Pirmdiena, 22.04.2024 16:02
Armanda, Armands
Svētdiena, 30. oktobris, 2022 08:01

"Krapes cukuriņa" radītājs – dārznieks Vilis Lauskis

Ogres Vēstis Visiem
"Krapes cukuriņa" radītājs – dārznieks Vilis Lauskis
Vilis Lauskis- pasniedzējs Bulduru Dārzkopības skolā.
Svētdiena, 30. oktobris, 2022 08:01

"Krapes cukuriņa" radītājs – dārznieks Vilis Lauskis

Ogres Vēstis Visiem

Rudens ar ābolu ražu ir īstais brīdis, lai pastāstītu par vienu no ievērojamākajiem Latvijas dārzniekiem Vili Lauski (1887–1968), kurš lielu daļu dzīves pavadīja Krapē, izcēlās ar savām inovatīvajām idejām, jaunu šķirņu radīšanu un sarakstītajām augļkopības grāmatām.

Par ieguldījumu dārzniecības attīstībā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. V. Lauska patriotismu un drosmi apliecina arī 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes Memoranda atbalsts. Tā parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, Latvijas armiju, lai cīnītos pret padomju okupāciju.
Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā ar dārzkopību galvenokārt nodarbojās muižās. Dārzkopja amatu varēja iemācīties, strādājot trīs četrus gadus par mācekli muižu vai pilsētu dārzos, bet, ja palaimējās, iemaņas pāris gados varēja apgūt Rīgas tirdzniecības dārzniecībās. Lielākā daļa, amatu apguvuši, bija spiesti meklēt darbu Krievijā, jo brīvu vakanču Latvijā tikpat kā nebija. Tāds ceļš bija ejams arī Vilim Lauskim. Viņš devās uz Gulbenes apriņķa Lizuma muižu, cerībā kļūt par dārznieka mācekli, un sāka apgūt dārzkopību. Līdz 19. gs. augļkopība vairāk attīstījās Kurzemē un Vidzemē, tikai vēlāk tā izplatījās visā Latvijas teritorijā. 1904. gadā V. Lauskis mācījās K. V. Šoha dārzniecībā Salaspilī, pēc tam bija dārznieka palīgs Burtnieku muižā. Tālākais ceļš aizveda uz Pēterpili, kur viņš strādāja ģenerāļa Speranska puķu dārzniecībā.


Pēterpils Latviešu biedrības izrīkojumā V. Lauskis iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Bertu Zumenti. Laulībā piedzima Ansis un Austra, kas abi beiguši Latvijas Universitātes Agronomijas fakultāti un arī strādāja savā jomā.


1908.–1920. gadā V. Lauskis mācījās un strādāja par dārznieku Marijinskas Lauksaimniecības vidusskolā Saratovas guberņā Krievijā, kuru beidza kā eksterns, un turpināja strādāt par dārzkopības priekšmetu skolotāju. 1920. gadā V. Lauskis atgriezās Latvijā. Tas bija laiks, kad tika īstenota naudas reforma un iekrājumi cara rubļos vairs nebija derīgi. Viņam nācās uz brīdi apmesties pie māsas Lizuma muižā, vēlāk mazā istabiņā Daugavpils ielā Rīgā. 1921. gadā V. Lauskis sāka strādāt Zemkopības ministrijas Dārzkopības nodaļā, bet no 1923. gada Bulduru Dārzkopības skolā par skolotāju. 1930. gadā, uzceļot jaunu ēku, tā kļuva par Bulduru Dārzkopības vidusskolu, kur V. Lauskis turpināja darbu, bija tās direktors 1940.–1941. gadā. Šajā skolā pasniedzējs aizvadīja gadsimta ceturksni, mācot arī biškopību, fitopatoloģiju un entomoloģiju, jūsmīgi stāstīja par ārstniecības augiem, un viņu aizrāva visas bioloģijas nozares. Audzinātājs septiņām absolventu grupām.


Sākoties agrārajai reformai 1920. gadā, V. Lauskim bija iespēja tikt pie zemes un īpašuma, kas agrāk bija Krapes muižas kompleksa sastāvā. Iemaksājot Valsts kasē 15 000 rubļu, 1922. gadā V. Lauskis saņēma savā īpašumā Krapes muižas augļu dārzu ar tam piederošajām ēkām un zemi. Saskaņā ar dokumentiem V. Lauskis ieguva 10,34 ha lielu saimniecību, kurā bija 5 istabu dzīvojamā ēka, siltumnīcas drupas, kā arī 1,16 hektāru liels augļu dārzs ar 75 ābelēm, nepilniem 20 citiem augļu kokiem, ap 100 ogu krūmiem, 1 ha sakņu dārza.


