Pagājušā gada septembrī pēc Sabiedrības integrācijas fonda iniciatīvas sadarbībā ar Latvijas Samariešu apvienību Rīgā, Liepājā un Valmierā sāka meklēt jaunus risinājumus bezpajumtniecības novēršanai. Kaut arī iepriekš minētā projekta secinājums ir – bezpajumtniecība Latvijā izbeidzama, tomēr to nav iespējams izskaust ne ātri, ne vienkārši. Starp citu, Latvijā nav ne bezpajumtnieka, ne bezpajumtniecības definīcijas, ne arī valsts mērogā noteikti ar bezpajumtniecības problēmas risināšanu saistīti mērķi. Rīgas domes Labklājības departamenta direktora vietnieks, Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors norādīja, ka arī sabiedrībā nav skaidrības par to, vai bezpajumtniecība ir sociāla vai personiska rakstura problēma – bieži vien tiek uzskatīts, ka bezpajumtniecība ir personīga problēma, tāpēc tiek sagaidīts, lai vispirms cilvēks mainās pats, un tikai tad viņam būtu sniedzama palīdzība. Tāpat nereti tiek uzskatīts, ka bezpajumtniecība ir atsevišķu pašvaldību problēma, kā arī nav nekur noteikts, ka tā būtu jārisina.
Arī Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja 2019. gadā veiktajā pētījumā «Bezpajumtniecība Latvijā» secināts, ka Latvijā nav aktuālo datu par bezpajumtniecības patiesajiem apmēriem. Pēdējie oficiālie valsts dati iegūti 2011. gada tautas skaitīšanas laikā. Pētījuma veikšanas laikā (dati uz 2019. gada 1. martu) tika aptaujātas pašvaldības, un tās norādīja, ka nav izveidots speciāls bezpajumtnieku uzskaites reģistrs un netiek vākti dati par šo personu kategoriju, bet daļa pašvaldību uzsvēra, ka bezpajumtnieku nav. Tāpēc, apkopojot pašvaldību sniegtos datus, secināms, ka Latvijā bezpajumtniecības apmēri nav lieli, turklāt vairākums pašvaldību uzskata, ka tā nav problēma un konkrētajā pašvaldībā vai nu bezpajumtnieku ir ļoti maz, vai nav nemaz. Diemžēl realitāte rāda ko citu, kas ļauj secināt, ka lielākā daļa šo cilvēku nav attiecīgo iestāžu redzeslokā, līdz ar to tie nesaņem nekāda veida atbalstu no pašvaldības puses.
Bezpajumtnieka portrets
Cilvēkiem mēdz būt maldīgs priekšstats par to, kas ir bezpajumtnieks un kā par tādu kļūst. Piemēram, Rīgā pēc sarunām ar bezpajumtniekiem izveidots vispārīgs portrets: dzimis nepilnā ģimenē; nonācis «sliktu» draugu ietekmē, tātad nav atbalsta, lai uzsāktu citu dzīvi; visbiežāk – iegūta arodizglītība; šķirta laulība; piemīt «mērenas» atkarības – nebūt ne lielākā mērā kā «normāliem» cilvēkiem; ir profesija, var strādāt un to dara, bet, ja zaudē darbu, var sākt ubagot; ir mājoklis, bet tā zaudējums saistīts ar kādu kritisku notikumu – vecāku nāvi, šķiršanos, darba zaudējumu, proti, krājas parādi par mājokli, līdz cilvēks nespēj patstāvīgi atrisināt problēmas un nonāk, kā tautā saka, uz ielas, tomēr pats grib atgriezties normālā dzīvē. Diemžēl ilgstoša atrašanās bez pajumtes izstumj cilvēku no sabiedrības un rada diskrimināciju sociālās piederības dēļ, kā arī viņam pakāpeniski zūd prasme plānot savu dzīvi. Tiesībsargs atgādina, ka tiesības uz mājokli nav jāvērtē tikai kā jumts virs galvas. Proti, tiesības uz mājokli nozīmē tiesības dzīvot drošībā, mierā un cieņā. Tāpēc, jo ātrāk palīdzēs šādā situācijā nonākušajam, jo ātrāk viņš spēs dzīvot patstāvīgi, strādāt, apmaksāt mājokļa izdevumus, uzturēt sevi.
