Manhetenas projekts

Pirmo impulsu amerikāņu kodolieroču izstrādes programmai, kas kļuva pazīstama ar nosaukumu Manhetenas projekts, deva vairāku ebreju izcelsmes zinātnieku (arī Alberta Einšteina un Leo Silārda) vēstule, kas 1939. gada 2. augustā tika nosūtīta ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam. Otrais pasaules karš tobrīd vēl nebija sācies, taču kara negaisa mākoņi virs Eiropas jau bija sabiezējuši. Zinātnieki brīdināja ASV līderi, ka nacistiskā Vācija jau intensīvi strādā pie jauna superieroča izgatavošanas un, ja tāds būs tikai šī režīma rīcībā, pārējā pasaule var tikt pārvērsta drupās.

Rūzvelts sākotnēji pieturējās pie izolacionisma politikas, uzskatot, ka «šis karš ir eiropiešu darīšana», taču 1941. gada 7. decembrī notikušais Vācijas sabiedrotās Japānas uzbrukums Pērlhārboras ostai Havaju salās piespieda viņu mainīt uzskatus – arī amerikāņi bija spiesti iesaistīties Otrajā pasaules karā. 1942. gada sākumā prezidenta administrācija pieņēma lēmumu par kodolieroču izstrādāšanas projekta uzsākšanu. Vispārējo vadību uzņēmās ASV armijas inženieru korpusa ģenerālmajors Leslijs Grouvs, savukārt par zinātnisko vadītāju kļuva fiziķis Roberts Openheimers, kurš savā komandā sapulcināja daudzus izcilus speciālistus arī no Eiropas. Kodolieroču izstrādāšanā savu artavu deva arī Kanādas un Apvienotās Karalistes valdības un to aģenti, kas strādāja Trešā reiha teritorijā un kripatu pa kripatai vāca informāciju par to, kā tiek attīstīta Vācijas kodolprogramma.

Nauda Manhetenas projektam netika žēlota – tika lēsts, ka tas izmaksājis ap 2 miljardiem dolāru, kas, pārrēķinot mūsdienu izteiksmē, būtu gandrīz 40 miljardi dolāru. Papildus zinātniskajai laboratorijai un galvenajam kompleksam, kas tika ierīkots Ņūmeksikas štatā un nosaukts par Losalamosu (tā bija pavisam jauna pilsētiņa, ko īsā laikā uzbūvēja amerikāņu armija), projektā tika iesaistīti dažādi ražotāji, vairākos štatos uzbūvētas plutonija un urāna bagātināšanas rūpnīcas. Kad darbu apjoms sasniedza maksimumu, projektā bija iesaistīti aptuveni 130 000 darbinieku, lielai daļai no kuriem gan bija ļoti maza nojausma par to, kāda mērķa vārdā viņi strādā. 1945. gada 16. jūlijā Openheimers un viņa komanda varēja gavilēt. Ņūmeksikas Vaitsendas poligonā veiktais izmēģinājums apliecināja, ka viņiem patiešām izdevies izstrādāt funkcionējošu kodolieroci.

Japānas bombardēšana

1945. gada pavasarī mirušā Rūzvelta vietā par ASV prezidentu bija kļuvis Harijs Trumens, kurš nevēlējās turēt sveci zem pūra. Nacistiskā Vācija tobrīd jau bija kapitulējusi, taču turpinājās karadarbība Klusā okeāna reģionā, kur ieročus nolikt nevēlējās Japānas impērijas armija. Jūlija nogalē notikušajā Potsdamas konferencē, kur sabiedrotie (ASV, Apvienotā Karaliste, PSRS un Francija) sprieda par pasaules pēckara uzbūvi, tika pieņemts Trumena rosinātais ultimāts – Japānu mudināja kapitulēt bez jebkādām ierunām, pretējā gadījumā draudot ar «ātru un pilnīgu iznīcināšanu». Tas bija pirmais, bet ne pēdējais gadījums pasaules vēsturē, kad vicināta kodolvāle. Beidzamajos gados šo paņēmienu bieži izmanto Krievijas diktators Vladimirs Putins un citi Kremļa valstsvīri – līdzko Ukrainas frontē viss nenotiek tā, kā krievi vēlētos, atskan draudi par taktisko kodolieroču izmantošanu.