Jauniegūtās mājas tika nosauktas par «Lauskiem». To gadu gaitā mainīgais veidols un ainava tikai apliecina, ka V. Lauskis ir viens no tiem apņēmīgajiem latviešiem, kurš atjaunojis un sakopis nolaistu īpašumu un piešķīris tam jaunu dzirksti. Vecais muižas augļu dārzs papildināts ar jaunām ābelēm. Tad V. Lauskim radusies ideja uzbūvēt divas siltumnīcas. Dārza vienā malā bija sastādīti sārtu un baltu rožu krūmi, bet siltumnīcas atradās dienvidu pusē. Tur zem stikliem bija redzami kupli vīnogu ķekari. Nogatavojušies un ietīti zīdpapīrā, neatkarīgās Latvijas laikā tie vesti uz Armijas ekonomisko veikalu Rīgā. Padomju laikā abās siltumnīcās bija paredzēts ievākt ap 500 kilogramu ogu gadā.


Sākoties kolhozu izveidei 1946. gadā, abas V. Lauska izlolotās un izveidotās stikla siltumnīcas kļuva par pamatu kolhoza «Lēdmane» dārzniecības izveidei. Tas bija laiks, kad V. Lauskis beidza pedagoga gaitas Bulduru Dārzkopības vidusskolā un tālo braukāšanu uz darbavietu un kļuva par kolhoza galveno dārznieku, pilnībā pārceļoties uz Krapes mājām.


V. Lauskis bija progresīvs un tālredzīgs dārznieks. Pavasarī, kad vīnogulājiem vēl nebija lapu, siltumnīcas tika izmantotas redīsu audzēšanai, tika izaudzēti līdz pat 15 000 tomātu stādu. Lecektīs iesēja kāpostus, kāļus un sīpolus. Kolhoza laukos iestādīja kopumā ap 400 000 stādu. Turpat dārza teritorijā audzēja gurķus ar kāpostu aizsegu – starp divām gurķu rindām iestādīja rindu kāpostu. Izmēģinājumu lauciņos 10 km² platībā V. Lauskim bija iecere Latvijas apstākļos izaudzēt augus, kuri redzami dārzos ārpus valsts robežām, – sinepes, riziku, krambu un citus. Labs medus augs, kas dod sēklas un no kura pirms galviņu nogatavošanās iegūstams opijs, ir opija magone. Dārznieks atklāja, ka Latvijas klimatiskos apstākļus pacieš sojas pupas, un tika audzēti trīs dažādi varianti.


V. Lauskis pievērsās dažādu graudaugu audzēšanai un plašākos apmēros ieviesa prosas, magara, cukura kukurūzas kultivēšanu. Tika veikti izmēģinājumi izaudzēt jaunu kviešu sugu, krustojot to ar vārpatām. Interesants augs, kas bija dārznieka ziņā, ir zemes mandele, kurai uz saknēm aug bumbuļi. Tās var lietot uzturā līdzīgi riekstiem. V. Lauskis atklāja, ka ražīgi un izdevīgi audzēt zirnīšus "Čina" un krūmu ķirbjus "Kabači". Viņš pastāvīgi domāja par racionālu siltumnīcu izmantošanu, ar laiku panākot, ka tiek piebūvēta arī apkurināma siltumnīca, kas paplašināja ieceres.


V. Lauskis izmantoja visas iespējas, lai audzētu un kultivētu jaunus augus, veicot virkni pasākumu veco šķirņu uzlabošanā. Viņu mēdzis apciemot arī augļkopis Antons Spolītis, kurš kādā reizē vaicājis, vai nav manīta kāda interesanta ābele. V. Lauskis parādījis dažas, arī tuvējās mājās. A. Spolītis ņēmis potzarus un ilgus gadus strādājis pie selekcijas šķirnēm. V. Lauskis ievērojams arī ar to, ka ir ābeļu šķirnes "Krapes cukuriņš" radītājs. Šīs šķirnes āboli ienākas augusta otrajā pusē, raža ir bagātīgāka, augļi ir lielāki nekā "Cukuriņam" un saglabājas svaigi pat līdz novembrim.


Arī jau cienījamos pensijas gados, kad viņš jau godināts kā Lauska tēvs, viņš bijis žirgts, staltu stāvu, kuru nav saliekusi gadu nasta. Joprojām darbojās dārzniecībā, vadot siltumnīcu darbu. Viņa vadībā tika veikti izmēģinājumi ar caurspīdīgām perfora lentēm, nosedzot ar tām dažādu dārzeņu dēstus pavasarī. Pēc V. Lauska iniciatīvas, tika pētītas problēmas ar herbicīdu (preparāti nezāļu apkarošanai) ietekmi, kā arī dažādu dārzeņu šķirņu agrotehniskie paņēmieni. Pieredzes bagātā dārzkopja padomi bija zelta vērtē, un kolēģi labprāt viņu uzklausīja pat tad, kad viņš bija skarbs un tiešs. V. Lauski raksturo arī paškritika un plašs vēriens darbā, pamatīgi izvērtējot savu un citu veikumu.


1968. gada 10. martā pēc 81 gada šai saulē dārznieks devās kopt citus dārzus. Bet pēctecība turpinās – viņa stādītās ābeles ir pamats vīna darītavas "Lauskis" dzimšanai, kas atrodas turpat Krapes muižas pagrabā un kurā saimnieko viņa mazmazdēls Vents Grīnbaums, piedāvājot nobaudīt ābolu sidru, augļu un ogu vīnus.

Inga Zvirbule,  Ogres Vēstis Visiem