– Kādēļ savulaik izvēlējāties tieši kokli?

– Vecāki bērnībā mani vadāja uz dažādiem muzikālajiem pulciņiem, ieskaitot dziedāšanu. Kad Ulbrokā atvēra mūzikas skolu, mamma redzēja, ka man tiešām patīk nodarboties ar mūziku, tāpēc viņa piedāvāja tur mācīties. Es pati to arī ļoti gribēju un, kad bija jāizvēlas instruments, kuru apgūt, izvēlējos spēlēt vijoli. Tiesa, par šo izvēli mamma teica: nu nē, tu vari spēlēt jebkuru citu instrumentu, tikai ne vijoli! (Smejas.)

Nākamā izvēle bija klavieres. Tā kā biju maza meitenīte ar divām garām bizēm, toreizējā mūzikas skolas direktore Vita Paulāne (pašlaik viņa ir Ropažu novada domes priekšsēdētāja) manai mammai teica: nu ko tā mazā Ieva darīs pie lielajām klavierēm?! Labāk lai viņa nāk spēlēt kokli. Sākumā es nemaz nezināju, kas tas ir par mūzikas instrumentu, un man arī īsti negribējās to apgūt, taču pēc tam iepatikās, un tā arī tas aizgāja. Tā nu es ar kokli esmu saistīta vismaz divdesmit gadus, ja ne vairāk. (Smaida.)

– Kur, jūsuprāt, slēpjas šā instrumenta pievilcība, ar ko tas ir īpašs?

– Manuprāt, īpašs tas ir ar to, ka kokli spēlē tikai Latvijā, un ne velti saka, ka visi tie, kas spēlē kokli, arī ir īpaši. Noteikti svarīgs ir kokles skanējums, jo uz tās var nospēlēt faktiski jebkura veida un žanra mūziku; koklei ir ļoti plašas iespējas, un arī mūsdienu komponisti raksta jaunus un interesantus skaņdarbus tieši koklei. Man liekas, ka spēlēt kokli – tā ir brīvība.

– Šķiet, ka sabiedrībā joprojām valda stereotipi: ā, viņa ir koklētāja, tātad staigā tautastērpā, ar divām garām bizēm…

– Tā nav, jo uz kokles patiešām var nospēlēt gandrīz jebko, ieskaitot, piemēram, Stīvu Reihu [slavens amerikāņu komponists, minimālists, – U.G.] un “Metallica”. Savukārt tagad, gatavojoties nākamā gada Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, apgūstam populārās dziedātājas Bilijas Ailišas [amerikāņu dziedātāja, – U.G.] dziesmu popūriju. Tā ka visi festivāli, pasākumi un koncerti mēģina gāzt stereotipu, ka koklētāji joprojām staigā tautastērpos un spēlē tikai tautasdziesmas. (Smejas.)

– Turklāt kokles, šķiet, ir ļoti dažādas…

– Ir etnogrāfiskās kokles, kuras iedala Kurzemes un Latgales koklēs; ir cītarkokles, un ir koncertkokles, kurām ir tāds paveids kā basa kokle, kuru izmanto ansamblī. Mans instruments no visa šī klāsta noteikti ir koncertkokle.

– Kā koklētājs var tikt pie sava instrumenta, un vai tas nav visai dārgs prieks?

– Pašlaik Latvijā ir tikai divi kokļu būves meistari. Viens no viņiem ir Pēteris Putniņš – jauns puisis, kurš būvē kokles, – un otrs ir leģendārais kokļu būves meistars Imants Robežnieks. Katra kokle ir roku darbs, tādēļ mēs stāvam rindā un gaidām savus instrumentus, un pēc tam stāvam rindā arī pēc slēdžiem. Cik šobrīd maksā kokle, pat nezinu, jo savu instrumentu pirku pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet domāju, ka noteikti jārēķinās vismaz ar tūkstoš eiro.

– Vai jauniešiem ir interese apgūt šo instrumentu, un vai spēlēt kokli var iemācīties jebkurš?

– Es vadu koklētāju ansambļus Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā un Mūzikas akadēmijā pasniedzu teorētiskos kursus, tostarp kokles spēles vēsturi un kokles spēles metodiku. Tendence ir pozitīva: beidzamajos gados jaunieši tiešām izrāda interesi par kokles spēli, un Ulbrokas Mūzikas skolā ir pilna klase. Brīnišķīgi ir tas, ka jaunieši, pabeidzot kokles klasi, grib turpināt spēlēt ansamblī, un tā nu ir izveidojies arī absolventu ansamblis. Šogad bija vēl viens ļoti priecīgs notikums, jo tie jaunieši, kas mūzikas skolu bija pabeiguši pirms piecpadsmit un divdesmit gadiem, arī vēlējās spēlēt kokli, un tā nu mums izveidojās arī trešais ansamblis. Tas dod gandarījumu, jo acīmredzot mūzikas skola kaut ko dara pareizi, ja bērni un jaunieši grib atgriezties spēlēt.

