Pirmdiena, 22.04.2024 11:06
Armanda, Armands
Trešdiena, 15. novembris, 2023 22:35

Karogs simbolizē pie Daugavas lietās asinis

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem
Karogs simbolizē pie Daugavas lietās asinis
Trešdiena, 15. novembris, 2023 22:35

Karogs simbolizē pie Daugavas lietās asinis

Antra Gabre, Ogres Vēstis Visiem

Viens no valsts simboliem ir karogs. Mūsu sarkanbaltsarkanais ir izdzīvojis caur gadu simtiem, lai gan tikai pagājušā gadsimta sākumā karmīnsarkanā un baltā kļuva par Latvijas valsts karoga krāsām. 1988. gada 11. novembrī Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un latviešu strēlnieks Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels pacēla sarkanbaltsarkano karogu – pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem. Tomēr par oficiālu Latvijas PSR karogu tas kļuva vien 1990. gadā.

Atsauces uz Atskaņu hroniku

Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš ir pētījis Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi un atzīst, ka ir ļoti maz vēsturisku pētījumu. Viņš norāda, ka latviešu nācijas veidošanās procesā 19. gadsimta 70. gados, kad pieauga tautas pašapziņa, inteliģences aprindās sāka popularizēt sarkanbaltsarkano krāsu salikumu, bet nākamā gadsimta sākumā šīs krāsas kļuva par Latvijas karoga krāsām. Tērbatas latviešu studenti sarkanbaltsarkanās krāsas sāka lietot 19. gadsimta vidū, un cēlonis tam bija Atskaņu hronikas pētīšana, meklējot nacionālās identitātes atbalsta punktus. Atskaņu hronikā teikts: 

«No Cēsīm Rīgā atnācis 

bij brālis kāds un atvedis

simt zemessargu sevim līdz.

To dzirdējuši, nāca nu

ar sarkanu tie karogu,

kam vidū balta josla bija.

To pirmo reizi ieraudzīja 

pie Cēsīm, tur tas zināms nācis

un letu zemē plīvot sācis,

kur sievas braši zirgos jāj

un vīriem līdzās darbos stāj. 

Tik tiešām to jums sacīt varu,

ko arī šajā brīdī daru,

tas letu karogs ir paties.»

Karoga izcelšanos un simbolisko nozīmi centies šifrēt vēstures doktors Valdemārs Ģinters: «Par karoga izcelšanos nav skaidrības, un paliek divas iespējas – tas varēja būt cēlies pirms ordeņa laika Cēsu latviešu vidē vai arī radies tās ordeņa militārās iekārtas ietvarā, kurā cēsnieki bija iekļauti. Ievērojot vācu bruņinieku ordenī pastāvošo paradumu izdalīt karogus karavīru vienībām, tās sakārtojot karagājienam, un to, ka hronists cēsnieku karogu saista ar ordeņa pili Cēsīs, visai ticams ir pēdējais pieņēmums.» Viņš vēl secinājis, ka karogs nav izmantots tikai vienu reizi, bet lietots pastāvīgi. 

Vai «buržuāziskās» Latvijas simbols?

Tomēr profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš pieļāvis, ka iepriekš aprakstītais nav neapstrīdama patiesība un sarkanbaltsarkanā karoga sākotnējā izcelsmes problēma joprojām jāatzīst par neatrisinātu un varbūt pat neatrisināmu. 

Ja jau pieminēts J. Stradiņš, tad jāatsaucas uz laikrakstā «Cīņa» publicēto viņa rakstu «Sarkanbaltās krāsas Latvijas vēsturē – «pro» un «contra»» 1988. gada 7. jūlijā. Tas ļauj izprast, kāda nostāja pastāvējusi daļā sabiedrības pirms 35 gadiem, un pašlaik pat šķiet neticami, ka esam tā domājuši: «Sarkanbaltsarkano karogu mūsdienu sabiedrība parasti uztver kā «vecās» Latvijas simbolu, tās atribūtu, un tas, bez šaubām, nav nepareizi. Patiešām, 1922. gada 15. februārī Latvijas Satversmes sapulcē tas noteikts par valsts karogu, un 1923. gada 22. janvārī nolikumā par karogu precizētas karoga krāsu proporcijas (2:1:2) un krāsa (karmīnsarkana), lai to atšķirtu no Austrijas Republikas sarkanbaltsarkanā (1:1:1) karoga, oficiāli akceptējot pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa 1917. gadā izstrādāto karoga metu.