Bet, atgriežoties pie 1945. gada notikumiem, – Japāna šo ultimātu ignorēja. Interesanti, ka Vašingtonā šāda notikumu attīstība jau bija paredzēta. Potsdamas konferences deklarācija tika pieņemta 26. jūlijā, bet jau dienu iepriekš uz Klusajā okeānā esošajām Marianas salām, kur amerikāņi bija ierīkojuši savu gaisa kara spēku bāzi, devās bumbvedēju Boeing B-29 Superfortress eskadriļa ar ļoti vērtīgu kravu – divām atombumbām, kas bija nosauktas par Little Boy (urāna bumba) un Fat Man (plutonija bumba).

Sākotnējā potenciālo mērķu sarakstā bija četras Japānas pilsētas – Hirosima, Kokura, Ņigata un Nagasaki. Amerikāņu militāristi šādu izvēli skaidroja ar to, ka tās diezgan lielas, turklāt visās izvietoti nozīmīgi militārās rūpniecības uzņēmumi. Galu galā tika pieņemts lēmums sākumā bombardēt vien Hirosimu un Nagasaki – uz pirmo 6. augustā tika nomests Little Boy, bet uz otro 9. augustā Fat Man. Tiek lēsts, ka šajos uzbrukumos dzīvību zaudēja līdz pat 246 000 cilvēku (ieskaitot tos, kuri nākamo mēnešu laikā mira no gūtajiem ievainojumiem un radiācijas). Pat kareivīgi noskaņotie japāņi saprata, ka pret šāda veida ieročiem viņi neko likt pretim nespēj, un 15. augustā imperators Hirohito paziņoja par kapitulāciju.

Līdz pat šai dienai nerimstas diskusijas, vai kodolieroču izmantošana 1945. gada augustā patiešām bija nepieciešama. Lēmuma piekritēji norāda, ka pretējā gadījumā karš varētu ievilkties vēl uz nezināmu laiku un, amerikāņiem vienu pēc otras cenšoties ieņemt Japānas pilsētas, kopējais bojāgājušo skaits būtu vēl lielāks. Taču netrūkst arī kritizētāju, kuri uzsver, ka karš jau tāpat bija savā beigu fāzē, tā iznākums (īpaši pēc tam, kad PSRS uzsāka ofensīvu Mandžūrijā) jau tāpat bija skaidrs, un kodolieroču izmantošana traktējama kā kara noziegums. Bet jāņem vērā vecā patiesība – uzvarētājus taču netiesā...

Monopols nebija ilgs

1945. gada rudenī prezidenta Trumena administrācija Vašingtonā cerēja, ka ASV uz ilgu laiku kļūs par pasaules kārtības noteicēju, jo nevienas citas valsts rīcībā tik jaudīgu ieroču nebija. Taču amerikāņiem nācās vilties. Arī Otrā pasaules kara laiku sabiedrotie – Padomju Savienība – jau 1942. gadā bija ķērusies pie to izstrādāšanas, pildot tautu vadoņa Josifa Staļina pavēli. 

Sākotnēji PSRS šajā jomā lielu panākumu nebija, taču talkā nāca divi apstākļi. Pirmkārt, pēc Otrā pasaules kara beigām padomju valstij izdevās gan savervēt vācu un austriešu zinātniekus, kas bija strādājuši pie Trešā reiha kodolprogrammas, gan sagrābt dažādas ierīces (piemēram, urāna vai plutonija bagātināšanas centrifūgas) un resursus. Otrkārt, savu darbu izcili labi paveica padomju spiegi, kas bija iefiltrējušies Manhetenas projektā un apgādāja Maskavu ar nepieciešamo informāciju. Interesanti, ka daļa no viņiem šādā veidā necentās nopelnīt, bet noslēpumus izpauda ideālistisku mērķu vadīti – kā, piemēram, fiziķis Klauss Fukss, kurš uzskatījis, ka «neesot godīgi, ja vienai valstij kodolieroči ir, bet citai tikpat varenai lielvalstij to nav».

Kodolieroču izstrādāšanas projekta kūrēšanu Staļins uzticēja bēdīgi slavenajam iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) vadītājam Lavrentijam Berijam, kurš vadoni nepievīla. 1946. gada nogalē fiziķa Igora Kurčatova vadītā zinātnieku grupa uzsāka pirmos izmēģinājumus nule kā uzbūvētajā atomreaktorā. Čeļabinskas rūpnīcā Majak jau pilnā sparā ritēja no Austrumvācijas un Tadžikistānas ievestā plutonija un urāna bagātināšana, bet Sarovā (tolaik to slepenības nolūkos dēvēja par Arzamasu - 16) Jūlija Haritona vadītais konstruktoru birojs sāka nodarboties ar praktiskām lietām.

