Lato Lapsas veidotā un Ogres novada pašvaldības atbalstītā izstāde «Kolaboracionisms un kolaboracionisti» vēl pirms atklāšanas saskārās ar aktīvu pretdarbību, jo atmaskoja cilvēkus, kas padomju okupācijas laikā bija kāpuši pa karjeras kāpnēm Valsts drošības komitejā un partijā. Kāpuši, sagraujot līdzcilvēku dzīves, iznīcinot tos, kuri ticēja Latvijas valstij. Iznīcinot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viņi slavināja komunismu, pēla nacionālismu, sūtīja cilvēkus uz Sibīriju un viņsauli. Līdz ar neatkarības atgūšanu daudzi no padomju kolaboracionistiem atkal konvertējās par Latvijas patriotiem, tāpēc atrašanās vienā sarakstā vienā izstādē melns uz balta daudzos radīja stresu. Kolaboracionistu izstāde tika piedāvāta arī izstādīšanai Rīgā, Okupācijas muzejā, kādreizējā stūra mājā, kur tai būtu īstā vieta, taču Rīga nobijās. Ogre nenobijās. Arī rēķinoties ar iespējamo pretdarbību, novada mērs Helmanis atbalstīja kolaboracionistu sarakstu un ģīmju publisku izstādīšanu, atvēlot šim nolūkam atbilstošas telpas – bumbu patvertni Indrānu ielā 9. LPSR tiesnesis Uldis Krastiņš – gan padomju, gan brīvvalsts laikā nepelnīti godāts jurists – bija viens no eksponētajiem publiski plaši pazīstamajiem ģīmjiem. Izstāde piedāvāja iepazīties ar trim mapēm, kas raksturoja tiesneša darbību. Vienā – spriedums, ar ko padomju varas safabricētā holokausta lietā pieci nevainīgi cilvēki tika notiesāti uz nāvi. Otrā mapē – lieta, ar kuru notiesāts un uz lēģeri Sibīrijā aizsūtīts neatkarības cīnītājs Jāni Rožkalns. Un trešajā – lieta, kurā aizmuguriski notiesāts un uz krievijas psihiatrijas specnometnēm aizsūtīts režīma pretinieks Pēteris Lazda.
Līdz šim Ulda Krastiņa darbība padomju okupācijas periodā nav tikusi pienācīgi izvērtēta. Gluži pretēji, Latvijai atgūstot brīvību, viņš joprojām palika cienīts jurists, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesiskās katedras vadītājs, daudzu grāmatu autors. 2010. gada 13. oktobrī viņš saņēma īpašu pagodinājumu Latvijas valsts vārdā. Krastiņam tika piešķirts Atzinības krusta ceturtās šķiras ordenis ar devīzi «Godaprāta ļaudīm».
Jau drīz pēc skandalozās izstādes «Kolaboracionisms un kolaboracionisti» atklāšanas tās autors – publicists un žurnālists Lato Lapsa – vērsās pie Ordeņu kapitula ar pieprasījumu lemt par Atzinības krusta atņemšanu Uldim Krastiņam. Tagad tas beidzot ir noticis. 14. jūlijā oficiālais izdevējs «Latvijas Vēstnesis» publicējis
Ordeņu kapitula paziņojumu Nr. 6, ko parakstījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: «Daru zināmu, ka Ordeņu kapituls 2025. gada 18. jūnijā atbilstoši Valsts apbalvojumu likuma 48. panta pirmās daļas 2. punktam nolēma atņemt Uldim Krastiņam 2010. gada 13. oktobrī piešķirto Atzinības krustu, ordeņa ceturto šķiru.» Paziņojumā nekas vairāk nav teikts. Arī prezidenta preses dienests notikušo nekomentē. Taču likuma pants, ar kuru pamatots lēmums, ir šāds:
«Ordeņu kapituls pieņem lēmumu par valsts apbalvojuma atņemšanu, ja persona ir izdarījusi apkaunojošu nodarījumu, kas nebija zināms Ordeņu kapitulam apbalvojuma piešķiršanas laikā un kas nav savienojams ar apbalvotas personas statusu.»
Publiskajā telpā vienīgais avots, kas liecina par Ulda Krastiņa apkaunojošiem nodarījumiem, ir Lato Lapsas veidotā izstāde Ogres kodolpatvertnē un ar to saistītās publikācijas, kā arī viņa iesniegums Ordeņu kapitulam. Vairāk nekā pusgads bija nepieciešams, lai izvērtētu tajā minētos faktus un pieņemtu lēmumu par apbalvojuma atņemšanu apkaunojošu nodarījumu dēļ.
