Sestdiena, 20.07.2024 04:09
Ramona, Ritma
Svētdiena, 7. augusts, 2022 10:59

Kad sirds svārstās mūzikas ritmā

Mūzikas saule
Kad sirds svārstās mūzikas ritmā
Svētdiena, 7. augusts, 2022 10:59

Kad sirds svārstās mūzikas ritmā

Mūzikas saule

Ansamblis ar 100 rubļu algu 
70. gadu sākumā Voldemārs Putniņš bija izveidojis samērā spēcīgu ansambli kolhozā “Lāčplēsis”, kurā iesaistījās brāļi Ostrovski — Bruno un Romualds, vēlākie populārās kapelas “Ornaments” dalībnieki. Muzikanti tad meklēti pat skolā, neprasot muzikālu izglītību. Brāļiem sākumā nebija instrumentu.Uztaisījuši ģitāras no pagalēm, nokrāsojuši, uzstiepuši vecas klavieru stīgas — un pieņemti par ģitāristiem.

Putniņš smagi strādājis ar saviem audzēkņiem, mācījis notis, licis daudz vingrināties. Tad, liekas, ap 1972. gadu viņš ar visu vai daļu “Lāčplēša” orķestra atgriezies Ogrē.


1973. gadā “Metronoma” solisti Janīna un Māris dzēra kāzas. Uz neilgu laiku “Metronomam” bija savs dziedošs pāris ar jau Latvijā slaveno uzvārdu Bumbieri. Janīna bijusi medmāsa Siguldā, un dziedātāju aizņemtība pamatdarbos regulāri sarežģījusi koncertdarbību, turklāt vairākiem bijušas problēmas ar intonāciju. Ierakstos gan tas īsti nav jūtams. Bumbiere (Žukova) izjusti 1973. gadā ieskaņojusi Gunāra Freidenfelda “Ūdensnesēju”, piebalsojot brāļiem Ostrovskiem, un šajā aranžējumā spilgtāk nekā Noras Bumbieres ierakstā iezaigojas dziesmas džezroka krāsas.


Skaidrīte Pučka studijā iemūžinājusi divas dziesmas no Margaritas Vilcānes repertuāra: Jāņa Sildega “Pusnaktī” un Imanta Kalniņa “Karalienes dziesmu”. Atkal teicams muzikālais priekšnesums — burvīgas oriģināla kopijas jutekliskā gaisotnē! Skaidrīte Pučka it kā vēlāk studējusi konservatorijā, izmēģinājusi spēkus operā, strādājusi Aizkraukles mūzikas skolā, savukārt soliste Anita Eglīte ilgus gadus mācījās Tāļa Matīsa vokālajā studijā. Viņas sniegumā no 1975. gada līdz šai dienai saglabājušās dziesmas “Neraudi, māt” (ārzemju autors Kapilio) un Jura Karlsona “Balāde mīlestībai”, ko dziedāja arī Margarita Vilcāne.
Anita Eglīte, meitas uzvārdā Grāvelsiņa, dzimusi Valmierā, vecāku, mežinieku, darba apstākļu dēļ pēc tam pārcēlusies uz Dikļiem, Strenčiem, tad Siguldu, kur sāka nopietni dziedāt. Bijis labs dziedāšanas skolotājs Jankovskis, un, kad skolasbiedrenes izveidojušas koklētāju ansambli, viņām ar savu balsi pievienojās Anita. Pēc vidusskolas Anita strādāja rūpnīcā VEF par telefonijas ceha regulētāju un kopā ar kolēģi Paulu Butkēviču, dziedošo aktieri, piedalījās koncertfilmā “Kas viņi tādi” (1966) par VEF kultūras pils pašdarbnieku daiļradi.


