Jau no valsts neatkarības atjaunošanas gadiem – kā tik nav bijis? Piemēram, cīņa par mācību gada pagarināšanu. Ar neapbruņotu aci redzot, ka, ja izmestu no mācību procesa visu lieko, muļķīgās projektiņu nedēļas, dažādas ar mācībām nesaistītas špāses ieskaitot, mācību gads būtu saīsināms. Kārtējo reizi augšāmcēlusies vecā «ideja» par sešgadīgu bērnu iesēdināšanu skolas solā. Cik laika, resusu nešķiedām pierādot, ka vērtēšana 10 ballēs ir labāka nekā vecajās 5 ballēs? Un tā arī nepierādījām! Cik kursu, semināru, laika nekaisījām vējā «diskutējot», kad jāvērtē ar 7 vai 8? Atminos: kāds ķīmijas skolotājs dzelžaini palika pie sava: uz 9 zina dievs, uz 8 skolotājs, bet nabaga skolas palaidnieks labi, ja pelnījis 7. Pēc loģikas desmitnieks nepienākas nevienam: tik gudrs nav pat dievs! Tad ģeniālais STAP izgudrojums sākumskolā: S – sācis apgūt, T – turpina apgūt, A – apguvis, P – apguvis padziļināti, atstājot mammu un papu mūžīgā neziņā, kā sācis, kā turpina, kā apguvis un cik padziļināti. Cik esam attīstījušies, ja procentu rēķinos eksāmenu var nolikt, sasniedzot 10% no zināšanām? Bet 10% no 10 ballēm ir vieninieks…?! Tādu štruntu ir lērumiem, bet tiem ir viena kopēja pazīme: ar izglītības būtību tiem maz sakara, tie visi paņem laiku, resursus, enerģiju un tracina nervus. Reālu problēmu gana daudz, bet tās var piesegt ar izdomātiem sarežģījumiem.
«Saiet ierēdnī» patiešām jāmāk
Kādreiz publicists Viktors Avotiņš ironizēja, ka ģimenes ārsts esot suteners, kuram viņu jāsaved kopā ar īstu dakteri. Pēc līdzības skolas direktoram arī būtu jātiecas būt par starpnieku, kam jārāda ceļš, kā skolēns vadāms cauri izglītības augšu spraustām brāķa vadlīnijām uz īstām, derīgām zināšanām. Skolas direktoru, skolotāju nereti iedomājos kā pianistu, kuram kāds no malas nemitīgi sit pa pirkstiem. Kā skan tādas klavieres, varam iedomāties. Izglītības likums deklarē, ka «izglītības iestāde ir patstāvīga», bet nākamie vārdi vienā tajā pašā pantā to patstāvību apēd līdz tādai nejēdzībai, ka nekas no īstas patstāvības vairs nav atrodams.
Tagad skolas direktoru labsajūtu uzlabo IZM plāns, ka direktors vairs nedrīkstēs vadīt mācību stundas. Šo ideju kvēli aizstāv bijušais Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns, kas pazīstams arī kā Skolu direktoru asociācijas vadītājs. Ne visi skolu direktori iztapīgi skatās savu priekšnieku pārgudrajās mutēs. Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas talantīgā direktore Iveta Ratinīka reaģējusi tieši un asi: «Tik ļoti ātri «saiet ierēdnī» patiešām jāmāk... Skumji.» Kāda skolotāja tajā pašā ierakstā nemaz nebrīnās: «Kalvāns savulaik bija vājš pasniedzējs LU, neticu, ka, būdams direktora amatā, jelkad gribēja vadīt stundas. Tagad, ticis pie varas pātagas, realizē savas iztapoņas ambīcijas.» Varas pātagas? Jā, tagad šis «pātagotājs» no 4. augusta ticis Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vadītāja amatā. Cik ierasta un parasta prakse, kad IZM neinteresē, ko jaunais ierēdnis prot, bet cik viņš «sagājis ierēdnī».
Nevis atslogot, bet aizliegt?
Cita ierēdne piekopj maigu taktiku, uzmetas par direktoru labdari un ļoti norūpējusies – Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece Kristīne Niedre-Lathere paudusi, ka skolu vadības pienākumu loks kļūst tikai plašāks, klāt nāk rūpes, piemēram, par skolu ēku renovāciju. Skolas direktors iebilst: «Nevar noliegt, ka būvniecība vai plašāki remontdarbi notiek diezgan daudzās skolās. Taču izdzīt direktoru no klases nav vienīgais veids, kā viņu atslogot. Piemēram, Igaunijā valsts ģimnāziju direktori nenodarbojas ne ar remontdarbu vadīšanu, ne skolas ēku uzturēšanu kopumā. Tam dibināta īpaša iestāde, kura pārrauga valsts ģimnāziju ēkas visā valstī. Direktoriem par šiem jautājumiem galva nesāp, un viņi var pievērsties tieši pedagoģiskajam procesam. Ja liegs direktoram vadīt stundas, tad viņam, loģiski, nav vajadzības arī pēc pedagoģiskās izglītības. Jātop par arhitektu, būvnieku, restaurētāju, apsaimniekošanas speciālistu vai vienkārši kabineta izsēdētāju? Kāpēc Latvijā par direktoru atslogošanu šādā veidā pat nedomā, bet sāk ar liegumiem?» Nu kas tas ir, ka visi, kas ātri «saiet ierēdnī», tik solidāri – ar vārdiem Rīgā, ar darbiem sazin` kādā malienē?
