Kas ir publiskā diplomātija?
Publisko diplomātiju saprot kā procesu, kura ietvaros valsts un/vai nevalstiskie aktori komunicē un sadarbojas ar ārvalstu sabiedrību – indivīdiem un organizācijām, lai panāktu atbalstu savas valsts ārpolitikas mērķu sasniegšanai, kā arī radītu labvēlīgu vidi savas ārpolitikas īstenošanai ilgtermiņā. Valstis var turpināt aktīvu publisko diplomātiju ar mērķa valsti, pat atrodoties ar to karastāvoklī. Šāda publiskā diplomātija gan var būtiski atšķirties no miera laika vēstījumiem un īstenošanas prakses.
Kara īstenošanas veidi un metodes laika gaitā ir mainījušās. Maigās varas teorētiķis Džozefs Naijs 20. gadsimta nogali un 21. gadsimta sākumu sauc par informācijas laikmetu, kurā publiskās diplomātijas vēstījumiem ir ietekme uz kara iznākumu. Entonijs Pratkanis norāda, ka, sākot ar Napoleona valdīšanas laiku, Francijā “karš ir kļuvis par tautas lietu” un tāpēc sabiedrība ir jāiesaista kara diplomātijā. Sabiedrības noskaņojums var ietekmēt valsts spēju aizstāvēties, nostiprinot vai tieši pretēji – mazinot kaujas garu un ietekmējot karavīru psiholoģisko noskaņojumu.
E. Pratkanis, analizējot publiskās diplomātijas lomu militāru konfliktu laikā, izšķir vairākus mērķus, kurus var sasniegt ar publiskās diplomātijas palīdzību: (1) pārliecināt mērķauditoriju par pārstāvētās valsts rīcības leģitimitāti; (2) pārvilināt savā pusē pretinieku; (3) izmainīt pretinieku un neitrāli noskaņoto pārliecību un uzvedību; (4) iegūt atbalstu saviem ideāliem; (5) veicināt citu valstu spiedienu uz agresorvalsti; (6) pārliecināt karojošo pusi pārtraukt karadarbību; (7) pamatot karadarbības nepieciešamību neitrāli noskaņoto acīs; (8) sagraut pretinieku morāli; (9) stiprināt savas puses karavīru morāli; (10) pārliecināt pretinieku padoties.
Atbalsta meklēšana saviem ideāliem. Ukrainas kara sakralizācija
Viens no Entonija Pratkaņa definētās publiskās diplomātijas kara laika uzdevumiem ir atbalsta meklēšana saviem ideāliem. Tas paredz labvēlīgas attieksmes panākšanu mērķauditorijā, skaidrojot savu misiju ar morāliem, ētiskiem un Krimas aneksijas gadījumā – arī reliģiskiem – motīviem. Minētais aspekts ir sevišķi svarīgs Krimas aneksijas jautājumā, jo starptautisko tiesību ietvars nedeva Krievijas varai iespēju pārliecināt savas un citu valstu pilsoņus par Krievijas valdības rīcības pareizību 2014. gadā.
Analizējot Krievijas tiešas militārās iesaistes un Donbasa vietējo kaujinieku atbalstīšanas pamatojumu, ir svarīgi ieskatīties KPB attieksmē pret karu kā tādu. Balstoties “KPB sociālās koncepcijas pamatos”, KPB nodaļas attiecībām ar sabiedrību vadītājs Vsevolods Čaplins 2007. gadā publicēja rakstu “Pareizticīgās civilizācijas pieci postulāti”, kurā norādīja, ka ir nepieciešams pieteikt Krieviju kā patstāvīgu civilizāciju, kuras vērtībām cita starpā ir jāietekmē arī Krievijas ārpolitika. V. Čaplins kā pirmo postulātu izcēla garīgās pasaules prioritāti pār laicīgo, skaidrojot, ka “Dieva valstības” un mūžīgās dzīves prioritāte neizbēgami ietekmē arī svētvietu uztveri sabiedriski svarīgā vērtību sistēmā: “Euharistija, ikonas, dievnami, liturģijas priekšmeti, svētie simboli – tās visas ir “Debesu daļiņas uz zemes”. [..] Pat cilvēka laicīgās dzīves vērtība ir salīdzināma ar svētumu vērtību. [..] Pareizticīgās baznīcas vēsture zina daudz piemēru, kā svētumu dēļ cilvēki ir gājuši nāvē, ilgi nedomājot par to, vai tie ir cilvēku dzīvību vērti.” V. Čaplins rakstīja, ka pareizticīgajā dievkalpojumā karā kritušie tiek pieminēti kā “savu dzīvību par ticību un Tēvzemi atdevušie”. Skaidrojot “Pareizticīgās civilizācijas” piecus postulātus, V. Čaplins norādīja, ka Pareizticīgā baznīca vienmēr ir atbalstījusi savas un kara gadījumā arī citu cilvēku dzīvības upurēšanu (!), kas esot “pareizticīgā kristieša uzvedības norma”. Šāda argumentācija var palīdzēt Krievijas militāro spēku komandieriem netaupīt savu kareivju dzīvības. V. Čaplins ir runājis ne tikai par savas un savu karavīru dzīvības upurēšanu, bet arī par to atņemšanu pretiniekiem. 2012. gada aprīlī viņš Maskavas Valsts universitātes Augstākajā televīzijas skolā lekcijā pauda viedokli, ka 20. gs. 20. gados “tikumīga lieta, kas bija kristieša uzvedības cienīga, – nogalināt pēc iespējas vairāk lielinieku”.
