Publicējam autora viedokli pilnā apmērā.

"Šis nav politisks ieraksts. Vismaz tādu es to negribu veidot. Bet šis ir jautājums, par kuru pēdējā laikā pats daudz domāju. Jau kuro gadu es organizēju dažāda mēroga sociāli nozīmīgus pasākumus, lai palīdzētu bērniem ar īpašām vajadzībām. To esmu darījis gan viens pats, gan kopā ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, gan uzņēmējiem. Un man jāpasaka godīgi, cilvēki lielākoties neatsaka. Kad pastāstu par ideju un pasaku, ka tas ir bērnu labā, ļoti bieži dzirdu: “Jā, darām!” Uzņēmēji iesaistās. Sabiedrībā zināmi cilvēki iesaistās. Cilvēki ziedo, palīdz, atbalsta.

Bet ir viena grupa, ar kuru man personīgi palīdzības lūgšana ir bijusi visgrūtākā. Politiķi. Viņi uzklausa. Pamāj. Pasaka, ka ideja ir laba. Un tad paiet dažas dienas... Un reizēm šķiet, ka viss ir aizmirsts. Kautkāda politiskā amnēzija... Ne jau par miljoniem. Ne jau par lieliem infrastruktūras projektiem. Par bērniem. Par bērniem, kuriem dažkārt vajag pavisam maz, lai viņu ikdiena kļūtu kaut nedaudz vieglāka.

Un tieši tāpēc es pēdējās dienās domāju par kādu citu ziņu. Latvija palīdz Ukrainai, arī atjaunojot bērniem nepieciešamo infrastruktūru. Černihivā ar Latvijas finansējumu tika atjaunots bērnudārzs. 2024.–2026. gadam Latvija Ukrainas rekonstrukcijai ir paredzējusi 15 miljonus eiro, tostarp sociālajai infrastruktūrai. Es nesaku, ka palīdzēt Ukrainai ir nepareizi. Nē. Es jautāju ko citu.

2026. gadā Rīgā ir pieņemts lēmums slēgt 10 pašvaldības bērnudārzus. Iemesls. bērnu skaita samazināšanās un nepietiekams piepildījums. Un te man rodas jautājums. Kāpēc mēs tik daudz runājam par sekām, bet tik maz par cēloni? Kāpēc Latvijā dzimst arvien mazāk bērnu? Kāpēc jaunām ģimenēm bērna piedzimšana nereti nozīmē ļoti nopietnus finansiālus izaicinājumus? Kāpēc valsts nespēj radīt sajūtu, ka bērni šeit ir nevis problēma, bet mūsu lielākā vērtība?

Man daudzi cilvēki ir jautājuši: “Pipar, kāpēc tu palīdzi tieši bērniem? Kāpēc ne senioriem?” Atbilde man ir ļoti vienkārša. Tāpēc, ka es ticu, ka bērni ir mūsu un mūsu valsts nākotne. Kas tad, ja ne bērni? Mēs visi reiz kļūsim vecāki. Un vecums diemžēl pats par sevi uzliek cilvēkam dažādus ierobežojumus. Bet bērnam priekšā ir visa dzīve.

Bērns, kuram šodien palīdzam, pēc 20 vai 30 gadiem var būt ārsts, skolotājs, inženieris, uzņēmējs, pavārs, zinātnieks vai vienkārši labs cilvēks, kurš veido šo valsti. Tas ir ieguldījums, kura rezultātu mēs varbūt neredzēsim šodien. Bet to redzēs mūsu bērni. Un varbūt tieši tāpēc mani satrauc nevis tas, ka Latvija palīdz Ukrainas bērniem.

Mani satrauc tas, ka mēs reizēm pārāk viegli pieņemam domu, ka Latvijas bērnu kļūst mazāk, bērnudārzus var slēgt, skolas var optimizēt un tālāk jau kaut kā būs. Nebūs “kaut kā”.

Demogrāfija nav Excel tabula. Aiz katra skaitļa ir ģimene. Aiz katra slēgta bērnudārza, bērnu skaits, kas kaut kur nav piedzimis. Tāpēc es gribu uzdot šo jautājumu arī mūsu lēmumu pieņēmējiem: Ko jūs  darāt, lai pēc 10, 20 un 30 gadiem Latvijā būtu vairāk bērnu? Nevis tikai kā palīdziet tiem, kas jau ir piedzimuši. Bet ko darat, lai viņu būtu vairāk?

Jo es savu mazo daļu šajā darbā cenšos darīt jau gadiem. Bez lieliem budžetiem. Bez ministriju komandām. Bez simtiem cilvēku štata. Es vienkārši eju un jautāju. Un ļoti bieži cilvēki saka, jā, palīdzēsim. Un pēc pāris tiešām veiksmīgiem gadiem, kad sanācis palīdzēt daudziem mazajiem, manai biedrībai VID uzrēķina tūkstošiem euro lielu parādu, par to ka laicīgi nereģistēju biedrību kā PVN maksātāju...Nu ko darīt, maksāju valstij soda naudas par to ka cenšos palīdzēt bērniem.

Varbūt ir pienācis laiks, kad arī valstij uz jautājumu par bērniem būtu jāatbild ne tikai ar smaidu un solījumu “padomāsim”. Varbūt beidzot ir jāsāk darīt. Jo kas tad, ja ne bērni? Kam mēs vispār atstāsim šo Latviju?"

Kā iepriekš vēstīja aģentūra LETA, Latvijā šogad pirmajos sešos mēnešos reģistrēti 5547 jaundzimušie, kas ir par 4,5% jeb 262 jaundzimušajiem mazāk nekā 2025. gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie provizoriskie dati.

Tostarp 2026. gada pirmajā pusgadā starp reģistrētajiem jaundzimušajiem 2827 bija zēni, kas ir par 6,8% jeb 206 mazāk nekā 2025. gada attiecīgajā periodā, bet 2720 bija meitenes, kas ir samazinājums par 2% jeb 56.

Jūnijā Latvijā reģistrēti 958 jaundzimušie, kas ir par 4,6% jeb 46 mazāk nekā 2025. gada attiecīgajā mēnesī, tostarp reģistrēti 504 zēni un 454 meitenes.

Šogad pirmajos sešos mēnešos Latvijā reģistrēti 13 384 mirušie, kas ir par 1,1% jeb 142 vairāk nekā 2025. gada pirmajos sešos mēnešos, kad tika reģistrēti 13 242 mirušie.

Tādējādi šogad pirmajā pusgadā reģistrēto mirušo skaits par 7837 pārsniedza dzimušo skaitu, kamēr iepriekšējā gada attiecīgajā periodā mirušo skaits par 7433 pārsniedza dzimušo skaitu.