Pieaugot bērns kļūst pastāvīgs, lai kaut kādā brīdī pats kļūt par mammu vai tēti. Pretējā gadījumā viņa dzīve no saņemošas, gana egoistiskas dzīves fāzes nekad nenonāk dodošā. Un tomēr, arī pieaugot, pilnībā nepazūd vēlme kādu gaidīt. Lai arī ne mammu vai tēti, tas visbiežāk ir laulātais draugs, bērns vai pat mazbērns, kāds, kuru ar patiku un ilgām gaidīt, par kura apciemojumu priecāties.

Nē, nu nav jau tā, ka cilvēku gaidas nevarētu ieraudzīt arī plašāk dzīvē, piemēram, politikā. Arvien mūsu, Latvijas, vēlētājam ir aktuāli gaidīt politisko laimes lāci, kurš ar burvju nūjiņu viegli visas problēmas atrisinās un mūs ievedīs laimes zemē. Tas, protams, ir nepiepildāms sapnis. Precīzākais termins šādām politiskām avantūrām, manuprāt, ir politiskais mesija. Tas nāk no kristietības, un ir viens no Jēzus Kristus tituliem – augstākajam, ķēniņa amatam svaidītais.

Adventa laiks ir gada posms, kad kristieši gaida šo savu mesiju, tas ir: atceras un pārdomā Jēzus Kristus nākšanu pēc Vecās Derības apsolījumiem, un otrreizējo nākšanu, jau pēc Jaunās Derības apsolījuma. Vai kristiešu gaidīšana uz mesijas nākšanu, kā pirmo, tā otro, var būt ar kādu nozīmi arī nekristiešiem?

Kad debesu papucītis ir kaut kas vairāk

Viens no ateistu šķietami pārliecinošākajiem argumentiem ir, ka cilvēkam vajadzētu pieņemt realitāti, tāda kā ir, nevis lūkoties pēc kāda, kā viņi saka, iedomu tēla, tāda kā debesu papucīša.

Jau nedaudz augstāk minēju, varu tikai piekrist tam, ka cilvēkam ir nepieciešams pieaugt – uzņemties atbildību par savu dzīvi, spēt orientēties realitātē un pat kļūt par aprūpētāju kādam citam. Tas pēdējais, vistiešāk, nozīmē rūpes par bērniem. Bet dzīves realitāte neaprobežojas ar bērniem vien. Ja vecāki ir izaudzinājuši savus bērnus un bērniem ir pašiem savi bērni, tad paši vecāki neizbēgami kaut kādā brīdī noveco. Tāpēc pilnvērtīga atbildības uzņemšanās, pieaugšana tās patiesajos izmēros visbiežāk ir ne tikai kļūšana par vecāku pašiem, bet arī savu novecojošo vecāku pieskatīšana un aprūpēšana.

Un tomēr, arī pilnīgi pieaugušam bērnam, kurš var aprūpēt sevi, savu laulāto draugu un bērnus, ka arī vecākus, nezūd vajadzība pēc vēl kāda. Nobriedušai personai nezūd vajadzībai pēc kāda augstāka – kāda pilnīgāka – svēta, kura priekšā cilvēks var, piemēram, aizstāvēt savus darbus, kā labus, tā ne tik labus. Te ir runa par Dievu. Kāpēc tāds augstākais – Dievs – ir vajadzīgs? Pavisam vienkārši, ja cilvēkam nav kāda augstākā, tad viņš pats sev padara par augstāko, par dievu. Un sevis dievišķošana noved pie diezgan prognozējama rezultāta – cilvēka lēmumi visbiežāk kļūst gana bērnišķīgi egoistiski un apkārtni (un apkārtējos cilvēkus!) izmantojoši uz ne to labāko pusi.

Ar tādu kā vajadzību pēc augstāka spēka tika savu laiku aizbildināta Dieva esamība. Tas ir, izejot no idejas par visa esošā evolūciju, tika skaidrots, ka cilvēks pats ir izgudrojis Dievu. Te varētu ar ateistiem bezgalīgi strīdēties par to, kas ir pirmais – vista vai ola, vai šinī gadījumā – Dievs vai viņu izgudrojis ticīgais, bet, manuprāt, daba pati pierāda, ka Dievs bija pirmais. Ja viss dabā esošais rāda, ka no vienkāršākām lietām neveidojas sarežģītākas, tad tik sarežģīta pasaule nevar būt nejaušības rezultāts. Bet, tas jau ir citas sarunas temats, te es par ko citu – ko Bībeles Dievs, kas, kā es apgalvoju, nav kāds debesu papucītis, bet patiess Dievs, kuram ir kas piedāvājams katram. Protams, kristiešiem vispirms, bet, durvis arvien ir atvērtas visiem.