Arī Mūzikas akadēmijā pašlaik ir astoņas studentes, un tas beidzamajā laikā, šķiet, ir lielākais studenšu skaits. Tāpēc man gribētos teikt, ka šobrīd spēlēt kokli ir diezgan stilīgi! (Smaida.) Domāju, ka kokles spēli var apgūt jebkurš – protams, ja ir vēlme un pacietība. Jo kokle nav ļoti vienkāršs instruments, turklāt mūsdienu mūzikas prasības ir augušas. Jābūt mērķtiecīgam, ar veikliem pirkstiņiem, bet visu ar lielu darbu var izdarīt un iemācīties. Turklāt kokli var spēlēt gan dāmas, gan puiši, un viņus mēs gaidām īpaši. Cik esmu dzirdējusi no kolēģiem, puiši pie viņiem nāk spēlēt šo instrumentu.

– Esat arī uzrakstījusi zinātnisko darbu, kas veltīts tieši koklei un tās attīstībai gadu gaitā.

– Jā, pēc maģistrantūras pabeigšanas iestājos doktorantūrā, un zinātniskajā darbā mans mērķis bija izpētīt, kā kokle no vienkārša un maza instrumenta ir izaugusi par lielu, profesionālu instrumentu, kas droši var stāvēt blakus vijolei un čellam. Darba ietvaros piedalījos zinātniskā konferencē – starptautiskajos jauno zinātnieku lasījumos –, un šajā sakarā arī tapa zinātniskā publikācija.

Šobrīd gan doktorantūra bija mazliet nolikta malā, jo es vēlreiz iestājos Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā, šoreiz, lai apgūtu arfas spēli, bet nu jau to tikpat kā esmu pabeigusi. Tādēļ, cerams, pavisam drīz atkal varēšu pieķerties zinātnei. Par arfu runājot – sākumā man šķita, ka tā ir līdzīga koklei, taču tas ir pavisam citādāk, ar to viss ir otrādi un ir nepieciešama pilnīgi cita domāšana.

– Kas bija interesantākie fakti, kādus jums izdevās atklāt, rakstot zinātnisko darbu par kokli?

– Līdz galam visu vēl neesmu izpētījusi, pašlaik esmu apstājusies pie divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jo kokles vēsture ir tāda, ka nevaram paņemt grāmatas un konspektēt; ir diezgan daudz jārakājas dažādos arhīvos. Apmeklējot Rakstniecības un mūzikas muzeju un pētot materiālus, atklāju, ka ir saglabājies liels darbs, kuru piecdesmitajos gados paveicis Sergejs Krasnopjorovs, savulaik ļoti ietekmīga ar kokles spēli saistīta personība: dažādas interesantas piezīmes no laika, kad viņš vadīja tautas instrumentu orķestri, kā arī pieraksti par saviem skolniekiem un studentiem. Tas man tiešām bija ļoti liels atklājums!

– Teicāt, ka Latvija pašlaik faktiski ir vienīgā valsts, kur tiek spēlēta kokle, bet vai ir zināms, kurā gadsimtā šis instruments šeit parādījās?

– Pašreiz kokles vēsturi pētu, sākot ar divdesmitā  gadsimta trīsdesmitajiem gadiem, jo tas ir laiks, kad šo instrumentu sāka parādīt plašākai publikai un kad meistari sāka domāt, kā to modernizēt, lai to padarītu skanīgāku, un tad arī attīstījās kokļu būve. Bet dažādi izrakumi un arheoloģiskie materiāli ir saglabājušies kopš senākiem laikiem, un mūsu senči šo instrumentu noteikti ir pazinuši un spēlējuši; tas ir bijis meditatīvs instruments, kas cilvēkiem ir bijis klāt teju visos dzīves brīžos.

– Jums pašai ir kāds mīļākais skaņdarbs, kuru labprāt spēlējat?

– Man pirkstu atmiņā, ja tā var teikt, ir saglabājušies divi skaņdarbi, kas ir ļoti mīļi kopš mūzikas skolas laikiem, – tos joprojām atceros un varu nospēlēt. Viens ir lietuviešu komponista Jona Šveda skaņdarbs “Kaķpēdiņas”, kas īpaši mīļš ir arī manai mammai, un viņa vienmēr mani lūdz šo skaņdarbu spēlēt, jo viņai tas ļoti iekritis sirsniņā. No nopietnākiem skaņdarbiem tāds ir latviešu komponista Riharda Dubras skaņdarbs “Gaismas asaras” – ļoti skaists un ļoti sarežģīts skaņdarbs. Pirmo reizi to dzirdēju, studējot Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā, kad to atskaņoja ceturtā kursa studente. Man šis skaņdarbs uzreiz ļoti iepatikās, un sev nosolījos, ka to spēlēšu ceturtā kursa diplomeksāmenā. Šo mērķi arī sasniedzu.

