Darbā zinošs, nosvērts un korekts, bet pret pacientiem vienmēr laipns. Pirms pāris gadiem saņēmis balvu kā viens no smaidīgākajiem un komunikablākajiem dakteriem Ogres slimnīcā, bet pērn Atzinības rakstu un titulu – Ogres rajona slimnīcas «Gada ārsts – 2023». 

Ar dziļām saknēm Ikšķilē

Uldis Zītars dzimis Ikšķilē 1945. gada 9. jūlijā pie Daugavas, mājās «Jakari», kur vēlākos gados tika ierīkots kolhoza kantoris, un viņa krusttēvs bijis pirmais šā kolhoza priekšsēdētājs. Uldis Ikšķilē ieaudzis, ja tā var teikt, ar saknēm – beidzis Ikšķiles septiņgadīgo Elkšņu skolu, kur tagad atrodas Ikšķiles Brīvā skola. Dakteris atceras, ka līdz 4. klasei mācījies Ikšķiles centrā, bet pēc tam caur mežu pa celiņu ik rītu mērojis ceļu līdz Elkšņiem. Tālāk, Tīnūžu pusē, dzīvojošie audzēkņi skolā arī nakšņojuši un mājās vesti tikai sestdienās, jo bijusi sešu dienu apmācība, turklāt ne jau ar skolēnu autobusu kā mūsdienās, bet gan zirga pajūgā vai kamanās, atkarībā no gadalaika. 

Kādu brīdi ģimene dzīvoja Salaspilī – Ulda tēva darba dēļ. Viņš bija maiznieks un strādāja maiznīcā, kas tolaik atradās šosejas malā pie 1938. gadā celtās Ikšķiles baznīcas. Tai līdzās ģimene tolaik arī dzīvoja. Kad Ogres patērētāju biedrība uzcēla lielāku maiznīcu un Ikšķiles maiznīca vairs nebija nepieciešama, ģimene pārcēlās uz Salaspili, kur bija maiznīca un attiecīgi tēvam darbs. 

Uldis pabeidza Rīgas 3. vidusskolu. Tad ģimene mantoja vectēva 1918. gadā celto māju un atgriezās Ikšķilē, arī paši uzbūvējot māju pie vecās Rīgas–Maskavas šosejas, kur Uldis ar ģimeni dzīvo joprojām. «Kādreiz Daugava tecēja kādu gabaliņu no mājām, bet, kad uzbūvēja HES, burtiski pienāca klāt. Agrāk varēja makšķerēt pie pašām mājām, tagad jādodas nedaudz tālāk, jo ir izbūvēta pludmale un kafejnīcas,» stāsta Uldis, kuram makšķerēšana ir viens no hobijiem. Kad tēvs bijis dzīvs, viņi bieži kopā devušies makšķerēt ar gruntenēm. Tagad sanākot aizvien retāk, lai gan, kā atzīst dakteris, ūdens šalkoņa ļoti labi noņem ikdienā uzkrāto stresu. 

Izvēlas ķirurģiju 

Interese par medicīnu Uldim radās, dzīvojot Salaspilī, kur kaimiņos mita dakteru ģimene – tolaik slavens ārsts – iecienīts ginekologs Ligers, kurš daudziem bija gandrīz kā ģimenes ārsts. «Viņam bija pieci bērni, kuri arī izmācījās par ārstiem, un viens no viņiem – Jānis Ligers – kļuva par vetārstu un arī ekstrasensu – darbojās ar āderēm, izdevis vairākas grāmatas. Tādā kompānijā, kad bija tik daudz ārstu apkārt, nevarēja būt citādi, ka es arī kļuvu par mediķi,» smaida Dr. Zītars, piebilstot, ka viņa bērnības draugs Uģis Ligers izmācījies par bērnu ķirurgu, bet vēl viens brālis Gaiļezerā vadīja Asinsvadu ķirurģijas nodaļu.