Eglīte tolaik čakli darbojās Tāļa Matīsa vokālajā vokālajā studijā, uzstājās studijas atklātajos koncertos, piedalījās VEF kultūras pils estrādes rēvijā “Uz Spīdolas viļņa” un sapņoja par dziedāšanu uz lielajām skatuvēm. Pie Matīsa Anita mācījusies ilgi — gadus desmit, līdz 70. gadu vidum, un bija privileģēta dziedāt, kas sirdij tīk. Pēc viņas pašas teiktā, juzdamās pietiekami sagatavota, startējusi Latvijas Valsts konservatorijās vokālās nodaļas uzņemšanā, taču Aleksandrs Viļumanis izbrāķējis ar vēlējumu – pamācies vēl, meitenīt! Tikmēr kāds, dzirdējis viņas priekšnesumu, bija ieteicis pievienoties “Metronomam”.
1974. gadā “Metronoms” veiksmīgi startēja Moldovas tradicionālajā festivālā “Dziesmu pavasaris” Beļcos netālu no Rumānijas robežas. Koncertprogrammu ogrēnieši atklāja ar Zigmunda Lorenca skaņdarbu “Introdukcija”, kam sekoja “Mazā dziesma” ar Friderika Šopēna mūziku — instrumentālajam skaņdarbam vārdus sarakstījusi Voldemāra Putniņa sieva Mirdza. Anita Eglīte šo nosauca par sev ļoti mīļu dziesmu.Viņas repertuārā bijusi arī Aleksandra Kublinska “Ai, dēliņ, ai” un Imanta Kalniņa “Katedrāle”.


Anita izgāja par sievu pie klavierskaņotāja Jura Eglīša, kas 60. gadu nogalē spēlējis basģitāru estrādes ansamblī kopā ar latviešu “hipijiem” Anti Rubīnu, Teodoru Gulbi, Arvīdu Bitenieku un Leonu Malahovski, ceļojuši arī pa Sibīriju, savukārt Toljati rūpnīcā snieguši pat septiņus koncertus no vietas. Eglīša brālis bija tas pats karavīru ansambļa “Zvaigznīte” basists Valdis, kuram Juris esot iemācījis spēlēt basģitāru un kurš vēlāk kļuva par vienu no Latvijas labākajiem klavierskaņotājiem. Tad nu nav brīnums, ka Juris sievai sadabūja “Katedrāles” un varbūt ne tikai šīs dziesmas notis no LPSR Valsts Filharmonijas nošu bibliotēkas.


Atgriežoties pie festivāla Moldovā, toreiz orķestra priekšnesumā skanēja moldoviešu tautasdziesma “Zaļā lapa”. Janīna Bumbiere izpildīja Mindauga Tamošūna dziesmu “Kaija”, savukārt Ulda Stabulnieka “Mums vajadzīgs miers” no Ojāra Grinberga repertuāra dziedāja Māris Bumbieris. Eglīte toreiz ieguva II vietu vokālistu konkurencē, kur pirmā netika piešķirta, “Metronoms”tikapie festivāla laureāta titula un iespējas uzstāties noslēguma koncertā.
Togad arī Latvijā ansambļa koncertpavasaris bija izdevies: uzstāšanās notika Saulainē, Siguldā, Bauskā, kur klausītāji pēc radošas pauzes atkal sveica solistu Egilu Čakstiņu, skanot Edmunda Goldšteina “Deviņvīru spēkam” un citiem viņa repertuāra hitiem.Diemžēl solists mūžībā devās traģiski agri, 1977. gadā. Lielu daļu programmas atvēlēja instrumentālajai mūzikai, ko sniedza pianists Aivars Dimants, trompetists Jānis Vasioleks, saksofonists un flautists Aivars Lūsis, trombonists Igors Kraupša, basists Ivans Ignatjevs un ģitārists Romualds Ostrovskis, kura brālis Bruno Ostrovskis bija iesaukts dienestā — karavīru ansamblī “Zvaigznīte”.


