Kaimiņi bieži uzkāpj uz nejauši izbirušiem veciem papīriem un satiekoties sačukstas: «Viņam tur ir miskaste, tas nav normāli…» «Es vairs nevaru logu atvērt, pilns ar mušiņām.» «Kāds viņu ir redzējis? Varbūt jau miris? Jāzvana apsaimniekotājam!»
Tomēr neviens neko nedara. Jo dzīvokļa durvis ir ciet un nekad netiek atvērtas citiem un pats kaimiņš redzams izejam tikai krēslas stundās. Viņš lavās kā partizāns.
Vajadzētu rīkoties, bet…
Sestdienas rītā no sava dzīvokļa iznāk Ilze, klēpī dēls Tobiass un pār plecu soma. Viņas skatiens kā piekalts apstājas pie kaimiņa pavērto durvju spraugas. Degunā ietriecas smaku buķete. Viņu pārņem ziņkāre un negaidīts žēlums. Iekštelpās var saskatīt spaiņus, kastes, vecu televizoru bez ekrāna, dažas izpluinītas lelles, lukturīti, drēbju kaudzes, nenosakāma satura čupas, žurnālus...
«Edgar, mums jārīkojas,» viņa čukst vīram.
«Varbūt ne šodien. Varbūt viņš pats saprot… Mēs te dzīvojam bez gada nedēļu. Pagaidīsim!»
Viņi mīņājas gandrīz kā proletariāta vadoņa darba nosaukumā – solis uz priekšu, divi atpakaļ. Kā lai ielaužas pie kaimiņa bez uzaicinājuma!
Pirmais solis
Naktī Ilze uzraksta zīmīti: «Labdien, Jāni. Mēs esam jūsu kaimiņi. Saprotam, ka dzīvoklī esošās lietas jums ir svarīgas, bet mums tas sāk sagādāt neērtības. Vai mēs drīkstam palīdzēt?»
No rīta viņa piesien to pie durvju roktura ar zilu lentīti. Zīmīte paliek neskarta četras dienas.
Piektajā dienā – klauvējieni. Pie Ilzes durvīm. Tur stāv Jānis – salīcis, pelēkā treniņtērpā. Rokās izbalējusi lapa un fotogrāfija.
«Vai jūs esat Ilze Priedniece?»
«Jā…» viņa atbild. Pārsteigta, ka kaimiņš zina viņas pirmslaulību uzvārdu.
«Mana sieva Aina bija skolotāja jūsu bērnudārzā. Viņa rakstīja par jums šeit,» viņš pasniedz lapu. Uz tās ar zilu lodīšu pildspalvu rakstīts: «Ilzītei ir īpašs klusums acīs – tāds, kāds ir bērnam, kurš redz vairāk, nekā runā.» Jānis pasniedz bildi. Ilzes izlaidums ar mīļo audzinātāju Ainu priekšplānā. Ilze paņem papīru un fotogrāfiju. Otrā pusē uzrakstīti visi bērnu vārdi un uzvārdi. Tobiass ziņkāri klusē, pielipis viņas kājai.
Jānis saka: «Es krāju nevis lietas, bet laiku. Kad viņa aizgāja, viss kļuva tukšs. Un mantas... tās runā.»
Ilze klusē. Šoreiz – nevis ar neizpratni, bet ar līdzjūtību.
Atklājums
Vakarā, kad Edgars pārnāk mājās, Ilze parāda kaimiņa doto dienasgrāmatas lapu un atstāsta īso sarunu.
«Tu kļūsti par viņa terapeiti?» vīrs iesmej, bet Ilze ir nopietna.
«Ne jau terapeite. Bet saprotu, ka tā nav tikai krāmu kaudze. Tā ir viņa sieva. Viņa pagātne. Viņš tur dzīvo ar viņu...»
Ilzei nav miera. Protams, var iesmiet, ka viņa meklē informāciju tīmeklī, bet kur tad vēl? Atceras, ka kolēģes meita Līga mācās «psihologos». Piezvana, aprunājas. Patoloģiska vākšana ir mentālās veselības traucējums. Ar gadiem tas var pastiprināties. Kāpēc Jānis ir vācējs? Iespējams, viņš no mantu vākšanas gūst prieku, varbūt aizpilda arī kādu tukšumu dzīvē. Patoloģisku vācēju dzīvesvietā tikpat kā nevar ieiet, viss ir aizkrauts no grīdas līdz griestiem, no sienas līdz sienai. Brīva ir tikai taciņa, eja. Ilze atceras britu seriālu «Doktors Mārtins». Šķiet, kādā sērijā bija vecs vīrs un sieva, kuri dzīvoja avīzēm piekrautā mājā.