Pirmajā reizē Uldim neizdevās iestāties Medicīnas institūtā, bet, atgriezies no trīs gadus ilgā dienesta armijā, viņš cītīgi gatavojās un iestājās. «Tas nebija viegli – triju gadu laikā daudz kas aizmirstas, īpaši ķīmija. Medicīnas institūtu beidzu 1974. gadā, un šogad paliek 50 gadu, kopš to beidzu, un 60 gadu, kā pabeidzu vidusskolu. Nākamgad būs 50 gadu, kā strādāju Ogres rajona slimnīcā – pirms tam aptuveni pusotru gadu biju nostrādājis Rīgas 4. slimnīcā. Un man pašam nākamgad būs jau 80, bet plānoju kādu laiku vēl pastrādāt,» smaida Uldis, piebilstot, ka specializēties ķirurģijā nolēmis, mācoties 6. kursā, kad studentus sadalīja un notika apmācības ķirurģijā, sniedzot pamata zināšanas. «Tagad studenti mācās piecus gadus, un pēc tam ir rezidentūra. Mūsu laikos bija tā sauktā subordinatūra, ko izgāja 1. slimnīcā. Pēc tam bija gads internatūrā. Ļoti daudz bija jāiemācās pašam. Laikam jau ķirurģiju izvēlējos tāpēc, ka tā sniedz iespēju visātrāk redzēt sava darba rezultātus, un tie rezultāti ir diezgan labi. Kā jau laukos, veicu visdažādākās operācijas – nedaudz ir arī traumatoloģija, operēju žultsceļus, kuņģus, zarnas, apendicītus, brukas. Jāšuj dažādas brūces. Mana specializācija vairāk saistīta ar vēdera dobumu, jo torokālā ķirurģija un uroloģija ir lielākos centros. Protams, neatliekamu uroloģisko palīdzību sniedzam arī Ogres slimnīcā,» stāsta ķirurgs. 

Operācijas rēķināmas tūkstošos 

Darba diena lielākoties sākas ar vizīti – pacientu apskati – kā viņi jūtas, kādi izmeklējumi veikti, kādi jauni pacienti iestājušies nodaļā, arī viņiem jānozīmē izmeklējumi. Tad sākas operācijas un dienas noslēgumā – jāsaraksta dokumenti. 

Dr. Zītars teic, ka labi atceras savu pirmo operāciju – to izdarījis, vēl mācoties 6. kursā, – izoperējis apendicītu. «Tie, kuri vēlējās būt ķirurģijā, jau pēc 3. kursa strādāja par feldšeriem Rīgas 1. slimnīcā, pie operāciju zāles. Tur bija četras nodaļas ar kāpnēm un bez lifta. Vajadzēja zēnus, kuri nes slimniekus augšā. Pirms operācijām dūrām vēnās, atsūcām kuņģus. Rīgas 1. slimnīcā bija liels darba apjoms, un tur arī ieguvām pirmo darba praksi. Kad atnācu strādāt uz Ogri, pirms tam, dežurējot Rīgas 4. slimnīcā, jau biju izoperējis kādus sešus žultspūšļus, ileusus, brukas un apendiksus,» atceras U. Zītars.

Šobrīd operācijas, ko viņš veicis, jau ir rēķināmas tūkstošos. Katru gadu bijušas arī sarežģītas operācijas. «Sarežģījumus rada tas, ka slimības nereti ir ielaistas. Kaut vai vienkāršs apendicīts, kas var iekaist, nenākot laikus pie ārsta. Ir jau arī grūti ģimenes ārstiem, kuriem izmeklēšanas iespējas nav tik labas, ātrumā diagnosticēt. Nevar iedomāties, ka pie vainas akūta ķirurģiska problēma, un ārstē ko citu. Rezultātā slimnieks nonāk slimnīcā jau ar sarežģījumiem – ir pagājušas 24 stundas kopš slimības sākuma un radušās komplikācijas. Tad jau ir grūtāk – nepieciešama drenāža, veidojas saaugumi – viss tas, bez kā varētu iztikt, ja diagnostika būtu labāka. Bet tā vienmēr ir bijis un arī būs,» saka Dr. Zītars, kurš atzīst, ka, neraugoties uz visu iepriekš minēto, medicīna ir viņa īstā vieta dzīvē, turklāt ārste ir arī dzīvesbiedre Tamāra – viņa ir anestezioloģe un strādā Stradiņa slimnīcā. Vecāku pēdās devusies arī viena no meitām un ir dermatoveneroloģe un morfoloģe –  saistībā ar ādas slimībām vērtē biopsijas. Evija strādā Rīgā, Jūrmalā un arī Ogrē kā dermatoloģe. Otra meita – Gunita – ieguvusi izglītību sociālajā darbā un strādā kādā uzņēmumā.