Tā viss tas nu ir, taču daudz retāk tiek uzdots jautājums, vai šīs krāsas ir tikai buržuāziskās Latvijas simbolika, kā tās cēlušās, vai tām nav dziļākas saknes Latvijas kultūras vēsturē.» Tāpēc akadēmiķis norāda, ka vispirms karogu lietojuši latgaļi, dodoties kopā ar vāciešiem pret zemgaļiem – pēdējo senlatviešu cilti, kas vissīvāk pretojās krustnešu agresijai. Tātad šis karogs nav bijis visu senlatviešu cilšu karogs, bet tikai latgaļu un Tālavas novada kara krāsas.

Strīdu netrūcis 

Konkrēti šajā rakstā J. Stradiņš atsaucas uz Latvijas karoga pētnieku rakstīto – ka sarkanbaltās krāsas ir arī slāvu kara krāsas. Heraldikā šīm krāsām bijusi simboliska nozīme: balts – cēlums, atklātība; sarkans – drosme, varonība, augstsirdība, mīlestība. «Tāpēc nav izslēgts, ka šīs krāsas latgaļi patapinājuši no kaimiņiem, jo no visām senlatviešu ciltīm tie atradās visciešākā saistībā ar Pleskavas un Polockas krievu kņaziem. Vēsturnieks A. Švābe gan domā, ka karogs varētu būt vikingu cilmes (..). Bet varbūt šīs krāsas nāk no vēl senākas indoeiropiešu kopības, jo tās ietvertas jau ļoti senatnīgajā Lielvārdes jostā.

Katrā ziņā šīs nav ne Livonijas vācu ordeņa krāsas (balts – melns), ne arī somu-ugru ciltīm raksturīgās. Sarkanbaltās krāsas tradicionāli saglabājās kā Cēsu novada krāsas, un – drīzāk gan sakritības dēļ – tās bija Kurzemes hercogvalsts (kā Polijas vasaļvalsts) tirdzniecības karogā, zem kura hercoga Jēkaba kuģi devās tāljūru braucienos: vienā pusē balts četrstūris aveņsarkanā laukā, otrā – aveņsarkans četrstūris baltā laukumā.»

Arī dievturu draudzes izveidotājs Ernests Brastiņš bijis viens no tiem, kurš pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kritizējis sarkanās – baltās – sarkanās krāsu salikumu, atsaukdamies uz to, ka tās ir no slāviem patapinātas krāsas, kas nesakņojoties dainu pasaulē un mentalitātē. 

Šī nav bijusi vienīgā ar sarkanbaltsarkano karogu saistītā polemika. Piemēram, folklorists Pēteris Šmits izteicis viedokli, ka Atskaņu hronikā piesauktajam karogam bija vairākas paralēlas baltas strīpas. T. Pumpuriņš gan raksta, ka neesot ziņu par tāda karoga pastāvēšanu. Tolaik folkloristam iebilda rakstnieks Linards Laicens, kurš kaismīgi sauca: «Kur ir Latvijas karogs?» L. Laicena arguments skanēja: karogs ar vairākām baltām strīpām neizskatītos glīti un diez vai latviešiem patiktu. Toties tumši sarkana krāsa ar samērīgu baltu strīpu izskatās ļoti glīti. Savukārt Atskaņu hronikas tulkotājs Matīss Siliņš esot pieļāvis, ka latviešu karogs bijis rūtains, varbūt krustots zils ar baltu vai zaļš ar baltu. 