Aģentūra LETA, vēstot par Krastiņam atņemto ordeni, citē laikraksta «Diena» 1997. gadā tapušu interviju, kurā runāts par Latvijas PSR Augstākās tiesas izskatītajām disidentu lietām, arī Latvijas neatkarības kustības vadītāja Jāņa Rožkalna notiesāšanu. Krastiņš tolaik atzīst: «Nevienam jau nepatika šīs lietas skatīt, jo tie bija panti, kādiem nevajadzētu būt Kriminālkodeksā un pēc kuriem sodu nevajadzētu piemērot. Tolaik padomju vara nebija tik vārga, ka tās pamatus varētu graut atsevišķi ekscesi.» Un tomēr šie panti tika darbināti un sodi piemēroti. Vai prezidenta Valda Zatlera komanda 2010. gadā tiešām nezināja par Ulda Krastiņa darbību okupācijas laikā vai nevēlējās zināt, paliek uz tā laika kapitula sirdsapziņas, bet tagadējais šo kļūdu ir labojis. Un tas noticis, lielā mērā pateicoties Lato Lapsas veidotajai un Ogres novada atbalstītajai izstādei «Kolaboracionisms un kolaboracionisti». Kā konstatējam īsā sarakstē ar Ukrainā esošo Ogres novada mēru Egilu Helmani – tai kolaboracionistu izstādei bija nozīme, pat ja viens nelietis ir oficiāli atzīts par nelieti. Savukārt Lato Lapsa publiskā ierakstā saka: “Ir tādas dienas, kad taisnība triumfē. Ne pilnā apmērā, ne tā kā mums to gribētos. Bet taisnība triumfē.” Un vietā ir viņa uzdotais jautājums – kas notiks tālāk. Šādu neliešu čekas un partijas maisos – LPSR Valsts drošības komitejas kartotēkās un Komunistiskās partijas vadošo darbinieku sarakstos – ir ļoti daudz un vairuma rīcība nav izvērtēta, lustrācija nav notikusi. Un daudzi no viņiem greznojas ar Latvijas valsts apbalvojumiem, tāpat kā to līdz 18. jūnijam darīja Uldis Krastiņš. Tur, Ogres kodolpatvertnē, viņu vārdi un bildes bija skatāmi – kompaktā un viegli uztveramā formātā. Valsts nodevēji lēnām noveco un mirst, būdami cieņā, komfortā un daudzi arī valsts maizē. Ļoti precīzi šo absurdo situāciju savulaik ļoti precīzi raksturoja Latvijas diplomāts un politiķis, nu jau viņsaulē esošais Valdis Krastiņš (vienādi uzvārdi, bet radikāli atšķirīgi dzīves uzskati):
«Teikšu skaidri un gaiši. Saukšana pie atbildības lustrācijas kārtībā ir juridiski novēlota. Mums atliek vien samierināties ar to, ka sabiedriskajā telpā čum un mudž izbijušie čekisti, marksisma docētāji un pat ļoti augsti komunistu partijas darboņi. Daudzi no viņiem tagad ir bagāti un ietekmīgi saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Viņi paspējuši nodrošināties gan ar sev labvēlīgiem likumiem (laika bija daudz!) un arī citādā veidā. Daļa izaudzinājusi jauno paaudzi, kas tos aplido, aicina publiski uzstāties un citādi veicina viņu atpazīstamību. Īsti «patrioti»! Tomēr nekādas manipulācijas ar sabiedrisko domu nevar aizsegt «bijušo» cinismu un pērkamību, un tieši te lustrācijai joprojām būtu iespējas noraut šķietamā godīguma plīvuru. Jo jebkurš, kas savā laikā bijis gatavs kāpt pa padomju varas galveno balstu – čekas un partijas – karjeras kāpnēm, ir nodevis ne vien savu latviskumu, bet arī savu cilvēcisko būtību (nerunāju par ierindas partijas biedriem, kas bija spiesti iestāties, lai varētu darīt savu maizes darbu). Lustrācija patiesi varētu iztīrīt morālo dubultstandartu sūnu ciemu, kurā joprojām dzīvojam.»
Par Atzinības krustu
Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance), kas dibināts 1710. gadā Liepājā, Latvijas Republikā nodibināts 1938. gadā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem un atjaunots ar Valsts apbalvojumu likumu 2004. gadā.
Atzinības krusta devīze ir «Pour les honnêtes gens» («Godaprāta ļaudīm»).
Ar Atzinības krustu apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.
