“Atlikušos 73% mēs importējam. Tas nav tikai par garšām – tā ir vesela ekosistēma, kas tiek izjaukta. Ja vietējie ražotāji nesaņem atbalstu caur pircējiem, pazūd ne tikai viņu saimniecības, bet arī mūsu kulinārā identitāte,” viņš raksta.

Kovaļovs uzsver, ka jautājums nav tikai par patriotismu vai tradīcijām. “Bērni neredz vietējo uz galda, un mēs to aizstājam ar avokado un suši. Bet šī ekosistēma ir ne tikai par uzturu – tā ir kultūra, ekonomika, pat mūsu veselība.”

Viņš norāda arī uz pieprasījuma nozīmi cenu veidošanā: “Es esmu gatavs pierādīt, ka var dzīvot ar vietējo pārtiku – man pietiek gan vitamīnu, gan spēka. Taču, kamēr nav stabila pieprasījuma, vietējie produkti paliek dārgi. Ja mēs to mainīsim, pieejamība augs.”

Uzņēmējs aicina sabiedrību sākt ar vienkāršu jautājumu: “Kad pēdējo reizi ēdi upenes? Mums ir jārada pieprasījums un jāatbalsta vietējie ražotāji. Ja to darīsim kopā, gan cenas kritīs, gan mūsu bērni zinās, kas patiesi ir Latvija uz šķīvja.”

Sekotāji: starp ideālismu un realitāti

Kovaļova ieraksts izraisījis teju 200 komentāru plašu diskusiju. 

Artis Daugats dalās ar personīgu pieredzi. Viņš stāsta, ka pirms dažiem gadiem ģimene regulāri iepirkusies lielveikalos, taču dzīves apstākļu dēļ pieņēmuši lēmumu pārcelties uz laukiem. Tagad viņi pārtiek galvenokārt no pašu audzētā un kaimiņu sarūpētā, kā arī dodas uz Talsu tirgu. Viņš ar humoru piebilst, ka pat citronu sulu iespējams aizstāt ar cidoniju sulu, apliecinot, ka vietējais var būt radošs un pietiekams.

Savukārt Elita Neidere pauž neizpratni par to, ka nepieciešamas konferences, lai konstatētu acīmredzamo. Viņasprāt, pietiek ieiet veikalā, lai redzētu, cik maz plauktos ir vietējo augļu un dārzeņu.

Gita Memmena atzīst, ka agrāk regulāri iepirkusies Skultes tirgū, taču cenu kāpums, īpaši vasaras sezonā, licis meklēt kompromisus. Tagad daļu produktu viņa iegādājas tieši no zemniekiem, bet daļu – lielveikalā. Viņa uzsver, ka tas nav patriotisma trūkums, bet gan nepieciešamība sabalansēt ienākumus un izdevumus.

Arī Elita Gridjuško norāda uz cenu problēmu. Viņasprāt, daudzi vienkārši nevar atļauties vietējo produkciju: ar ierobežotu budžetu jāizdzīvo viss mēnesis, un ideja par vietējās pārtikas prioritāti nav savienojama ar finansiālo realitāti. Viņa uzskata, ka vispirms jāseko cenu samazinājumam, tikai tad varēs augt pieprasījums.

Andris Meļķis savukārt uzskata, ka jāmaina iepirkšanās kultūra – lielveikali jāaizstāj ar zemnieku un amatnieku tirdziņiem. Viņš kritizē globalizēto ēšanas paradumu un aicina atgriezties pie mājās gatavota ēdiena no vietējiem produktiem.

Reinis Senkans diskusijā ievieš konkrētu cenu salīdzinājumu: ja tirgū vietējais kartupeļu kilograms maksā vienu eiro, bet lielveikalā mazgāti kartupeļi – 59 centus, viņš izvēlas lētāko variantu. Šis piemērs, lai arī vienkāršots, atspoguļo daudzu patērētāju izvēles loģiku.

Liene Zaķe stāsta par pašu krājumiem – saldētām jāņogām un mājās gatavotu džemu, vienlaikus kritizējot veikalu cenu politiku, īpaši piena produktu segmentā. Viņa norāda uz pretrunu: zemniekam cena krītas, bet veikalu plauktos tā saglabājas augsta.

Savukārt Vija Lemberga pievērš uzmanību arī mediju lomai. Viņa min televīzijas raidījumu “Šefu gaidījāt”, kur ēdienkartē bieži dominē ievestie produkti – garneles, avokado, saldie kartupeļi. Viņasprāt, tiek nepietiekami popularizēti vietējie produkti, lai gan “nekas nav labāks un garšīgāks par vietējo kartupeli”.