SIF_MAF2022