Operatore no 112 

Ar tehnoloģijām esmu uz tu. Nedzenos pakaļ katram jaunākajam viedtālruņa modelim, bet reizi dažos gados nopērku to, kas atbilst manām vajadzībām. Labprāt izpētu, kādas iespējas telefons piedāvā, ko varu ar to darīt. Tā kā patīk fotografēt, tad būtiska ir attēlu kvalitāte. Zinu, ka daudzi izmanto automātiskos foto kameras iestatījumus, bet es labprāt pati koriģēju iestatījumus. Ar to gribu teikt, ka pārzinu tehnoloģijas un tajās dažās reizēs, kad tehnika saniķojusies, vienmēr zināju, kas jādara.

Ar savu jauno viedtālruni «nodzīvoju» gadu. Piektdienas rītā telefons «uzkārās» un piedāvāja tikai trīs variantus: izslēgt, atjaunināt programmu vai piezvanīt ārkārtas palīdzības dienestam. Mēģināju izslēgt, bet telefons nereaģēja. Tieši tāpat tas uzvedās, kad centos atjaunot programmas. Nekā. Ekrānā parādījās uzraksts par ārkārtas zvanu. Bet es nezvanīju! Negribēju rīkoties uz savu galvu, turpinot plosīties pa ekrānu, jo spēkā vēl garantijas laiks un aparāts nav izmaksāts, tāpēc gaidīju, kas sekos.

Ar mani sāka runāt sieviete. Operatore no 112. Parasti neesmu ātri samulsināma, bet šoreiz apjukumā pateicu: «Lieciet nost klausuli!» Ne labdien, ne sveiki, ne atvainojiet, ne – kāpēc jūs ar mani runājat... Viņa droši vien ir dzirdējusi visu ko, tāpēc mierīgā balsī jautāja, kas noticis. Biju spiesta atzīties, ka mākslīgais intelekts manā viedtālrunī pats izlēma, kam zvanīt, bet ārkārtas palīdzība man nav nepieciešama, ja vien viņa nebūtu tā, kas varētu tikt galā ar nepaklausīgo ierīci. Operatore bija saprotoša, novēlēja veiksmīgi atrisināt situāciju ar sadumpojušos tālruni.

Darbnīcā, uz kuru pēcpusdienā aiznesu viedierīci, tā darbojās kā smērēta. Kā parasti, spēkā cūcības likums! Toties pārliecinājos, ka krīzes situācijā mans tālrunis pats tiks galā ar manis glābšanu.

«Cienītā kundze, kas notiek?» 

Darba vajadzībām man parasti tiek iegādāts visjaunākais tālruņa modelis. Tas ir kā dators – tajā ir visa mana profesionālā dzīve. Daudz informācijas, prezentācijas, rēķini, tālruņu numuri, safilmēti video sižeti... Noteikti varu teikt, ka bez telefona esmu kā bez rokām. Telefonu netiek liegts izmantot privātām sarunām.

Draudzene ir viens no retajiem cilvēkiem, kuriem zvanu ļoti bieži. Mums ir pašām savi jociņi un slengs; kad nav garastāvokļa vai laika garai sarunai, mēdzam aprobežoties ar strupu «čau, piezvani vēlāk». Reizēm sarunu sākam bez gariem ievadiem: «Eu, kāpēc tu man tik sen neesi zvanījusi?!»

Kad ieraudzīju – zvana direktors, mans pēc ranga visaugstākais priekšnieks, lietišķi atbildēju: «Labdien. Klausos jūs, direktora kungs.» Pēc neliela, bet skaidri jaušama apjukuma mirkļa dzirdēju draudzeni sakām: «Tu ko, vecā mušmire! Kāds direktora kungs?» Tagad bija mana kārta brīnīties. Es spēru laukā bez apdomāšanās: «Kāpēc tu zvani no mana priekšnieka telefona? Tu viņu pazīsti? Jums ir romāns?» Viņa nosauca mani par prātu izkūkojušu pusmūža žubi. Turpmākajā sarunā noskaidrojām, ka jokus izspēlē mans telefons. Tagad, kad man ir cits tālrunis, varu pateikt, ka vecais aparāts bija iecienījis trīs numurus. Trīs biežāk izmantotos numurus – mana priekšnieka, manas draudzenes un mana vīra.

Dažas dienas telefons uzvedās saprātīgi, pēc tam atkal sākās laimes spēle – kad ekrānā uzrādījās, ka zvana direktors, jau zināju, ka tā ir draudzene. Nelīdzēja nekas, arī tas, ka vēlreiz pārrakstīju numuru. Telefons bija iespītējies, un laiku pa laikam, kad zvanīja direktors, es nezināju, vai tas tiešām ir viņš. Jo bija reizes, kad telefons savienoja pareizi un ekrānā redzamais vārds un uzvārds sakrita ar to personu, kurai atbildēju. Uzreiz nevarēju telefonu nomainīt, kur nu salabot. Tajā taču ir visa mana dzīve!