– Vai kokles spēle interesē arī citu tautību jauniešus, piemēram, šeit notiekošajās nometnēs?

– Skolā man nav tādas pieredzes, ka citu tautību bērni nāktu mācīties kokli; iespējams, viņi nemaz nezina par šādu instrumentu. Taču pirms mēneša – oktobra sākumā – mēs ar koklētāju ansambļa vecāko grupu piedalījāmies pianista Andreja Osokina rīkotajā mūzikas instrumentu nometnē uz Latviju atbraukušajiem ukraiņu bērniem. Pēc tam viņi teica, ka viņiem kokle esot ļoti iepatikusies un bijis ļoti interesanti par to uzzināt. Savukārt viņi bija paņēmuši līdzi savu nacionālo mūzikas instrumentu bandūru, ar kuru savukārt man bija ļoti interesanti iepazīties.

– Vai tuvākajā laikā ir paredzēts kāds koncerts, uz kuru varat aicināt klausītājus izbaudīt kokles skanējumu?

– 18. novembrī mūsu jaunizveidotajam ansamblim būs pirmais koncerts kultūras centrā “Ulbrokas Pērle”, un droši vien skolā būs arī kāds Ziemassvētku koncerts. Ļoti aktīvi gatavojamies arī nākamā gada Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, un jau tagad ir zināms, ka svētku ietvaros notiks kokļu lielkoncerts Dailes teātrī. Tajā piedalīsies arī divas mūsu grupas – jaunākie bērni, kuriem šie būs pirmie Dziesmu svētki, un lielās meitenes, kurām šie būs jau trešie vai ceturtie svētki, taču arī viņas ļoti gaida šos svētkus.

UZZIŅAI

Kokle (latgaliešu kūkle) jeb vēsturiski kokles (kūkles) ir latviešu strinkšķināmais stīgu instruments, kas kopā ar lietuviešu kanklēm, lībiešu kāndlu, igauņu kanneli, somu un karēļu kanteli, kā arī ziemeļrietumu krievu spārnveida gusļiem ietilpst Baltijas dienvidaustrumu apvidum raksturīgu un radniecīgu mūzikas instrumentu saimē – tā sauktajā Baltijas psaltērijā. Pirmais iespējamais ar koklēm līdzīgu instrumentu saistīts arheoloģiskais atradums Latvijā ir no 13. gadsimta, savukārt senākās drošās rakstveida ziņas par koklēšanu saglabājušās no 17. gadsimta sākuma. Pirmā zināmā kokļu melodija pierakstīta 1891. gadā, bet pirmie kokļu ieskaņojumi skaņuplatēs un kinofilmās veikti 20. gadsimta 30. gados. Kokles un koklēšana kā tradicionāla kultūras vērtība iekļauta Latvijas kultūras kanonā.

Koncertkokles

Pirmo koncertkokli ar trīsarpus oktāvām un 25 stīgām latviešu mūzikas orķestra solistei Helēnai Kļavai-Burgmeisterei 1951. gadā izgatavoja Romāns Ķirpis. Iepriekš orķestrī jau izmantoja tā sauktās “mēreni modernizētās” Krasnopjorova-Ķirpja diatoniskās kokles. Koncertkoklei bija klusinātājs un pirmie tā sauktie dubultslēdži, ar ko varēja stīgu pārskaņot pustoni uz augšu vai leju, tādējādi kopumā paplašinot nospēlējamo diapazonu par vēl vienu toni.

1951.gadā koncertkokles sāka ražot Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikā. Drīz vien fabrikas meistars Žanis Baumanis izstrādāja koncertkokļu modeļus “Līgo” un “Gauja”. 1959.gadā Juris Lindenbergs radīja jaunu dubultslēdžu konstrukciju, kā arī pieskrūvējamas kājas, lai koncertkokles varētu spēlēt bez īpašiem galdiņiem. Uzlabotās koncertkokles pakāpeniski ieviesās gan konservatorijā, gan mūzikas skolās un koklētāju ansambļos. Jau 1961. gadā mazā pieprasījuma dēļ Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikā pārtrauca ražot iepriekšējo koncertkokles “Līgo” modeli.

1992.gadā Rīgas Mūzikas instrumentu fabrika tika slēgta, un līdz 1990. gadu vidum koncertkokles bija palikušas bez meistara. Pēc neskaitāmiem koncertkoklētāju lūgumiem drīz vien tās savā dzīvoklī atsāka  labot un izgatavot Imants Robežnieks, kurš iepriekš ar to bija nodarbojies fabrikā.

2008.gadā Imants Robežnieks izgatavoja pirmo elektroakustisko koncertkokli.

Patlaban, pēc Latvijas Nacionālā mūzikas centra datiem, mūzikas izglītības iestādēs, kultūras namos un centros, kā arī vispārējās izglītības iestādēs ir vairāk nekā 70 koklētāju ansambļu, kuros kopumā darbojas vairāk nekā 500 koklētāju.