Kā lasāms laikrakstā “Padomju Ceļš”, 1975. gadā “Metronoms” vēl darbojās Voldemāra Putniņa vadībā, un tobrīd atrasta jauna metode ansambļa mēģinājumiem — instrumentālisti mēģina vispirms un tad ieraksta fonogrammu, kuru klausoties vokālisti mācās savas partijas. Tas ļāva solistiem gatavoties individuāli, jebkurā laikā sev ērtos apstākļos.Joprojām repertuārs tika veidots no latviešu, lietuviešu, krievu autoru skaņdarbiem.Soliste Renāte Kleinberga (Rozīte) izpildīja Jevgeņija Martinova kara tēmai veltīto “Šūpļa dziesmu pelniem”, kas ieskaņota Radio. Mārča Kalniņa dziesma “Nātru meita” skanēja Andreja Pētersona sniegumā, viņš bija papildinājis dziedoņu rindas līdzās Anitai Eglītei un Verneram Tauriņam, kuri 1974. gada Latvijas Tautas estrādes kolektīvu skatē ieguvuši II vietu dziedātāju sacensībā.


1975. gadā ansamblim pievienojās jauns solists — Igors Lodziņš, šī paša gada maijā kā konservatorijas I kursa students par “Metronoma” basistu kļuva Guntis Brancis: “Putniņš tolaik bija absolūts nedzērājs. Neļāva dzert arī mums, par ko bijām cemmīgi, pa kluso ierāvām pirms koncerta un pirms dejām otrajā daļā. Viņš kritizēja Kokamegi un Vasioleku, ka nevar lāga nopūst. Koncertos viņš sēdēja pie klavierēm, pašam anzaces īsti nebija, bet dejās Putniņš ņēma trompeti un spēlēja popūrijā “Veco ratiņu” un “Rozamundi”— kolosāli improvizēja!”


Brancis stāsta, ka visi bijuši noformēti oficiālā darbā kā ansamblis ar 100 rubļu algu, haltūras bijis īsts retums, bet pa reizei muzikantiem uzmests desmitnieks pa virsu. 1976. gada sākumā Guntis, pašlaik pieprasīts jubileju saksofonists, 80. gados daudzu veiksmīgu dziesmu autors, pārcēlās uz “Suvenīru”, kam sekoja darbs Ulda Stabulnieka ansamblī LPSR Valsts Filharmonijā.


Voldemāra Putniņa disciplīnu un stingrību slavēja arī Anita Eglīte: vadītājs ļoti sekojis intonācijas tīrībai, aizrādījis, ja kāds mēģinājumā ne tikai iesmējās, bet pat pasmaidīja nevietā. Kostīmus mūziķiem šuva ar kultūras nama pasūtījumu, šad tad dziedātājas uzvilkušas kaut ko no savas garderobes, un tolaik modē bijā rokdarbi — Anitai pat notamborējusi sev kleitu. Dziedājusi līdz 70. gadu nogalei, viņa izbeidza sarežģītās pašdarbnieces gaitas, lai sāktu darbu Lauksaimniecības ministrijā, kur pavērās iespēja tikt pie dzīvokļa, rezultātā Eglīši iesakņojās iesakņojās Carnikavā. Anitas sapni par dziedāšanu vēlāk īstenoja meita Kristīne, Latvijas Radio kora dziedātāja.

No uzvalkiem līdz džinsiem

Pēc goda uzstāties Latvijas komjaunatnes kongresā un Maskavas Vissavienības tautsaimniecības izstādē ogrēniešiem pieklājās pildīt godpilno uzdevumu: 1976. gada rudenī koncertēt BAM celtniekiem. Triju nedēļu laikā 34 koncerti šķiet neiedomājami skaitļi, publikas kopskaitam sasniedzot 11 tūkstošus. Klausītājiem pie sirds sevišķi gājusi Raimonda Paula “Tā es tevi mīlēšu” Anitas Eglītes priekšnesumā, Aleksandras Pahmutovas dziesmas, kā arī Gunāra Freidenfelda “Vecmāmiņai”.