Vai ir vērts gaidīt to, ko Dievs piedāvā?

Adventa laiks ir viens no gada posmiem, kad ir vērts pajautāt par Dieva piedāvājumu cilvēkiem. Izklausās nedaudz komerciāli, bet mūsdienu cilvēks ir pieradis pie lielveikaliem un izpārdošanām, tāpēc reizēm var pieļaut nelielu vaļību, un izmantot šādu valodu.

Un, kad runājam par Dieva piedāvājumu, tad varam konstatēt gana interesantu lietu. Runa nav tikai par to, ka tik sarežģītu pasauli izveidot nejaušībai un atsevišķām pielāgošanās praksēm (un, lai to padarītu kaut nedaudz ticamāku, piesaukt bezgalīgi garus miljardu gadus!), bet par to, ka Dievs, kas ir radījis un uztur visu esošo, radīto cilvēku arī mīl. Un te runa nav par kādu attālinātu personāžu, kas kaut kad, kaut ko ir padarījis, bet nu ir prom savās lietā, atstādams cilvēku dzīves haosiem un sāpēm, bet, ka Dievs ne tikai zina, kas un kā notiek, bet šim Dievam arī ir plāns, lai visam labajam un arī ne tika labajam būtu jēga un piepildījums. Un tā nav maza lieta.

Ja visādas evolūcijas un citplanētu invāzijas teorijas par mūsu pasaules kārtības rašanos piedāvā gana aukstu visa mums redzamā un arī neredzamā tapšanas modeli, tad Bībeles Dievs ne tikai ir klāt radīšanā un uzturēšanā, bet šim Dievam ir personiska ieinteresētība par to, lai beigās viss būtu labi. Tā ir ļoti pašaizliedzīga pieeja dažādām dzīves grūtībām un pārpratumiem. Tieši tādu pieeju var vērot labu vecāku darbos un nolūkos.

Gluži kā māte, kas cenšas savu vēl pavisam mazo bērnu pārāk ilgi neatstāt vienu, lai viņš nesatrauktos, lai viņš nezaudētu sirdsmieru, arī Dievs reiz ir nācis pasaulē kā Jēzus Kristus, lai cilvēki nepaliktu pārāk ilgi vieni, lai nezaudētu sirdsmieru un dzīves prieku.

It kā kristieši to zina un stāsta arī nekristiešiem, kamēr nekristieši ir pieraduši to noraidīt un pat izsmiet. Bet, vai noraidījums un izsmiešana vienmēr ir tapuši pārdomātu un izsvērtu izpratņu rezultātā? Ir ateisti vai pat agnostiķi, kuri apzināti ir izvēlējušies noradīt jebko, kas ir saistīts ar Dievu, un tādus pārliecināt reizēm ir teju neiespējami. Tomēr ir arī cilvēki, kas ateisma un agnosticisma idejas sevī ir uzņēmuši bez kārtīga to izvērtējuma, paši sev par ļaunu. Ja pirmajiem, tā sacīt – dogmatiskajiem ateistiem un agnostiķiem – Dieva noraidījums ir teju pašsaprotams, un iespēja zaudēt mūžīgu dzīvību likumsakarīga, tad otrajiem es pats rosinātu pārdomāt savus lēmumus, un izsvērt. Un tieši tas ir adventa laika nozīmīgums nekristīgiem cilvēkiem, saprast, vai viņiem tiešām ir bijusi pilnvērtīga iespēja ievērtēt savu nostāju pret Dievu, un Jēzu Kristu, kura pirmo atnākšanu pirms teju 2000 gadiem un atgriešanos vēl nezināmā, bet visticamāk, ne pārāk tālā nākotnē gaidām adventa laikā. Vai tā ir maza nozīme nekristīgam lasītājam un sarunas dalībniekam un vai Jēzus Kristus nav labs gaidāmais?