V. Čaplina skaidrojums par nepieciešamību upurēt savu un noteiktos apstākļos arī citu cilvēku dzīvību, lai aizsargātu pareizticīgās svētvietas, deva sevišķu kontekstu Vladimira Putina teiktajam 2014. gada 18. martā. V. Putins svinīgajā runā par godu Krimas anektēšanai, Kremļa zālē uzrunājot Krievijas politiķus, amatpersonas un sabiedriskos darbiniekus, norādīja, ka Krimā viss atgādinot par Krievijas un Ukrainas kopējo vēsturi: “Te ir senā Hersonesa, kur tika kristīts svētais kņazs Vladimirs. Viņa garīgais varoņdarbs – pievēršanās pareizticībai – noteica kopējo kultūras, vērtību, civilizācijas pamatu, kas apvienoja Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas tautas.”
Krievijas prezidents turpināja tautiešu aizstāvības un reliģiski vēsturisko notikumu tēmu2014. gada 4. decembra runā: “(Krimas) teritorija ir stratēģiski svarīga, jo tieši te atrodas daudzveidīgās, bet monolītās krievu nācijas un centralizētas Krievijas valsts veidošanas garīgais avots. Jo tieši te, Krimā, senajā Hersonesā [..] tika kristīts kņazs Vladimirs, bet pēc tam kristīja visu Krievzemi. Un tas mums dod pamatu teikt, ka Krima, Korsuņa, Hersonesa, Sevastopole satur milzīgu civilizācijas un garīguma nozīmi Krievijai. Līdzīgi kā Tempļa kalns Jeruzālemē tiem, kuri seko islāmam un jūdaismam.” Krievijas prezidents abās runās (papildus citiem argumentiem) pamatoja Krimas aneksiju ar sakrālas teritorijas atgriešanu Krievijas varas kontrolē. Šāda argumentācija neatbilst ne jus ad bellum (taisnīga kara) ne “the Responsibility to Protect” (“pienākums aizsargāt”, angļu val.) tiesību principiem. Reliģiskas motivācijas izcelšana deva iespēju Maskavas patriarhāta pārstāvjiem īstenot atbalsta diplomātiju, papildinot laicīgās varas vēstījumus ar reliģisku saturu. Tas deva arī pareizticīgi noskaņotajiem kaujiniekiem papildu motivāciju īstenot karadarbību.