Reiz emocionāla noguruma brīdī pacēlu klausuli un, kā tobrīd uzskatīju, draudzenei pateicu: «Negribu ar tevi runāt, sazvanāmies vēlāk.» Un noliku klausuli. Telefons iezvanījās nekavējoties. Atkal direktors. Es nebiju laipna: «Nu?» Šoreiz tas tiešām bija viņš. «Cienītā kundze, kas notiek?» Atvainojos un paskaidroju, ka vainīgs telefons. Vēl gadījās, ka viņš dzirdēja manu jautro un draudzenei veltīto: «Eu, piektdiena, ejam piesēst uz vīna glāzi?»

Reiz telefons pieslēdzās mana vīra numuram. Kādā vakarā, kad viņš zvanīja, es kā sliktākajos paraugos par apnikušu ģimenes dzīvi strupi komandēju: «Nopērc maizi, picu un bērnam pamperus!» Klausulē dzirdēju direktoru: «Cienītā kundze, kas notiek?» 

Atkal! Tas bija pēdējais piliens. Nākamais viedtālrunis bija paklausīgs. Numurus nesajauca. It kā drošāka sajūta, bet adrenalīna mazāk, atbildot uz zvanu. Joks, protams, par to adrenalīnu. Priekšniekam nav humora izjūtas, tāpēc man nepieciešams viedtālrunis – nūģis. Tāds, kāds ir viņš pats. Garlaicīgs un bez pārsteigumiem.

«Pasauc Mišku!»

Dažus mēnešus manā īrētajā dzīvesvietā naktīs zvanīja stacionārais tālrunis. Mājokļa īpašnieki to paturējuši viņiem zināmu iemeslu dēļ, bet man vecais krāms bija vajadzīgs kā zaķim stopsignāls. Par laimi, Mišku nemeklēja katru nakti. 

Kad tas notika, ikreiz pietrūkos no miega, lai atbildētu uz pretīgi pļerkstošu zvanu. Sarunas bija vienveidīgas. «Aļo, pozavi Mišku!» vīrietis pavēlēja pasaukt kaut kādu man nezināmu Mišku. Viņš runāja krieviski, nazālā balsī. Tādu nevar neatcerēties. «Te tāds nedzīvo!» vienmēr atbildēju un noliku klausuli. Neatlaidīgais zvanītājs mēdza trinkšķināt vairākas reizes pēc kārtas. Aparāts bija vecs, un to nevarēja progresīvi atslēgt. Vadi salipināti ar zilu izolācijas lenti, un bija bail ķerties klāt, lai šo artefaktu nenogalinātu. Vienīgā iespēja – ievīstīt segā vai spilvenos, lai skaņa negriež ausīs. 

Kad savas desmit reizes miegainā un īgnā balsī biju atcirtusi, ka Miška te nedzīvo, nolēmu mainīt taktiku. Kad naktī vecais aparāts iepļerkstējās atkal, savā feldfēbeļa balsī noauroju, ka Miška guļ. Guļ! Guļ manā gultā! «Un beidz viņu traucēt!» es kliedzu. Nedaudz neērti atzīties (bet tikai kripatiņu), bet savu brēkšanu apzīmogoju ar dažiem man zināmiem neglītiem lamuvārdiem. Krieviski. Šoreiz klausuli nolika Miškas meklētājs. 

Apmēram mēnesi naktīs gulēju kā dieva ausī. 

Telefons atkal iezvanījās uz robežas starp vēlu vakaru un nakti. 

«Klausos,» es teicu. 

«Es… e… m… Mišku vajag,» lauzītā latviešu valodā runāja man pazīstamā balss. 

«Kaut kas nav pareizi. Miška te nedzīvo. Kāpēc jūs zvanāt?» 

«Kā – nedzīvo?»

«Nedzīvo! Es jums nemeloju. Un nezvaniet, lūdzu.»

Tovakar nolēmu būt laba un iejūtīga, nevis verbāli agresīva sociopāte. Uzklausīju Miškas meklētāju. Izrādās, abi aizvadījuši vairākus gadus aiz restēm vienā kamerā. Miška atbrīvots agrāk un savam kameras biedram solījis sameklēt dzīvesvietu un darbu, lai šis varētu sākt normālu dzīvi. Iedevis tālruņa numuru saziņai. Un viņš arī zvanījis, bet tur atbildēju es – fūrija ar feldfēbeļa manierēm. 

Mišku mēs neatradām, bet viņa kameras biedram palīdzēju saprāta robežās – kur vērsties pēc atbrīvošanās, ko darīt, ar ko sākt. 

Pēc kāda laika viņš zvanīja, lūdza satikšanos. Gribot pateikties par palīdzēšanu.

Mana atbilde bija strikta: «Nē!» Kā sacījis klasiķis, lai viņš paliek savā vietā, es palikšu savā.