Valodniece Aina Blinkena «Rīgas Latviešu biedrības gadagrāmatā 2011» raksta, ka viens no pirmajiem latviešu mēģinājumiem skaidrot vārdu «latvis», «latvietis», «Latvija», «Latva» izcelšanos un attīstību ir latviešu nacionālās dzejas pamatlicēja, publicista un valodnieka Jura Alunāna raksts «Ko tas vārds «latvietis» apzīmē», lai gan uzreiz piebilst, ka vēlākie pētījumi šo domu nav apstiprinājuši. Proti, ka jau senos laikos gudri vīri esot prātojuši, kā latvieši savu vārdu dabūjuši. Daži izgudrojuši, ka latvieši ir radinieki romniekiem, un šādu vārdu lietojis J. Alunāns, kurš tālāk lasītājiem skaidrojis, ko tas nozīmē – latvieši savu nosaukumu ieguvuši no kāda, Alunāna vārdiem sakot, pagasta Itālijā – Lacijas (Latium). 

Tautiešu iebildumi

Tautiskāk noskaņotie gudrie vīri gan iebilduši, ka «latvietis» un «Latvija» cēlušies no kārtīga latviešu darbības vārda «līst» (līdumu), jo mēs esot bijuši pirmie Eiropā, kas līdumus līduši. Tā gan ir pavisam apšaubāma versija. «Vēl citi, pie Vecā Stendera turēdamies, teice, ka latvieši savu vārdu dabūjuši no L a t a s, kas kāds mazs strautiņš Vidzemē esot (kāpēc nevis Daugavas, kas taču pa visu zemi tek?),» iebildis arī J. Alunāns. Viņš arī norāda, ka latviešiem bijis pazīstams vārds «lāt», kas nozīmē ‘saderīgi dzīvot’. Jau tad, kad Alunāns šo apcerējumu rakstīja, vārds «lāt» bija izzudis, bet viņš piebilst, ka krievu valodā aizvien pastāvot līdzīga skanējuma vārdi un arī latviešu valodā esot gan «lāgs», gan «Līgo-Lādo». Un Latvijas vārds radies, pievienojot izskaņu -tava, proti, apzīmējot vietu, kur kaut kas notiek, tātad Lātava jeb Latva ir zeme, kurā saderīgi dzīvo. Laika gaitā valoda mainījusies, izruna transformējusies un palikusi Latva, savukārt latvietis ir tas, kas Latvā uzturas. Un paša latvieša vārda skaidrojums būtu pavisam jauks – saderīgs cilvēks. 

Iesaistās arī lietuvieši

Tieši tik vienkārši nebūs vis. Lietuviešu valodnieks Vītauts Urbušs norādījis, ka 7. gadsimtā notikusi latviešu un lietuviešu valodu nošķiršanās, bet citi viņa kolēģi uzskata, ka, iespējams, vēl 11. gadsimtā latvieši un lietuvieši runājuši vienā mēlē. Toties valodnieks Jānis Endzelīns atzina, ka «paliek nezināms», kad latviešu valoda nošķīrusies no leišu valodas. 

Pievēršoties saiknei ar lietuviešu valodu, mūsu kaimiņzemes valodnieki pat izteikušies, ka «latvis» ir sabojāts vārds «lietuvis». Tas ir tāds valodnieku kašķis, kurā A. Blinkena savu kolēģu skaidrojumam nepiekrīt. Analizējot vārdu etimoloģiju, viņa skaidro, ka ar laiku tikuši pievienoti burti un Latva varēja skanēt jau kā Latava un Latuva. Viņa arī norāda, ka ķeltu cilts esot apzīmēta kā Latovici, Laetus, gallu – Letavija un Letha. 

Starp citu, Šventojas pieteka Latava, agrāk dēvēta par Latuvu vai Letovu, ir nepilnus 10 kilometrus gara upe Lietuvā. Tās krastā atrodas Latavas ciems un Pielatavas (Palatavis) pilskalns, kuru uzskata par Lietuvas ķēniņa Mindauga kronēšanas vietu. 