Nākamajā gadā, ansamblim atvadoties no Voldemāra Putniņa un piedaloties starptautiskā festivālā Ašhabadā (Turkmenistāna), vadība pārgāja Pētersona rokās, un bija būtiskas izmaiņas mūziķu sastāvā: Jānis Vasioleks (trompete), Egils Laubergs (trompete), Baiba Baika (vijole), Dzintars Jukumsons (trombons), Vilis Kokamegi (saksofons), Juris Lauris (basģitāra), Andrejs Rozītis (sitaminstrumenti), Anatolijs Furmančuks (ģitāra), skaņu operators Vilnis Ventenieks, dziedāja Diāna Paegle (Vasioleka), programmā iekļauta latviešu estrāde un brālīgo republiku komponistu skaņdarbi.


No Furmančuka mutes Latvijas mūziķu žargonā iegājies jēdziens‘kalašonoks’. Anatolijs bijis no Krievijas ieklīdis džeza ģitārists, muzicējis Rīgas kafejnīcās, un reiz “Metronoma” deju vakarā ierosinājis, lai uzspēlē kalašonoku. Kas tas tāds? “Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē” jeb populārā dziesma par Vecpiebalgas ūdensrozēm, kuras pirmos vārdus Furmančuks sapratis savā vīzē.


1977. gadā pie basa atkal ķērās Bonifacijs Lazdāns, kurš šad un tad kaut ko arī sacerēja. Pēc Pētersona ansambli vadīja Einārs Lorencs, kas bija studējis gan mūziku (kordiriģēšanu), gan medicīnu, komponēja dziesmas un instrumentālu mūziku, spēlēja taustiņinstrumentus.


Pārrāvums “Metronoma” diskogrāfijā liecina, ka turpmākie desmit gadi nav saucami par tiem veiksmīgākajiem. 80. gadu sākumā Lorenca vadītajā ansamblī dziedāja Velga Rituma (Novika), Natālija Provornaja un pat Žoržs Siksna, pirms tam solo dziedāja Renāte Porīte un Indulis Bratka, kā arī Tālis Valdis alias Tālivaldis Pēkšēns – Operetes teātra aktieris, kura talantu, seju un balsi visa Latvija iepazina kinofilmā “Spēle”.


1980. gadā sastāvam pievienojās cits Tālis — bundzinieks Gžibovskis, kas jau iepriekš muzicēja Ogres deju ansamblī kopā ar Ivaru Piļku un Konstantīnu Lī, korejieti un Alma-Atas un krievu tautības solistu. Darbs pie Lorenca Gžibovski ieveda jaunā pasaulē — Eināram bijis uzlabots magnetofons, viņi daudz klausījušies ierakstus, no kuriem kā zibens spēriens pa pieri uz visu dzīvi Tālim atmiņā palicis koris, kas dziedājis Erola Gārdnera mūziku. “Metronomā” kopā ar viņiem muzicēja trompetists Jānis Ungurs, basists Zigmunds Žukovskis un Arvīds Purvs — flautists no Siguldas, kopskanējums reizēm līdzinājies Earth Wind & Fire. Mūziķi “pa komjaunatnes līniju” deleģēti braucienam uz Kamčatku, kur dīvainie Latvijas garmataiņi snieguši priekšnesumus karaspēku daļās.
Kad radušās nesaskaņas ar Ogres kultūras nama vadību, grupa uz laiku pārcēlusies uz Skrīveru kultūras namu, bet, kad uz LPSR Valsts filharmonijas grupu “Eolika”pārgāja Žukovskis, viņam drīz sekoja Gžibovskis, teikdams lielu paldies Eināram Lorencam, kurš tik veiksmīgi ievadīja tās mūzikas pasaulē, kuru pieņemts dēvēt par populāro. Un Eināra mazdēls Silvestrs Lorencs tagad spēlē un dzied iecienītajā šlāgergrupā “Zelta kniede”.