Karojošās puses pārliecināšana pārtraukt/neuzsākt kara darbību
KPB pievienojās Kremļa pozīcijas aizstāvībai jau pašā hibrīdkara sākumā. Vsevolods Čaplins runāja par Krievijas kareivjiem kā miera uzturētājiem. 2014. gada 1. martā viņš teica, ka Krievija tās vēstures labākajos laikos ir aizstāvējusi tos cilvēkus, kuri ir tuvi Krievijai pēc ticības un kuru dzīvība un brīvība ir bijusi briesmās. V. Čaplina paziņojums notika tajā pašā dienā, kad Krievijas Federācijas padome (Valsts domes augšpalāta) pieņēma likumu, kas atļāva Vladimiram Putinam izmantot bruņotos spēkus Ukrainā. Čaplina teiktais divas nedēļas pirms Krimas anektēšanas iezīmēja KPB nostāju attiecībā uz Krievijas militārpersonu klātbūtni un darbību Ukrainā. Oficiālais KPB pārstāvis 2014. gada 1. martā norādīja: “Vienlaikus cerēsim, ka Krievijas kareivju misija šo cilvēku brīvības un identitātes, un pat dzīvības aizsardzībai nesastapsies ar sīvu pretošanos, kas novedīs pie liela mēroga sadursmēm. Neviens nevēlas asinsizliešanu un tās šķelšanās padziļināšanu, kas jau pastāv starp pareizticīgajiem cilvēkiem vēsturiskās Krievzemes telpā.” Šie vārdi liecina, ka KPB aicināja Ukrainas pusi nepretoties Krievijas militārajām operācijām Ukrainā. Šāda nostāja precīzi atbilst oficiālās Krievijas mērķiem Krimas teritorijas okupācijā un sekojošajā anektēšanā, proti, šim procesam bija jānotiek ātri, bez Krievijas karavīru bojāejas un ukraiņu pretestības.
Ukrainas karaspēka neiesaistīšanās Krimas okupācijas un anektēšanas apturēšanā ar militāru spēku deva iespēju Krievijai īstenot agresiju ar hibrīdkara metodēm. Tas savukārt ļāva izvairīties no savu militārpersonu bojāejas un līdz ar to samazināja Krievijas valdības un valsts prezidenta kritiku no iedzīvotāju puses. Pētniece Jolanta Darczevska norādījusi, ka ““Krimas operācija” perfekti parāda informācijas kara esenci: agresijas upuris – kā tas bija Krimas gadījumā – nepretojas.” Tādējādi var secināt, ka V. Čaplina teiktais par Krievijas kareivjiem – “miera nesējiem” atbilda Krievijas ārpolitikas īstenotāju un militārā resora mērķiem.
Savas valsts karavīru un Donbasa kaujinieku pārliecības stiprināšana
Lai iegūtu plašāku priekšstatu par Maskavas patriarhāta garīdznieku nostāju Krimas anektēšanas un kara Donbasā jautājumos, papildus KPB vadības vēstījumiem esmu analizējis arī Maskavas patriarhāta vietējo draudžu (pomestnije cerkvi, krievu val.) garīdznieku izteikumus publiskajā telpā. Var konstatēt daudzus gadījumus, kad Maskavas patriarhāta vietējie garīdznieki Ukrainā aktīvi sadarbojas ar t. s. separātistu kaujiniekiem un iedvesmo viņus cīņai pret Ukrainas valdības spēkiem.Pētījumi atklāja Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas Sumu, Simferopoles, Feodosijas, Luhanskas, Ziemeļdoneckas, Roveņkivas, Gorlivkas un Slavjanskas, Doneckas un Mariupoles, Odesas eparhiju garīdznieku plašu sadarbību ar Kremļa kaujiniekiem vai vismaz mutiska atbalsta epizodes.
Tatjana Derkača, pētot Luhanskas apgabala Maskavas patriarhāta priesteru sadarbošanos ar vietējiem separātistiem un paramilitārajiem (kazaku) grupējumiem, kuri ieradās no Krievijas, izcēla četrus sadarbības veidus: (1) kapelānu darbs separātistu kaujinieku vienībās; (2) nelikumīgu militāru formējumu zvēresta pieņemšana; (3) “ukraiņu agresijas” upuru pieminekļu un pielūgsmes krustu iesvētīšana; (4) tieša sadarbība ar jauno veidojumu varas institūcijām, piedaloties to rīkotos publiskos pasākumos. Šādu iedalījumu var attiecināt arī uz citiem Donbasa rajoniem un papildināt ar citiem sadarbības veidiem, piemēram, separātisko kaujinieku braucamo ceļu kontrolpunktu iesvētīšanu.
T. Derkača rakstīja, ka 2014. gada februāra beigās un marta sākumā Apustuļa Andreja Pirmsauktā, Kerčas klostera un dievnama telpas neformāli kalpoja kā Krievijas paramilitāro un militāro vienību pārdislokācijas bāze. Virspriesteris Ziņkovs intervijā pats atzina: “Mēs uzņēmām kazakus, barojām viņus, atradām viņiem transportu un sūtījām uz pozīcijām.” Tādējādi klostera priekšnieks Ziņkovs norādīja, ka palīdzējis Krievijas paramilitārajām vienībām ar pārtiku, ēdienu, transportu un garīgu uzmundrinājumu pirms Krimas okupācijas un nelikumīgās aneksijas. T. Derkača secina, ka 2014. gada februārī un martā gandrīz visi Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas dievnami Krimā palīdzēja gatavot Krimas okupāciju un aneksiju.