Kam sakāms paldies

1870. gadā, pēc publicista un valodnieka Kronvaldu Ata ierosmes, Tērbatā (Tartu) dibināja «Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus», par kuru krāsām sākotnēji pieņēma sarkanbaltsarkanās. Kā raksta T. Pumpuriņš, «vakarniekiem» esot bijis dzeramais rags, kas rotāts ar sarkanbaltsarkanu lenti. Arī Rīgas Politehnikumā, 1880. gadā dibinot pirmo latviešu studentu kopu, par krāsām tika izvirzītas sarkanbaltas – ar atsauci uz Atskaņu hronikā rakstīto. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku «Līgo» karogā kā pamats izmantotas sarkanā un baltā krāsa. Un latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā lietoja karogus sarkanās un baltās krāsas salikumā. Interesanti, ka 1915. gadā mākslinieks Jāzeps Grosvalds zīmējis balti – sarkani – balta karoga metu. Pēc diviem gadiem Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valdes sēdē piedāvāti sarkanbaltsarkana karoga meti: viens krāsu proporcijās 1:1:1, pārējie – krāsu attiecībās 2:1:2. Mākslinieks Ansis Cīrulis piedāvāja tumši sarkanu (aveņkrāsas) karoga metu ar šauru baltu svītru (taisnu vai viļņotu) vidū. Tā simboliskā nozīme bijusi ideja par Daugavu (baltā svītra), kuras krastos divus gadus (1915.–1917.) atradās fronte un tika lietas asinis. Šajā sēdē tika panākta vienošanās, ka turpmāk baltā svītra būs 1/5 daļa no karoga platuma, bet netika pieņemts neviens valstiskas nozīmes dokuments par karoga krāsām un tā izmantošanu. Var sacīt, ka nākamais valsts karogs vispirms tika pārbaudīts, to publicējot uz pastkartēm un vērojot, ko cilvēki pērk. Tautai vislabāk patikusi krāsu proporcija 2:1:2.

Pirmais dokuments, kurā sarkanbaltsarkanās krāsas uzskatītas par valsts karoga krāsām, bija «Iekšlietu Ministrijas Iekšējās Apsardzības Departamenta Apkārtraksts Nr. 132 no 19. dec. 1918. g.». Pirmais valdības dokuments, kas noteica karoga lietošanu, bija 1919. gada 3. martā iekšlietu ministra Miķeļa Valtera parakstītais rīkojums par valsts karoga lietošanu. Konstitucionāli Latvijas Satversmē valsts karogu nostiprināja Satversmes sapulce 1922. gada 15. februārī. 

1915. Stradiņš dalās sirsnīgā atmiņu stāstā: «Taču, šķiet, visagrāk sarkanbaltsarkanais karogs pacelts Šveicē, kur 1915. gadā Rainis un viņa domubiedri uzsāka cīņu par Latvijas autonomiju un nodibināja Latviešu komiteju Šveicē (priekšsēdētājs – Rainis), lai iepazīstinātu Eiropas sabiedrību ar latviešu tautu, tās vēsturi, centieniem, kultūru, lai aicinātu pretoties Vilhelma II iecerētajiem Kurzemes kolonizācijas plāniem. Šo rindiņu autoram 1978. gadā Cīrihē bija izdevība iepazīties ar Šveices Federālās Tehniskās Augstskolas bibliotēkas vadītāju A. Jēgliju (Jaeggll) un ieraudzīt pašu pirmo sarkanbaltsarkano karogu, ko licis šūdināt viņa sievastēvs, revolucionārais emigrants – piektgadnieks un Raiņa domubiedrs Aleksandrs Liepiņš no Cēsīm 1916. gadā. Ar Liepiņa darināto karogu dažādu tautību emigranti Bāzelē devušies protesta demonstrācijā pret Latvijas aneksiju, un tagad to glabā šveiciešu ģimene kā dzimtas relikviju.»