Pirmās padomju atombumbas RDS-1 izmēģinājums Semipalatinskas poligonā Kazahstānā notika 1949. gada 29. augustā, un tā rezultāts Staļinam bija pa prātam – nu arī PSRS rīcībā bija jaudīgais ierocis. Atšķirībā no ASV, kas atombumbas izstrādāšanu plaši reklamēja, Maskava centās turēt slepenībā pat pašu izmēģinājuma faktu, taču no šī nodoma nekas nesanāca – amerikāņi jau drīz vien ieguva seismiskos datus, kas liecināja, ka padomju valsts tikusi pie kodolieročiem. Ar šo brīdi arī sākās tā sauktā aukstā kara laikmeta bruņošanās sacensība, kad abas lielvaras centās radīt pēc iespējas draudīgākus kodolieročus. Un ne tikai ieročus, bet arī līdzekļus, kā tos nogādāt līdz mērķim. Nākamajos gadu desmitos par ASV un PSRS standartu kļuva tā dēvētā kodoltriāde – ar lādiņiem varēja aprīkot stratēģiskos bumbvedējus, tos varēja montēt uz starpkontinentālajām ballistiskajām raķetēm vai galu galā izmantot pie potenciālā ienaidnieka krastiem patrulējošo zemūdeņu bruņojumā.

Pievienojas vēl trīs

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados ar kodolieročiem bruņoto valstu skaits vairāk nekā divkāršojās. 1952. gada 3. oktobrī pirmo veiksmīgo izmēģinājumu kādā salā netālu no Austrālijas piekrastes veica Apvienotā Karaliste. Jāuzsver, ka tieši Londonā jau 1940. gadā tika uzsākta šādu ieroču izstrādāšana, vēlāk britu zinātnieku idejas tika integrētas Manhetenas projektā, taču pēc Otrā pasaules kara beigām briti palika pie sasistas siles – 1946. gadā ASV pieņemtais likums liedza pat tuvākajiem sabiedrotajiem izpaust ziņas par kodolieročiem.

Taču savas iestrādnes britiem vēl bija palikušas, zināmu lomu nospēlēja arī informācija, ko izdevās iegūt okupētajā Vācijā, un atombumbu izgatavošana neprasīja pārāk daudz laika. Lai gan sākotnēji britu kodolieročus (tiek lēsts, ka pašreizējais lādiņu skaits ir ap 260) izvietoja arī uz bumbvedējiem, vēlāk Londona no šīs prakses atteicās un ar kodollādiņiem bruņotas vien četras Vanguard klases zemūdenes. Starpkontinentālo ballistisko raķešu britu bruņojumā nav.

Patstāvīgi kodolieročus izstrādāja arī Francija, kas savu programmu uzsāka 1954. gada nogalē, bet pirmo izmēģinājumu veica 1960. gada 13. februārī. Toreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls bija diezgan skeptiski noskaņots attiecībā uz NATO un vēlējās panākt, lai valsts rīcībā ir visi instrumenti, kas ļautu to pasargāt no jaunas agresijas. Pašlaik Francijai ir ap 290 kodollādiņu, un tā ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts ar šādu ieroču arsenālu. Nesen Francijas prezidents Emanuels Makrons piedāvājis vairākām Rietumeiropas valstīm (Vācijai, Itālijai) slēpties zem franču kodolvairoga, taču nav to attiecinājis uz Austrumeiropas valstīm, kuras Krievijas agresīvās politikas dēļ jūtas visvairāk apdraudētas. 

1964. gada 16. oktobrī pirmais veiksmīgais kodolieroču izmēģinājums notika arī Ķīnā. Šīs valsts kodolprogrammas attīstība joprojām ir noslēpumainības miglā tīta, valdot uzskatam, ka savas zināšanas ķīniešiem nodevuši padomju speciālisti. Laikos, kad Mao Dzeduns vēl nebija sanīdies ar Ņikitu Hruščovu, kurš atmaskoja Staļina personības kultu, tas bija pilnīgi iespējams. Mūsdienās Ķīna arī ir vienīgā no kodolvalstīm, kas atklāti deklarē, ka turpinās ražot aizvien vairāk un vairāk kodolieroču, taču ar piebildi, ka nekad neizmantos tos pirmie (šāda doktrīna ir spēkā kopš 1964. gada) un lietos tikai aizsardzības vajadzībām. Mūsdienu starptautiskajā politikā tas gan mēdz būt stiepjams un dažādi traktējams jēdziens – arī Krievija 2022. gada februārī Ukrainā iebruka aizbildinoties, ka tikai aizsargājas, jo ukraiņi, lūk, viņus apdraudot. Ķīnas kodollādiņu skaits ir valsts noslēpums, taču, pēc militāro ekspertu aplēsēm, to nav mazāk par 600.