Mājas čatā kaimiņi vienojas rīkot sapulci, jo smaka kāpņu telpā pieņemas spēkā. Ilze piedāvā uzaicināt arī kolēģes meitu – tikpat kā diplomēto psiholoģi. Ilze ir pārliecināta, ka Jāņa rīcībai vajadzīgs speciālista skaidrojums.
Sienas drupināšana
Kopsapulce tiek rīkota sestdien. Ierodas desmit kaimiņi, un Līga nevelk garumā: «Krāšana bieži nav nekārtība vai slinkums. Tā liecina par atmiņām, par bailēm zaudēt kādu nozīmīgu savas dzīves daļu.»
Kaimiņš no 3. dzīvokļa ievaidas: «Vai mums tagad jādzīvo mušu sabiedrībā viņa pagātnes dēļ? Un tā smaka!»
Līga runā ilgi. Pēc tam Ilze kļūst par Jāņa advokāti: «Kad viņa sieva nomira, Jānis baidījās, ka viņa izdzisīs arī viņa atmiņās. Viņš neizmeta nevienu sievas mantu. Kādā brīdī viņš sāka stiept uz mājām visu, ko atrada ārā. Tas kļuva par Jāņa sienu, aiz kuras paslēpties no realitātes.»
Runājot Ilze skatās uz Edgaru. Viņš piekrītoši pamāj.
«Mēs varam palīdzēt – soli pa solim,» viņa saka. «Bez steigas. Ātri tas nenotiks.»
Kaimiņi nav vienisprātis, tomēr vienojas nevis piespiedu kārtā izmēzt Jāņa dzīvesvietu, bet vispirms saprast viņa problēmu un palīdzēt to risināt. Tomēr daži prasa tūlītēju rīcību.
Atmiņu stūrītis
Ilzes un Līgas centienu rezultātā Jānis piekrīt sakārtot virtuvi. Tur bojātie produkti smird tikpat vareni kā zviedru pūdētā siļķe, pareizāk sakot, salaka – «surströmming». Ja puvekļus un citu drazu izsviestu, tad vismaz šis stūrītis būtu atbrīvots no krāmiem. Turklāt pašvaldība bez maksas piešķir pakalpojumu vienu reizi iztīrīt dzīvokli un izvest mantas.
Taču Jānim tie nav krāmi! Tāpēc Līga piedāvā bufetē iekārtot ekspozīciju. Atmiņu stūrīti ar Jānim nozīmīgām mantām: sievas kafijas dzirnaviņām; disketi ar uzrakstu «Ainas dzejoļi 1998»; saplēstu grīdceliņu ar izadītiem krāsainiem bērnu pēdu nospiedumiem; tukšu smaržu flakonu; iepirkumu sarakstu uz taukainas lapiņas, kurā Aina uzrakstījusi «skābs krējums, cigoriņu kapeja»; televizora pulti, kas vairs nedarbojas, bet bija Ainai svarīga – viņa vienmēr uzslēdza vakara ziņas; podu ar sakaltušu kaktusu, ko Aina audzējusi; no laikraksta izplēstu rakstu ar viņas kā uzvarētājas vārdu konkursā, kas Jānim šķiet apliecinājums, ka sieva bija «gudrākā visā mājā». Un folijā ietītu dakšiņu, kas Ainai bija līdzi slimnīcā, kur viņa nomira. Pat no vates izgatavota zeķe tur ir.
Ilze rīko nelielu atklāšanas pasākumu. Visi neatnāk. Toties burkšķošais kaimiņš no 3. dzīvokļa atnes kūku. Virtuvē vietas maz, bet arī sanākušo nav daudz. Jānim apsarkušas acis: «Negaidīju. Paldies jums visiem!»
«Kaķis un klusums»
Pēc pasākuma kāpņu telpā vairs nesmird. Vismaz ne tik trakoti, kā iepriekš. Jānis šķiet sabiedriskāks. Diemžēl pārējās telpas viņš pats nekārto un arī citiem neļauj. Lai viss stāv. Gan jau kaut kad. Ne šodien. Tā viņš atgaiņājas uz Ilzes mudinājumiem.
Vienvakar Edgars dodas pie Jāņa – atklāšanas pasākumā mantu gūzmā viņš ieraudzījis foto, kurā uz skatuves redzams vīrietis ar mikrofonu, fliteriem rotātā vestē.
«Kas tas par pasākumu? Izskatās pēc kaut kā no «Avangarda dūmu kluba». Un tas vīrietis. Tu?» viņš jautā, pavēršot foto pret Jāni.
Jānis iesmejas, nedaudz saraujas.
«Tas ir mans draugs Roberts. Mēs kopā uzstājāmies grupā «Kaķis un klusums». Es spēlēju sintezatoru, viņš bija vokālists.»