Turpinoties Tautas estrādes ansambļu tradīcijai satikties skatēs, gadu no gada “Metronoms” turpināja par sevi atgādināt. Savukārt Voldemārs Putniņš 80. gadu sākumā vadījisOgres43. profesionāli tehniskās vidusskolas ansambli. Pēc viņa aiziešanas mūžībā 1983. gada decembrī laikraksti publicēja virkni līdzjūtības sludinājumu tuviniekiem.Interesanti, kas viņi bija, jo sievu mūziķis tika apglabājis pirms dažiem gadiem, bērnu nebija. It kā mūziķis pēkšņi miris ciemošanās reizē Jumpravā. Nav ziņu, kur palicis viņa nopietni veidotais, apjomīgais arhīvs, nošu krājumi…


Čakls ansambļu vadītājs Ogrē bija arī saksofonists, flautists, pēc izglītības Cēsu mūzikas vidusskolu beigušais klarnetists Aivars Lūsis, kas uz “Metronomu” atnāca no Valmieras “Kveldes” 1972. gadā un pēc četru gadu darba sāka vadīt ansambli kolhozā “Lāčplēsis”. Ar laiku tas pārcēlās uz Ogres kultūras namu un strādāja ar nosaukumu “Meloss”, grupas ceļi aizveda uz Ikšķili, ansambļa solists bija Vladislavs Juhņevičs, dziedāja arī Lolita Vambute un slavenā rokģitārista Harija Zariņa sieva Linda.


Kad paputēja līdzšinējais “Metronoma” sastāvs, direktore Millere lūdza Lūsi ar visu mūziķu komandu atgriezties pie viņas uz Ogres kultūras namu, savukārt “Meloss” turpināja darbību ar citu vadītāju, dziedot lielākoties joku dziesmas un sadarbojoties ar humoristu Žani Ezīti.


Šim Lūša vadītajam pēdējā etapa “Metronomam” jau piemita no iepriekšējiem atšķirīgs skanējums, jo Aivars cienīja džezroku, šo to komponēja un pats un visai ražīgi aranžēja, instrumentālajai mūzikai programmās atvēlot nozīmīgu vietu. Tradicionālā formula — koncerts un dejas — palika spēkā arī 80. gados, kad grupas Latvijā dīga kā sēnes pēc lietus. “Metronoms” joprojām regulāri sniedza koncertus, piedalījās tradicionālajos estrādes svētkos Latvijas pilsētās, piemēram, Siguldā 1984. gadā muzicēja uz vienas skatuves kā līdzīgs pret līdzīgu ar Jura Pavītola “Saimi” un Ērika Ķiģeļa vadītajiem “Līviem”.


Lindai Zariņai tagad ar “firmas” gabaliem piebalsoja varenās rīkles īpašnieks Oļegs Andrejevs, labāk pazīstams ar skatuves vārdu Alex, kas dziedāja, sēžot pie bungu komplekta. “Viņam bija ļoti laba ritma izjūta. Valmierā bija bundzinieks, kas nevarēja padziedāt, ja nesita līdzi ritmu vismaz ar tamburīnu,” komentēja Lūsis, pie kura Oļegs ieradās reizē ar Aivara vadītā Ogres vidusskolas ansambļa kādreizējiem dalībniekiem: ģitāristu Andri Briedi un basģitāristu Armandu Cālīti, kas jau pusaudža gados bija diezgan spurains jaunietis, tendēts uz alternatīvu, pasmagu roku. Savus ideālus Cālītis vēlāk īstenoja rokgrupā “Linga”, bet arī “Metronoma” sastāvā viņš šad tad sacerēja pa oriģināldziesmai roka stilā.


