Tikai prasās pēc viena – vajadzētu iztikt bez lapsas līkumiem, farizejiskas daiļrunības un tiešas nekaunības. Iekārtots jauki: pašā Lāčplēša dienas priekšvakarā Saeimas vairākums galīgajā lasījumā pieņēma tieslietu ministres Ineses Lībiņas virzīto likumprojektu pakotni (cik smuks vārdiņš!), ar kuru Latvijā no 2024. gada vidus paredzēts ieviest jaunu institūtu – «partnerību», kas būs arī veids, kā savas attiecības legalizēt un juridiski sakārtot viena dzimuma pāriem. Pēc partnerības nodibināšanas partnerim būs tiesības pieņemt lēmumus, kas saistīti ar otra partnera ārstniecību, ja viņš pats nebūs spējīgs par sevi parūpēties vai brīvi paust savu gribu, iegūt sociālās garantijas, piemēram, saņemt partnerim aprēķinātās pensijas summas, kas nav izmaksātas līdz viņa nāvei, kā arī iegūt iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumus savstarpējiem dāvinājumiem un aizdevumiem. Bez «pakotnes» to nevar nokārtot? Lai cik aizplīvuroti arī nebūtu, virziens skaidrs, un skaidrs, par kādiem «partneriem» runa. Likumā, pēc Nacionālās apvienības (NA) deputāta Jāņa Grasberga priekšlikuma, noteikts, ka «partnerība nav pielīdzināma laulībai» – uz papīra, bet faktiski? Grasbergs un pārējie NA deputāti kopumā balsoja pret partnerību. Liktos, nu jau gana. 

Bet viendzimuma partnerattiecību atbalsta kustības «Dzīvesbiedri» vadītāja Kaspara Zālīša vērtējumā – Tieslietu ministrijas sagatavotā likumu izmaiņu kombinācija nav pietiekama viendzimuma pāru partnerattiecību jautājuma noregulēšanai valstiskā līmenī, tomēr tas esot labs sākums. Zālīša uzskatā, partnerības ieviešana savā ziņā būtu gaidītais risinājums, jo tiktu ieviests regulējums kā tāds. Tomēr! Kopumā viņam to grūti nosaukt par cieņpilnu, jo «tad būtu nepieciešamas izmaiņas vēl 70 likumos». Viņš norādīja, ka viendzimuma pāru jautājumā būtiski atrisināt arī mantojuma un ģimenes valsts pabalstu un bērnu jautājumus, jo arī viendzimuma attiecībās aug bērni (jau adoptēti?), tādēļ ir nepieciešama arī viņu aizsardzība. Zālītis uzskata, ka būtu nepieciešams virzīt vēl otru likumprojektu pakotni. Kā zināms, Satversmē paredzētā kārtībā, pēc 34 deputātu pieprasījuma, jau pieņemtā partnerība ir apturēta uz diviem mēnešiem. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs jau pasteidzies neievērot prezidentam nepieciešamo neitralitāti: «Saeimas lēmums ir atbalstāms un pareizs», bet, ja trešdaļa deputātu vēlas rosināt referendumu, tad «konstitucionāli tas ir vēlētāju rokās – tas ir vienas desmitās daļas valsts pilsoņu rokās, vai to darīt vai ne». Vēl vairāk viņš akcentē arī to, ka «šajā procesā aicinātu uz savstarpēji cieņpilnu diskusiju, tie ir diezgan jūtīgi jautājumi». Cik tad «cieņpilni» un jūtīgi sanāk, ja valsts galva vēlētājiem bez aplinkiem jau norāda vienīgo un pareizo soli – «Saeimas lēmums ir atbalstāms un pareizs». Brīnums, ka neviens vēl tradicionāli nevaimanā, cik tā demokrātija mums dārgi izmaksā, ja negaušiem vajag referendumu. 

Bez visas citas liekulības atkal un atkal kā āža kāja izlien nesamērīgi uzstādītā referenduma ierosināšanas latiņa – jāsavāc gandrīz 155 000 parakstu. Pieredze rāda, ka diez vai tas izdosies. Atmiņa īsa: iepriekšējais prezidents Egils Levits solīja ierosināšanas latiņu no 155 000 nolaist līdz 30 000. Solīja, bet pildīt nemaz nemēģināja. Kas to traucē paveikt Rinkēvičam vai Saeimai pašai – i pozīcijai, i opozīcijai? Bailes no tautas varas, kas noteikta Satversmē (uz papīra), bet kā daudz kas cits nedz darbojas, nedz kust no vietas. Jābūt apbrīnojami naivam cilvēkam, lai neredzētu, ka bīdītā «partnerība» iet roku rokā ar Stambulas konvencijas ratificēšanu: vismaz pagaidām svarīgāka uzdevuma valdošajai koalīcijai nav. Ir jābūt tikpat naivam, lai neredzētu, ka šīs galvenās visu prioritāšu prioritātes īstenošanas nolūkā no valdošajiem tika izmesti gan NA, gan AP. Kam taisnība? Tiem, kam 52 balsis!

Ekspertu uzskatā kaut kā iegājies partijniekus no JV ieslavēt par tādiem, kas māk apspēlēt visus. Šoreiz gan šķiet, ka būs apspēlējuši paši sevi. Jo kas gan no JV vēlētājiem vairs nepazīst savus varoņus? Ar Kariņu priekšgalā, kas sava personiskā komforta nolūkā tik daudzas (18!) reizes izmantojis privāto aviokompāniju pakalpojumus par vairāk nekā 600 000 eiro, bet savu paštaisnību aizstāv tik aizgrābti, ka nu jau iemantojis politiskā līķa nelāgo slavu, kāds itin taisnīgi pienāktos arī renegātiem no ZZS un regresīvajiem «Progresīvajiem».