Šā notikuma atskatā varbūt vēl kādam vajadzētu mazliet par rakstnieku, dzejnieku tapt. Ne humora, joka pēc, bet tālab, lai būtu kopā ar radošiem ļaudīm pa īstam, un, ja izdosies, tad uz viena, kaut cik līdzīga, jūtīga, dvēseli pacilājoša viļņa būt. Kad vēl un vēl pārdomāju apjomīgā koncerta raksturīgās ainas, kaut kā gribējās šo labo, grūto un cēlo darbu ietvert kopainas izsaukuma un jautājuma teikumā: kādi patiesībā esam?! Jo tieši šis izsaukums, jautājums vijas visam uzvedumam cauri – gan dzejas jēgā, poētikā, gan prozas nopietnā, romantiskā plūdumā, gan pašu rakstītā un pašu aktieriskā skatuves dramaturģijā, klāt esot jaukajai iztēlei ar bezgala mīļo rudeni, cilvēku, zemi glāstoša humora pavadā. Jau iepriekš lūdzu atvainot vienā lietā: ļoti gribēsies atsaukties uz jauno un vairs ne tik jauno dzejnieku rindām – parastā (prozas) pierakstā, nevis dzejas stabiņos vai citā formā. Tālab, lai taupītu sleju ietilpību un lai rakstniecības censoņu varējumus nocitētu vairāk, jo ikkatrs vārds ir kopainas vērts… Ar cieņu pret dzeju – tomēr katru nākamo panta rindu sākšu ar lielo burtu.
Visiem ir skaidrs, ka Meņģeles literārās kopas kopā saucēja, dvēsele, radošās izdomas novešana līdz nepiekāpīgai kvalitātei ir Sarmītes Poikānes ziņā. Par Sarmīti esam vēstījuši daudz, un pēdējā laikā viņa kļuvusi arī par «Ogres Vēstis Visiem» (OVV) rakstošo viesi, izsmeļošu rakstu autori. Sarmītes domas ved dziļumā, dzelmē, no kurienes parastais kļūst neparasts: «Ir krāsaina pasaule mana, Jo skatos es tajā caur ziediem. Es ietērpjos ziedu kleitā, Es vasaru paņemu plaukstā, Es iesvaidu vīgriežu smaržu Vēja glāstītos matos Un krāsainā pasaulē eju. Man grozā starp saulespuķēm Ir līdzi paņemti smaidi. Tos dāvāšu tiem, kas nāks pretī Pa krāsainās pasaules taku. Jel ņemiet, es dāvinu smaidus! Tos piespraudiet tērpam kā brošas! Uz lūpām krāsojiet, matos iepiniet… Un noticiet, lūdzu, noticiet – Jūs pasauli krāsainu redzēsiet!»
No Birutas Kāpostiņas vārdiem gribējās paņemt uzveduma galveno un pamata līniju – kādi patiesībā esam: «Cik kaili patiesībā esam? Ar drēbēm kailumu nenoslēpt, Kā mākam, tā pa dzīvi nesam. Dažs mēģina ar melu diegiem vērpt… Cik patiesi patiesībā esam? Aiz masku kārtām slēpdamies, nenoslēpties, Kaut pa vienai nost tās plēšam… Vai līdz galam varam sevi mainīt? Cik cilvēcīgi esam, Un citus mēdzam saskatīt? Jo, kad Cilvēka vārdu nesam, Cik paši cilvēki esam?»
Artūrs Šubrovskis, arī nesenais OVV plašas sarunas dalībnieks, meņģeliešu rudenīgās dienas iekrāso šeit – Ķeipenes Tautas namā – vienkārši, kā ir, nevis apliecinot aktiera meistarību. Viņš runā tekstu no Adriānas Rozes Eklones «Rudens pasakas»: «Šī bija jauka oktobra diena. Viss iesākās kā parasti, tikai mazliet bija vēsāks, tāpēc ka tas ir rudens. Meņģelē rudens ir ļoti skaists un bagātīgs. Kad Meņģelē visi pamodās, saģērbās un paēda brokastis, ārā jau palika gaišāks. Meņģelieši atvēra logus un pasmaržoja gaisu. Gaiss smaržoja pēc rudens. Ārā bija tik skaisti, tik daudz krāsainu lapu! Un ko varētu rudenī darīt? Viena ģimene gatavojās sēņot, otra lasīt ābolus. Un ko trešā darīs? Trešā vedīs mājās siena ruļļus, lai gotiņām būtu ko ziemā ēst. Tā nu visi gāja savās gaitās.» Teksts pēc teksta, autors pēc autora, kā sarunājuši, rāda, kādi mēs patiesībā esam.
Sarmītes Poikānes dzejas vieglums stāsta ne vien par dabu, gadalaiku, bet par mūsu attiecībām: «Vasariņ, par saldo ogu Dāvinu tev zelta pogu. Aizpogā nu tagad glīti Savu zaļo mētelīti! – Rudens teic un, draiski smejot, Uzlūdz saulespuķi dejot. Slaido ziedu mīļi skāvis, Rudens galvu liekt tam ļāvis. Melnas sēklu skropstas uzbirst Rudens plecam. Zieds nu izirst… Vasariņa paklausīgi Pogā zaļo mētelīti. Lai jau Rudens pastrādā, Vasara ies atpūtā. Mārtiņrozi iesprauž matos, Pati sēžas vēja ratos, Pamāj Rudenim ar roku. Vēja zirgi apmet loku Rudens nokrāsotai kļavai, Aizauļo tad pāri pļavai. Raibais lapu lietus nolīst. Man tas patīk! Rudens atzīst.»