Neizplatīšanas līgums

1962. gada oktobrī pasaule gandrīz divas nedēļas atradās uz kodolkara sliekšņa tā sauktās Karību raķešu krīzes dēļ. PSRS mēģināja sev draudzīgajā Kubā izvietot ar kodollādiņiem bruņotas raķetes, ar kurām varētu veikt ātru un nesaudzīgu triecienu pa ASV teritoriju. Vašingtonai šāds solis, protams, nebija pieņemams, un kompromiss tika panākts vien pēdējā brīdī, kad daudziem jau šķita, ka militārs konflikts abu lielvalstu starpā, turklāt izmantojot kodolieročus, ir neizbēgams.

Šie notikumi pamudināja pasaules lielvaras uz sarunām par kodolieroču izplatīšanas ierobežošanu. Tās gan iniciēja valsts, kurai kodolieroču nebija un nebija ar plāni tos izstrādāt, pārstāvis. Proti, Īrijas ārlietu ministrs Frenks Eikens, 1957. gadā uzstājoties ANO Ģenerālajā Asamblejā, sacīja – ja vēlamies ilgstošu mieru uz planētas, vislabāk būtu vispār atteikties no kodolieročiem, bet, tā kā valstis, kurām tie ir, nav gatavas šādam solim, jāparūpējas, lai pie šādiem ieročiem netiek agresīvi noskaņotas valstis. Eikena sacītajā sešdesmito gadu sākumā ieklausījās ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs, brīdinot, ka gadījumā, ja nekas nemainīsies, pēc pāris gadu desmitiem kodolieroči būs jau 15 līdz 25 pasaules valstu rīcībā, un neviens nevar prognozēt, vai tās tos pietaupīs kā draudu un šantāžas instrumentu vai tomēr liks lietā.

Kodolieroču neizplatīšanas līgums Ženēvā tika saskaņots laikā no 1965. līdz 1968. gadam. Tas paredzēja, ka piecas kodolvalstis nepieļaus, ka citu valstu rīcībā nonāk tehnoloģijas, kas ļauj izstrādāt kodolieročus, vienlaikus veicinot, kā padomju laikos mēdza sacīt, mierīgā atoma projektus jeb kodolu dalīšanās tehnoloģiju izmantošanu enerģijas iegūšanai. 1968. gada 1. jūlijā vienošanās tika parakstīta. Lai tā stātos spēkā, bija nepieciešams, ka to ratificē vismaz trīs kodolvalstis (ASV, PSRS un Apvienotā Karaliste to paveica nekavējoties) un vēl 40 valstu, kas pievienojušās līgumam, faktiski solot nemēģināt tikt pie kodolieročiem. 1970. gada 5. martā līgums stājās spēkā.

Līguma ignorētāji

1968. gada līgumu pirmās steidza ratificēt miermīlīgas valstis, kurām atomieroči nebija nepieciešami. Pirmā to izdarīja tolaik neitrālā Somija. Interesanti, ka ne tikai Ķīna, bet arī Francija ar ratifikāciju vilcinājās līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam. Starp 193 ANO dalībvalstīm ir vien dažas, kas atteikušās pievienoties līgumam un sevi uzskata par kodolvalstīm (Indija, Pakistāna, Izraēla, Ziemeļkoreja). Pēdējā savulaik bija pievienojusies līgumam, taču 1996. gadā paziņoja par izstāšanos no tā un veikusi virkni kodolieroču izmēģinājumu. Īsti nav skaidrs, cik tālu pavirzījusies Irānas kodolieroču izstrādāšanas programma – Izraēla regulāri brīdina, ka bez militāras iejaukšanās to vairs nav iespējams apturēt. 

Indija kodolieroču izstrādāšanas programmu uzsāka 1967. gadā un pirmo veiksmīgo izmēģinājumu veica 1974. gada 18. maijā. Joprojām nav īsti skaidrs, vai indiešiem pietika ar vietējo zinātnieku resursiem, vai arī tika izmantota PSRS palīdzība – kā zināms, tajos laikos abas valstis bija teju vai sabiedrotās, lai gan formāli Indija sociālisma nometnē neiestājās un vadīja tā saukto Nepievienojušos valstu kustību, kas tika dēvēta arī par trešās pasaules valstu apvienību. Tiek uzskatīts, ka Indijas rīcībā ir aptuveni 180 kodollādiņu, un šī valsts gluži tāpat kā Ķīna apņēmusies kodolieročus neizmantot pirmā.