Ilustrācijai
Viens no kaujinieku komandieriem atzina, ka Maskavas patriarhāta garīdznieka komunikācija ar separātistu kareivjiem ir vairojusi viņu kaujas spējas. 2015. gadā UPB Luhanskas Garīgās universitātes mājaslapā tika publicēta “Tautas milicijas Otrās motorizētās strēlnieku brigādes” pateicība Luhanskas Garīgās universitātes pasniedzējam, Svētā Vladimira dievnama virspriesterim Aleksandram Trojanskim. Kaujinieku komandieris dokumentā izsaka “milzīgu pateicību un atzinību par Jūsu lielo ieguldījumu mūsu armijas uzvaras kaldināšanā pār nīstamo huntu un banderoviešu nacionālistiem. Jūsu dalība vienības kaujas spēju palielināšanā un kareivju garīgajā izglītošanā ir nenovērtējama!” Minētais precīzi atbilst Entonija Pratkaņa definētajam publiskās diplomātijas uzdevumam kara laikā, proti, ir jāstiprina savu kareivju apņemšanās karot.
Kaujinieku komandieris Igors Girkins (Strelkovs) sacīja, ka visu karošanas laiku ir sajutis Maskavas patriarhāta garīdznieku atbalstu: “Pirmkārt, jau no paša “Slavjanskas epopejas” sākuma kā Slavjanskā, tā Doneckā mēs pastāvīgi jutām Krievijas pareizticīgās baznīcas priesteru un mūku atbalstu. Vispirmām kārtām no Svjatogorskas lavras. Viņi, neskatoties uz iespējamām represijām, atklāti brauca un svētīja zemessargus. Visi priesteri, kurus man nācās satikt, atbalstīja mūsu cīņu. Turklāt, darīja to nevis nacionālās, bet garīgās motivācijas dēļ: viņi saprata, kas un kurš ir nonācis pie varas Kijivā.”
Nobeigumā
No vienas puses, KPB komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika mērķēts tikai Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēku atainoja kā miera misiju pildošu. Tiešā veidā Maskavas Patriarhāta vadība 2014. gadā uz karu neaicināja, tomēr arī nenostājās skaidri pret Krievijas agresiju. Turklāt daudzi vietējie Maskavas patriarhāta UPB priesteri bija iebrucēju pusē. 2022.–2024. gadā KPB vadītājs Kirils atklāti atbalstīja Krievijas plašo iebrukumu Ukrainā. Precīzs aneksiju atbalstošo garīdznieku skaits nav zināms, jo Krievijas varas kontrolētajā Krimas pussalā neatkarīga pētniecība ir bijusi praktiski neiespējama kopš 2014. gada. Vienlaikus jāatzīmē, ka pēc pieejamās informācijas ir iespējams runāt par noteiktu tendenci, proti, Maskavas patriarhāta priesteri Ukrainā palīdzēja prokremliskajiem kaujiniekiem kopš 2014. gada plaši un vērienīgi.
Vēlreiz uzlūkojot Entonija Pratkaņa kara laika PD uzdevumus, var droši apgalvot, ka KPB ir piedalījusies šādu Krievijas kara laika diplomātijas uzdevumu izpildē: (1) pārliecināt mērķauditoriju par pārstāvētās valsts rīcības leģitimitāti; (2) iegūt atbalstu saviem ideāliem; (3) pārliecināt karojošo pusi pārtraukt karadarbību; (4) stiprināt savas puses karavīru morāli; (5) pārliecināt pretinieku padoties. Šādas komunikācijas rezultāti gan ir visai vāji, sevišķi, ja runājam par KPB ietekmi uz Ukrainas valdību, kareivjiem un plašāku sabiedrību. Tomēr ārpolitikas izpētē būtiski ir ne tikai konstatēt vienu vai otru rezultātu, bet runāt arī par nolūkiem. Un kara kontekstā Maskavas patriarhāta vadības un vietējo draudžu priesteru nolūki no Ukrainas nacionālās drošības perspektīvas ir bijuši destruktīvi.
Avots: Telos.lv