Ikviena mazā, lielā rakstnieka pelnīti paslavējamas gan dziļi nopietnas, gan gaisīgi rotaļīgas rindas! Piemēram. Māra: «Ja man vajadzētu novērtēt rudeni desmit ballu sistēmā, kā to dara skolā, es liktu seši ar krustu. Tas, protams, subjektīvs vērtējums. Kā, kā, lūdzu? Rudens, kā dzirdu, nav apmierināts? Labi, labi, likšu septiņi, bet vairāk gan nediņģē! Septiņi – tas taču ir labi!»
Gunta: «Te viens otas triepiens un, skat, jau bērzi grozās zeltītā tērpā, gluži kā no galma balles izgājuši. Tik cēli un majestātiski! Tad rudens krāsu otu pavērš uz kļavu pusi. Ar vienu triepienu kļavām nepietiek, tās pieprasa vēl! Vai tad rudenim žēl? Protams, nē! Bet jālūko. Lai gana visiem! Ka tik nebūšu paņēmis par maz to krāsu podu, tas prāto. Bet kļavas priecīgas – tām krāsas pietiks! Kāds rezultāts? Nu, raibs! No dzeltenās līdz pat tumši sarkanai – gluži vai visas varavīksnes krāsas!»
Māra un Sarmīte: «Ai, nē! Tie sapņi tik viegli un trausli man šķiet, Tos nevaru palaist tā viegli pa vējam, Tie debesu plašumos aizvējos. Kā notveršu tos, kā nosargāšu? Bet varbūt līdz zvaigznēm tie aizlidos Un tumšā naktī kā bākuguns spīdēs?»
Biruta: «Nu, dāsns jau dāsns tas rudens! Tāds rudens man patīk, bet, bet, bet… tad nāk tā rudens otra puse. Auksts, slapjš, dubļains, vējains! Nē, tas nav priekš manis!... Bet nevar taču rudeni dalīt uz pusēm, jāpieņem tāds, kāds tas ir!»
Gunita: «Sav' māmiņu cieši turu, Aiz sidraba vairodziņa. Lai nāca tumši spēki, Lai atnāca ļauni ļaudis. Es uzbūru uguntiņu, Tas Māmiņu nosargāja. Mana koša uguntiņa Nelabo žilbināja, Ne tas ceļa redzēt var(a), Ne ļaunuma nodarīt(i).»
Mazais (lielais) Uvis, drusku lielākā Elizabete – gaumīgi, rotaļīgi. Uvis: «Cipariņi, cipariņi, Tā kā mazi pipariņi, Īsi, gari ķipariņi Rindā stāv kā zaldātiņi. Pieskaitot un atņemot Var pat mazliet pasapņot. Kā tas būtu, ja man ļautu Kļūt par skaitli ļoti jautru?»
Elizabete: «Rūtiņas un līnijas – Tās tur braši cīnījās. Iekaviņas brīnījās, Kā tie visi ķīvējās. Vieni, desmiti un simti – Tie ir tikai mazi triki. Tūkstoši un miljoni – Tie ir lieli viltnieki. Skaitīt, atņemt, dalīt protu, Reizināt ar prieku protu. Lielāks, mazāks – tas ir nieks! Rēķināt ir tīrais prieks.»
Dramaturģija ir īpašs temats. Lugas, skeči, intermēdijas. Tur lauku ļaužu valoda, humors, joks, asprātība, āzēšana, izāzēšana, bet ar labsirdību pavadā. Autoru daudz, aktieru arī, tālab neriskēšu kādu vārdā saukt, bet lieliski bija visi. Īpaši pajokoju par vienu – nu gluži kā paša Smiļģa skolu izgājusi.
Uzveduma sižeta līniju ceļš no attīstības uz kulmināciju un nobeigumu loģisks, labi samanāms. Sarmītes Poikānes un Artūra Šubrovska finālā teiktais atbalsojas vienojošā domā: «Ak, ko gan tu, mākoni, zini Par Pasauli manu, par Zemi! Visumā klīsti bez tēva, bez mātes, Bez mājām, bez Zemes zem kājām. Es ļauju nest sevi vējam Pār manām mājām, pār Zemi. Es zinu, tā grib mani atpakaļ… Uzsaucu vējam: Nes lejā!» Koncertuzveduma daudzu tekstu autore, scenārija autore, uzveduma galvenā režisore – Sarmīte Poikāne! Visu cieņu! Muzikālā pavadījuma izpildītāja Velga Purmale. Liels paldies visiem uzveduma kaldinātājiem. Pamatīgi nostrādāts, viens apjomīgs darbs uz tīra, gaiša visu entuziasma, katra personīgās aizrautības un, jā, arī spēju, talanta pamata.
Sirsnīgi aplausi, ziedi, pateicības, jaukas un jautras sarunas pie tējas, kafijas, gardumiem. Nevar nepieminēt, ka par jauko un gaišo sveicienu no Meņģeles gādāja biedrība «Ķeipenes Senioru skola» (vadītājs Guntis Graudiņš) un pensionāru biedrība «Avotkreses» (vadītāja Daina Zēmele). Ko gan vēl? Nu, uz citu rudentiņu!