Tuva arī mūzika 

Bez medicīnas Uldim vienmēr tuva bijusi arī mūzika. Viņam nav muzikālās izglītības, bet savulaik spēlējis trompeti un arī dziedājis, visu apgūstot pašmācības ceļā. «Kad biju pavisam mazs, apmeklēju klavierskolotāju, bet mums mājās klavieru nebija – uzzīmēju klaviatūru, lai trenētos, tomēr bērnam tas nav vairs interesanti, ja nekas neskan. Arī dienesta laikā trīs gadus nodziedāju armijas ansamblītī. Dienēju Gorkijā, un ar koncertiem izbraukājām visu Krievijas vidieni. Atgriežoties no dienesta un uzsākot studijas, pirmajos kursos bija ļoti daudz jāmācās, brīvā laika gandrīz nemaz nebija. Sākumā gāja ļoti smagi, it īpaši anatomijā, vajadzēja tulkot no krievu valodas. Bija jāmācās arī politekonomiju un zinātnisko komunismu, kas manā skatījumā mediķiem bija pavisam nevajadzīgi priekšmeti, bet tolaik bija tādi laiki,» atceras Uldis un turpina: «Kad atnācu no armijas, pēc kāda laika iesaistījos medicīnas darbinieku ansamblī. Medicīnas darbinieku namā bija savs teātrītis, viņi ar dziesmu spēlēm brauca pa lauku klubiem uzstāties. Viņiem pavadījumu spēlēja Rozenštrauhs ar akordeonu, bet mēs braucām līdzi pēc tam spēlēt dejas.» 

Savulaik spēlēts arī šahs. Visbiežāk ar nu jau aizsaulē devušos ķirurgu Haraldu Varenu. Kādreiz spēlēts arī basketbols – slimnīcā bija pat sava basketbola komanda un notika mači starp rajonu slimnīcām. Dr. Zītars teic, ka viņu joprojām aicina uzspēlēt veterānu komandā, bet, kas zina, medicīnas iestādē sāk strādāt aizvien jauni dakteri un varbūt kādreiz tiks atjaunota arī sava basketbola komanda. 

Svarīgi rast kopēju valodu ar pacientu 

«Protams, jaunie kolēģi atšķiras no mūsu paaudzes. Galvenokārt jau ar savu jaunību. Cilvēki ir dažādi, kāds ātrāk var un saprot, bet kādam nepieciešams ilgāks laiks. Ogres slimnīcā līdz ar jaunā slimnīcas korpusa uzcelšanu ir brīnišķīgas telpas, arī aparatūra ir ļoti laba. Atceros laikus, kad rentgens naktīs nebija pieejams – vajadzēja izsaukt laborantu no mājām, lai nobildē. Viņam brauca pakaļ un veda atpakaļ. Un dažkārt tā visu nakti bija jābraukā. Kādreiz naktī nestrādāja arī laboratorija un bija grūtāk ar diagnostiku. Nebija arī sonogrāfijas, nemaz nerunājot par datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi. Kas attiecas uz pēdējo, diemžēl joprojām nav valsts programmas, kas to ļautu izmantot slimnīcā. Jau pēc izrakstīšanās pacients magnētisko rezonansi var veikt par maksu. Slimnīca par to, lai būtu šāds valsts apmaksāts pakalpojums, cīnās jau daudzus gadus – privātajām medicīnas iestādēm šo programmu piešķir, mums – ne,» Dr. Zītars pauž sarūgtinājumu. 

Jautāts, kas ir pats svarīgākais ārsta darbā, viņš atzīst, ka pirmām kārtām rast kopēju valodu ar pacientu, lai viņš uzticētos un visu izstāstītu. Ja tas neizdodas, ja slimnieks netic ārstam, tad arī ārstēšana ir grūtāka: «Tagad slimnieku kļuvis vairāk, ne tik daudz tāpēc, ka slimības ielaistas, bet tāpēc, ka daudzviet likvidētas slimnīcas – Bauskā, Aizkrauklē, Siguldā. Medicīna šajā ziņā ir samērā iznīcināta, bet cilvēkiem kaut kur jāpaliek. Arī pie ģimenes ārstiem netiek. Problēma ir liela, bet pašreizējais veselības ministrs Abu Meri, manuprāt, vairāk saprot medicīnu nekā viņa priekšgājēji.» 