Koncertos regulāri tika iekļauti latviešu hiti no “Jumpravas”, Credo, “Eolikas” un citu slavenību repertuāra:“Par rozēm”, “Mākonis”, “Ūsainā puķe”, “Meitenei kafejnīcā”, “Lūgums” u.c. Lūša aranžējumos. Aivars papūlējies iegrāmatot “Metronoma” koncertus un pat to programmas, kurās lasāmi nosaukumi “Aiz loga”, “Okeāns”, “Noslēpums”, “Bērzi”, bet koncertu noslēgumā vienmēr skanēja Cālīša sacerējums “Jau saule riet”. “Galvassāpes” bija Harija Zariņa kompozīcija, Lūša skaņdarbs “Nesteidzini” tika veidots džezroka stilā.


Taustiņus grupā tolaik spēlēja Dainis Stroža, no iepriekšējā sastāva “Metronoma” rindās joprojām bija trompetists Jānis Vasioleks, savukārt trompetistu Normundu Krastiņu aizvilināja ODIS. Aivars Lūsis apgādāja savus padotos ar repertuāru un spēlēja saksofonu vai taustiņinstrumentus, un tad 1986. gadā, pēc Cālīša rekomendācijas, ogrēniešiem pievienojās rokeris, spurainais un dumpinieciskais Aldis Šteimanis.


Viņa raibam pupas ziedam līdzīgais mūžs būtu grāmatas vērts, un tā nebūtu diez ko priecīga, taču “Metronoms” beidzot padarīja Aldi par superzvaigzni, jo kopā ar šo ansambli ieskaņotā viņa sacerētā dziesma “Nāk nakts” sasniedza 13. vietu “Mikrofona ‘87” aptaujā, un līdz pat šim laikam tās lipīgā melodija rada tūlītēju atbalsi vietējo mūzikas mīļotāju auditorijā. “Nāk nakts” pirmoreiz koncertā Ogrē izpildīta maijā— tas redzams Lūša glītā rokrakstā aizpildītajā kantora grāmatā. Ciemupe, Staļģene, Bauska, Nīca, Smiltene, Ogre. Pusotru stundu ilgam koncertam, kurā skanēja arī Šteimaņa “Mākoņstūmējs” un “Kaija”, sekoja dejas četru stundu garumā. Skaidrs, ka šis bija pavisam cits “Metronoms” nekā iepriekšējos gadu desmitos, kad filigrāni un pedantiski Voldemārs Putniņš cēla savas skaņu katedrāles saskaņā ar estrādes žanra kanoniem.


1988. gada 23. janvārī durvis vēra par 3 miljoniem rubļu jaunuzceltais Ogres rajona kultūras nams, taču ansamblim “Metronoms” tajā vieta neatradās. Aivars Lūsis kādu brīdi spēlēja Noru Bumbieri pavadošā grupā, pēc tam ilgus gadus uzstājās divatā ar Aldi Šteimani un ir mūzikā aktīvs šobaltdien.
2011. gada 5. jūnijā Ogres Kultūras centra lielajā zālē notika ansambļa dalībnieku koncerts, taču metronomam raksturīgā vienmērīgā kustība apstājusies jau sen. Par laimi, tās trīsdesmitgade dokumentēta vismaz divos desmitos skaņu ierakstu un arī šajā ogrēniešu darbības īsajā un noteikti nepilnīgajā pārskatā.

Daiga Mazvērsīte, Mūzikas saule,  foto no Aivara Lūša, Bonifacija Lazdāna, Māras Fridrihsones personiskā arhīva

Stāsta sākuma daļu lasiet šeit:

Žurnāls Mūzikas saule 4 reizes gadā vēsta par klasisko, laikmetīgo, etnisko, populāro, alternatīvo, elektronisko, džeza u. c. mūziku. Sarunas, portreti, diskusijas, aktualitātes. CD un grāmatu recenzijas. Īpašs uzsvars uz Latvijas mūzikas vēsturi un šodienu. Žurnāla moto - mūzika ir viena.

Žurnālu var iegādāties: “Valtera un Rapas” grāmatnīcā, Narvesen, Rimi un citos lielveikalos, kioskos u. c. Žurnāla “Mūzikas Saule” izdošanu finansē Valsts kultūrkapitāla fonds.