Kopš 1998. gada kodolieroči ir arī Indijas kaimiņvalsts Pakistānas rīcībā. Šajā gadījumā par to izcelsmi lielu šaubu nav, jo ar savām tehnoloģijām padalījās Ķīna, kas allaž uzskatījusi Indiju par lielāko reģionālo konkurentu. Jāatgādina, ka kopš 1947. gada, kad beidzās britu koloniālā valdīšana Indijas subkontinentā un teritorija nosacīti tika sadalīta starp lielākoties musulmaņu un hinduistu apdzīvotajiem apgabaliem, izveidojot divas jaunas valstis (Pakistānu un Indiju), kurām vēlāk pievienojās arī sākotnēji par Austrumpakistānu sauktā Bangladeša, starp Indiju un Pakistānu notikuši vairāki gana asiņaini bruņoti konflikti. Pašlaik, situācijā, kad kodolieroči ir abu valstu rīcībā, sporādiskas sadursmes gan laiku pa laikam uzliesmo, taču lielākā eskalācijā nepāraug. Šis ir tas piemērs (gluži tāpat, kā runājot par PSRS un ASV aukstā kara gados), kad kodolieroču esamība veicina plaša kara novēršanu, jo abām pusēm ir skaidrs, ka apmaiņa ar triecieniem novedīs pie valstu iznīcināšanas. Lai gan Pakistānas arsenāls (aptuveni 170 lādiņu) ir mazāks nekā Indijai, tas vienalga rada pietiekami lielus draudus kaimiņvalstij.

Nedz Indija, nedz Pakistāna necenšas noliegt, ka kļuvušas par kodolvalstīm, taču citāda pieeja ir Izraēlai, kas tā arī nav oficiāli nedz apstiprinājusi, nedz noliegusi, ka tās rīcībā būtu šādi ieroči. Militārie eksperti gan uzskata, ka pie savas atombumbas ebreju valsts tikusi vēl tālajā 1967. gadā. Interesanti, ka palīdzību šo ieroču izstrādāšanā sniegusi nevis Izraēlas galvenā sabiedrotā ASV, bet gan Francija, kuras zinātnieki savervēti darbam Negevas tuksnesī ierīkotajā poligonā. 90 līdz 400 kodollādiņu – tā tiek lēsts pašreizējais Izraēlas kodolarsenāls, turklāt šīs valsts rīcībā ir gan lidmašīnas, gan raķetes, gan zemūdenes, lai lādiņus nogādātu līdz mērķim. Papildus tam Izraēla ļoti rūpējas par to, lai pie līdzīgiem ieročiem netiktu pret to naidīgi noskaņotās reģiona valstis. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tās aviācija veica uzbrukumus Irākas kodolobjektiem (pat neraugoties uz to, ka Bagdādes režīmu tolaik atbalstīja ASV), bet beidzamajos gadu desmitos par galveno bubuli kļuvusi Irāna. Vasaras sākumā Izraēla uzsāka militāru kampaņu pret Irānu, bombardējot tās urāna un plutonija bagātināšanas rūpnīcas, kā arī zinātniskos centrus, vēlāk vairākus aviācijas triecienus veica arī ASV, un pašlaik tiek uzskatīts, ka Irānas kodolprogramma ir nobremzēta un agrāk kā pēc diviem vai trim gadiem šai valstij kodolieročus izstrādāt neizdosies.

Beidzamā valsts, ka neoficiālajam kodolklubiņam pievienojās 2006. gada 9. oktobrī, ir Ziemeļkoreja. Tiek uzskatīts, ka ieročus tai izdevās radīt, pateicoties ASV studējušu ķīniešu zinātnieku uzpirkšanai un izlūkdienestiem, kas pa visu pasauli vāca dažādas ar šo tēmu saistītas informācijas druskas. Ziemeļkorejas režīms tradicionāli tiek uzskatīts par pašu neprognozējamāko un bīstamāko, taču vismaz pagaidām ir iespaids, ka kodolieroči (ap 50 lādiņu) tam patiešām nepieciešami pašaizsardzībai un garantijai, ka neviena ārvalsts nemēģinās gāzt Kimu klanu. Pie kā noved atteikšanās no šādu ieroču izstrādāšanas, varētu pastāstīt (ja vēl būtu dzīvs) bijušais Lībijas vadonis Muammars Kadāfi. Pietika viņam atteikties no kodolieroču programmas, un visu režīmu nebūtībā aizmēza tā sauktais arābu pavasaris, kura organizēšanā savu roku pielika arī rietumvalstu īpašie dienesti.