Ko vēsta senās hronikas

«Diemžēl līdz pat 16. gadsimtam nav saglabājušās kādas rakstu zīmes mūsu senču valodā un nav arī drošu ziņu, kādā vārdā viņi sauca savu etnisko kopību un ar to saistītos jēdzienus,» raksta A. Blinkena. Senākie avoti, kuros minēti mūsu zemi un tās pamatiedzīvotājus apzīmējoši vārdi ar sakni lat-, let-, lot-, ir 10.–11. gadsimta krievu hronikas. Tur latgaļu zemes nosaukums atveidots kā Ltigola, Lotigola. 1206. gadā Imeras latviešu katoļu draudzes priesteris, tulks un pirmās Latvijā sarakstītās hronikas autors Latviešu Indriķis jeb Indriķis no Rubenes savā hronikā ieraksta latīņu vārdus ar vienādu nozīmi – Lethos un Lethigalli. Pēcāk viņš jau konsekventi raksta Lethi, Letti un Lethigalli, Letigalli. Arī citās hronikās ieviešas vārds «Letten», kā tikuši dēvēti latgaļi, bet zeme, kuru viņi apdzīvo, – Letija. 

Ja gribam noskaidrot, kāpēc šajā teritorijā valodā tikuši izmantoti vārdi ar sakni lat-, let-, lot-, A. Blinkena rakstā «Latva, latvis, latvietis, Latvija» skaidro: šī sakne ir pamatā virknei indoeiropiešu valodu vārdu, kas attiecas uz šķidrumu, slapjumu, dūņām, mālu, ūdeni, piemēram, upe Late Latvijā vai arī jau iepriekš minētā Latava Lietuvā. J. Endzelīns savukārt norāda, ka ap 1200. gadu latviešu vārds piederējis tikai tām baltu ciltīm, kas dzīvoja ziemeļos no Daugavas, piemēram, Zemgalē latvieši senos laikos nav dzīvojuši. 

Valodnieki pieļauj, ka attiecīgi pirmais vārds, kas apzīmētu mūsu pašreizējās valsts teritorijas iedzīvotājus, varēja būt vārds «latvis» – Latvas iedzīvotājs. A. Blinkena atsaucas uz Latviešu Konversācijas vārdnīcu, kurā teikts, ka jaukais vārds «latvis» pamazām tika izspiests no tautas apziņas, jo baznīcās, tiesās un citās iestādēs sāka izmantot garāko vārdu «latvietis».

Tā kā iespiestie raksti latviešu valodā saglabājušies tikai ar 16. gadsimta 2. pusi, nevar pārliecinoši pateikt, kad vārds «latvis» sākts lietot. Var tikai pieļaut, ka tas noticis agrāk nekā 1648. gadā, kad izdota Polijas karalim Vladislavam Vazam veltīta cildinājuma grāmata «Ver Lukiscanum», kurā latviešu valodā ir viens teikums un tajā minēts vārds «Latwis». 

Vēsturnieks Muntis Auns rakstījis, ka vēstures literatūrā etnonīms «latvietis» būtu lietojams, sākot ar 14. gadsimtu kā latgaļu sinonīms, kad runā par Latvijas austrumu daļu un vidusdaļu.

Tautasdziesmās – tikai 11 reizes

Latvis esot bijis īpaši iecienīts latvieša apzīmējums 19. gadsimta 2. pusē līdz ar latviešu tautas nacionālo atmodu, un arī Latvijas himnā «Dievs, svētī Latviju!» aizvien dziedam par latvju meitām un latvju dēliem – šīs sākotnēji vīru korim rakstītās dziesmas vārdi nav ne mainīti, ne pārveidoti.

A. Blinkena norāda, ka līdz 20. gadsimtam vārdi «latvis», «latve», «latvietis», «latviete», «Latvija» neesot aktīvi lietoti, arī tautasdziesmās šie vārdi dažādās variācijās parādījušies tikai 11 reizes. Savukārt par Latvijas nosaukumu viņa raksta – domājams, ka vārds «Latvija» pirmoreiz lasāms laikraksta «Inland» 1837. gada 44. numurā. Lietuvieši tā dēvējuši Kurzemi. 

Par Latvijas un latviešu popularizēšanu varam pateikties jaunlatviešiem, īpaši – Jurim Alunānam, Atim Kronvaldam, Andrejam Pumpuram. Viņi runāja par Latviju un latviešiem laikā, kad Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens vēl nebija iegājies un, protams, Krievijas cara varas iestādēm tāds «nacionālisms» nebija tīkams. Latvijas vārdu nepieminēt, un «Dievs, svētī Latviju!» nedrīkst būt himna! Muzikologs Arnolds Klotiņš raksta, ka 1915. gadā komponistam Alfrēdam Kalniņam par aizliegtās Baumaņu Kārļa dziesmas «Dievs, svētī Latviju!» atskaņošanu Liepājā tika uzlikts naudas sods. Par tādu pārkāpumu varēja piespriest arī trīs nedēļu arestu. 

Bet tad pienāca 1918. gads, un 18. novembrī Latvija tika pasludināta par patstāvīgu, neatkarīgu valsti.