«Un kaķis?» Edgars iebaksta ar pirkstu bildes stūrī, kur pie skaņu pults pozē pūkains runcis.
«Ak tas? Kluba īpašnieka mājdzīvnieks – Misters Stendaps. Vienā uzstāšanās reizē viņš uzlēca uz sintezatora un atskanēja skaņa, ko Roberts nosauca par eksistenciālu iejaukšanos. Pēc tam bija neliels raksts avīzē «Kaķis spēlē sintezatoru».»
Edgars netic, bet ziņkāre aizdzen pie datora. Globālā tīmekļa dzīlēs viņš atrod miglainu video ar Roberta skaņu performanci un Jāni fonā pie sintezatora. Misters Stendaps lec pa klaviatūru, sajūsminātā publika auro.
Kopš tā laika Ilze un Edgars dēvē Jāni par Maestro. Jāņos Maestro piekrīt uzspēlēt vecas melodijas uz bērnu rotaļu klavierēm. Sintezatora nevienam nav. Ja Jāņa dzīvoklī tas varbūt ir, tad neviens neriskē rakties pa mantu kalniem, kas varētu sagāzties jebkurā mirklī. Maestro dimdinātais ritms ir neprognozējams, bet cilvēki smejas, dejo, dzied līdzi. Pat sētas kaķi, astes izslējuši, apstaigā pagalmā uzklāto galdu un izskatās apmierināti ar divkāju sarīkoto ļembastu.
Kur ved ar labiem nodomiem bruģēts ceļš
Mantas Jāņa dzīvoklī nemazinās. Gluži pretēji – cilvēki sāk nest viņam vecas lietas, domājot, ka tas vientuļajam vīrietim sagādā prieku. Ilze pamana, ka dzīvokļa virtuve, kas tikko atbrīvota, sāk pildīties.
«Tu atkal vāc,» viņa saka, pieskaroties plauktam, kurā parādījušies neparasti priekšmeti. Peļu slazds, kurā iespiesta kastaņa lapa. Elektriskā tējkanna, pilna ar akmeņiem. «Tas aktivizē enerģiju,» Jānis skaidro. Putekļsūcējs ar pielīmētu mākslīgās žurkas asti. 40 vienādi šampūna flakoni. Soma, kurā ir sāls paka, baterijas, izkaltusi maize, avīzes raksts ar virsrakstu «Draudi no debesīm» un laimes cepumiņš. «Apokalipses soma,» Jānis saka. Vēl ir brilles bez stikliem. Tējas maisiņu kolekcija. Tie visi ir izlietoti un rūpīgi izžāvēti.
«Tie ir dāvinājumi! Tās ir atmiņas, visas vajadzīgas,» Jānis taisnojas.
«Tās nav tavas atmiņas,» Ilze iebilst.
Kaimiņiem tiek piekodināts neko nenest Jānim. Ha! Viņš nav ar pliku roku ņemams – apstaigā pagalmus, izrevidē konteinerus un stiepj, un stiepj, un stiepj maisus uz mājām.
Jautājumi un atbildes
Kādā rītā, kad Edgars iznes atkritumu kuļķeni, viņš pieķer Jāni pie konteineriem. Kaimiņš rokas papīru kaudzē, kurā esot izmesta vērtīga biļete uz teātra izrādi. Edgars saprot – melo. Maestro nav spēris kāju teātrī kopš Pirmā pasaules kara. Tā viņš atļaujas jokot klusībā.
Jāņa dzīvoklis joprojām smaržo pēc laika nospieduma. Daudzi teiktu – ož. Mantas nav pazudušas, dažas pārvietojušās no vienas telpas uz citu. Jānim tas rada ilūziju, ka viņš ir gandrīz tāds pats, kā citi. Jo muļķis viņš nav, viņam ir pat divas augstākās izglītības.
Viņš turpina sarunas ar psiholoģi Līgu: «Es gribu zināt, kāpēc krāju.» Līga nejautā, kad viņš to izbeigs. Viņa palīdz atrast virzienu, lai viņš justos brīvs no vēlmes krāt. Viņa zina atbildi – tas notiks, kad mazināsies trauksme vai nedrošība, kad būs saņemtas atbildes uz jautājumiem. Viņa gaida, kad Jānis to sapratīs; kad viņam vairs nebūs vajadzīgs vākšanas rituāls, lai justos vērtīgs; kad viņš atpazīs apstākļus, kāpēc sāka vākt mantas; kad viņš piedos sev un citiem. Viņa zina, ka risinājums nebūs ātrs. Viņa nevēlas, lai Jānis nobīstas pats no sevis.
Ilze ļauj visam ritēt savu gaitu. Viņa saka: «Es viņu nemēģinu labot. Es mācos viņu saprast.»