U. Zītars ir arī slimnīcas arodbiedrības priekšsēdētājs, un 2019. gadā Ogres slimnīcas arodorganizācija saņēmusi Atzinības rakstu kā labākā veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība Latvijā. «Protams, valstiski jādomā, kāda būs medicīnas nākotne. Piedalos republikas mediķu Arodbiedrības padomes sēdēs, un mēs par to cīnāmies, esam piedalījušies arī streikos un protesta gājienos. Domāju, mūsu slimnīcā darba apstākļi ir labāki nekā daudzās citās, tāpēc visi lielākoties ir apmierināti. SIA «Ogres rajona slimnīca» valdes priekšsēdētājs Dainis Širovs ļoti rūpējas par saviem darbiniekiem, te viss ir pārdomāts un sakārtots tā, ka mediķi faktiski nesūdzas, ir jūtama saimnieciska attieksme, tostarp – neko neatdot privātajiem – viss ir mūsu – sava veļas mazgāšana, ēdināšana, apkure, līdz ar ko šiem pakalpojumiem ir arī laba kvalitāte. Varētu teikt, ka visās nebūšanās ar medicīnu Ogres slimnīca ir tāda kā miera oāze,» saka U. Zītars.

Ārstam jāmācās visu mūžu 

Dr. Uldis Zītars mēģinājis iesaistīties arī politikā. Jautāts, kāpēc viņam tas bija nepieciešams, ķirurgs stāsta, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, visi sapņojuši par labāku dzīvi, bet ne viss bijis tik labi, kā gribētos. Lai ko mainītu, viņš iestājies Latvijas Tautas frontē, bijis Kristīgajā tautas partijā, kas apvienojusies ar Kristīgajiem demokrātiem, tad iestājies partijā «Tēvzemei un Brīvībai», vienu brīdi vadījis arī Nacionālās apvienības Ikšķiles nodaļu. Piedalījies arī Barikāžu dienās – darbojies koordinācijas centrā, kas kādu laiku atradās vecajā Ogres Tautas namā. Saņēmis Pateicību par ieguldījumu Zemessardzes 54. Ogres bataljona izveidē kā pirmais minētā Zemessardzes bataljona ārsts. Savulaik no Tautas frontes bijis ievēlēts Ogres rajona padomē. Tad vēlēto rajona padomi likvidēja, tās sastāvu izveidojot no ciemu priekšniekiem. Uldis joprojām interesējas par politiku, bet, protams, primārais ir darbs. Viņš atzīst, ka pacientu kontingents kļūst aizvien senilāks, daudzi tiek atvesti no pansionātiem. Daļa pārcietuši insultus, un šie pacienti faktiski vairs nav līdzestīgi, taču priecē, ka lielākā daļa no viņiem ir ilgdzīvotāji. 

Jautāts, kas darbā sagādā vislielāko gandarījumu, Uldis smaidot saka, protams, tas, ka cilvēks izveseļojas, priecīgs dodas mājās un zina, ka viss būs kārtībā, – tas ir galvenais gandarījums. «Protams, patīkami, ka pacienti novērtē manu darbu. Noteikti ir arī neapmierinātie. Dažkārt tā nav ne ārsta, ne pacienta vaina, ja nav izdevies savstarpēji saprasties. Jāņem vērā arī, ka slimam cilvēkam ir nedaudz izmainīta psihe – viņš visu uztver kaut kā savādāk, sakāpinātāk. Dakteriem, kuri medicīnas laukā vēl tikai sper pirmos soļus, gribu novēlēt, lai viņiem būtu liela pacietība un atbildība par slimnīcu un slimniekiem. Ārstam visu mūžu jāmācās, arī jaunajiem speciālistiem, kuri beidz studijas, saņem sertifikātu, jāturpina mācīties un jāspēj iejusties pacienta ādā, lai viņu labāk izprastu. Jaunības gados ir grūtāk saprast pacientu, kurš ir vecs un sāpju nomocīts. Tas jāiemācās ar gadiem. Kamēr vien būšu pacientiem vajadzīgs, esmu gatavs turpināt darbu,» saka ķirurgs Uldis Zītars.