Atgriežoties no vispārīgā portreta pie realitātes, projektā «Mājoklis vispirms» Rīgā bija 28 dalībnieki, Valmierā – 11, bet Liepājā – 10, viņu vidējais vecums bija 54,3 gadi, tātad darbspējīgs vecums. Šie cilvēki bez patstāvīgas dzīvesvietas bija pavadījuši vidēji 9,3 gadus, un vairākums iepriekš dzīvojuši patversmē, 10% – uz ielas, kādā kāpņu telpā, mazdārziņā vai citās vietās.
Bet daudzi bezpajumtnieki negrib mainīt savu dzīvi, un palīdzēt viņiem ir sarežģīti.
Ātrāk un efektīvāk
Rīgas pieredze liecina, ka ātri un salīdzinoši efektīvi iespējams palīdzēt tiem, kuri grib izbeigt bezpajumtnieka dzīvi, tātad – motivētiem cilvēkiem. Rīgā ir apmēram tūkstoš regulāru patversmju klientu, un labs rezultāts būtu, ja projekts turpinātos un ik gadu ar tā starpniecību varētu palīdzēt pieciem vai desmit procentiem bezpajumtnieku – arī tāpēc, ka patversmju uzturēšana izmaksā dārgi.
Projekts «Mājoklis vispirms» ir mājokļa un atbalsta pakalpojumu sniegšana cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas, lai attīstītu prasmes veiksmīgai iekļaušanai sabiedrībā, palīdzētu izkļūt no bezpajumtniecībai raksturīgo problēmu loka, nodrošinot viņus ar dzīvesvietu, veicinot sociālo prasmju apgūšanu un spēju saglabāt dzīvesvietu. Šis esot ātrākais un arī efektīvākais veids, lai gan jārēķinās ar to, ka «atgriešanās» laiks sabiedrībā ir proporcionāls tam, ko cilvēks pavadījis kā bezpajumtnieks.
Izmēģinājuma projekta laikā tā dalībniekiem tika sniegts atbalsts darba meklējumos, mājokļa iekārtošanā, pārtikas sagādē, pašaprūpes prasmju attīstīšanā, veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā. Gandrīz visi dalībnieki atzinuši, ka viņiem uzlabojušies dzīves apstākļi un dzīves kvalitāte, bet aptuveni trešdaļa izjutuši augstāku piederību sabiedrībai. Nepilniem 20% uzlabojies veselības stāvoklis, bet tikpat daudziem arī pasliktinājās, jo radās iespēja pievērst savai veselībai lielāku uzmanību nekā iepriekš. Vairāk nekā puse atzinuši, ka spēj prasmīgāk kontrolēt savu atkarību, visbiežāk tā ir alkohola lietošana.
Salīdzinot laiku pirms un pēc projekta «Mājoklis vispirms», 46% dalībnieku strādā pilna vai nepilna laika darbu (iepriekš – 44%), 51% apguva jaunas prasmes, 59% apmeklēja sabiedriskus pasākumus (iepriekš – 17%), bet 25% no dalībniekiem ar atkarību uzsāka rehabilitāciju. Kaut arī projekts ilga tikai nedaudz ilgāk par gadu, rezultāti ļauj nojaust, cik iedarbīgs tas varētu būt, ja tiktu īstenots ilgstoši.
NEPAEJIET GARĀM!
Lūdzam iedzīvotājus būt atsaucīgiem un nepaiet vienaldzīgi garām cilvēkam, kurš nonācis bezpalīdzīgā stāvoklī. Var zvanīt Ogres novada Pašvaldības policijai – 65047100, kā arī uz ārkārtas situāciju tālruni 112 vai policijai pa tālruni 110.
