Maijs ir Satversmes mēnesis – šogad tai svinam jau 102 gadus. Un kāpēc lai jubilejā mazliet nepacilātu šo jautājumu? Kaut neesmu jurists, arī man šai sakarā ir kādas pārdomas.

Kristīgās vērtības kā Latvijas mantojums

Ir cilvēki, kas visur un vienmēr uzsver, ka kristietība ir Latvijai un latviešiem kaut kas svešs un uzspiests. Tomēr šāds uzskats saduras ar trim milzīgām vēstures liecību kopām, kuras ir vērts ņemt vērā.

Par uzspiešanu ir grūti ko teikt noteikti. Šāds apgalvojums prasa padziļinātas zināšanas par konkrēto laikmetu un vēl jo vairāk par konkrētiem cilvēkiem, bet zināšanu vietā absolūtā vairumā gadījumu ir vien dažādi vispārinājumi un minējumi. Piemēra kārtā pievērsīšos vienai no vēsturisko liecību kopām, kas liecina pret uzskatu, ka kristietība būtu latviešiem kas svešs.

Arheologi atklāj diezgan daudz tieši vai netieši ar kristietību saistītu kultūrmateriālu liecību jau pirms kristietības (tātad – pirms 13. gadsimta). Tas ir, runa nav par vienu vai diviem, bet par patiešām daudz ar kristietību saistītu priekšmetu kopumu tik sen Latvijas vēsturē. Kā šos atradumus skaidrot, ja nav pieejamas informācijas no pašiem cilvēkiem, kuriem, kā mums varētu likties, kristietība bija sveša?

Dominējošā vēsturnieku izpratne ir tāda, ka atradumiem nav apzinātas saiknes ar kristietību, šie priekšmeti esot saistīti ar dekoratīvo mākslu, cilvēku estētiskajiem meklējumiem. Problēma gan ir tāda, ka neizpratne par reliģiju un vienaldzība pret reliģijas elementu klātbūtni ir raksturīga mūsdienām, bet tolaik Latvijā pastāvējušajā primitīvajā kultūrā dominēja reliģiski un pat māņticīgi ieskati. Citiem vārdiem sakot, ja arheoloģijā kristīgo atradumu skaidrošana ar gadījuma raksturu izklausās pārliecinoša šodienas cilvēkam, tādu ir grūti ierakstīt apskatāmā laikmeta kontekstā. Proti, ja šodien izvēlamies piekariņus pēc skata un stila, tad tolaik tā nedarīja, bet lielāko vērību pievērsa tieši reliģiskajam aspektam.

Tā kā attiecībā uz vēsturi ir jāņem vērā konteksts, kāds ir apskatāmajā laikmetā, tad krietni drošāk ir pieļaut, ka kristieši mūsu zemē bija jau pirms oficiālas kristietības ienākšanas. Un ja tā, tad jautājums par kristietības svešumu Latvijā ir uz krietnas jautājuma zīmes.

Tautas veidošanās baznīcas saiknē

Turpat līdzās ir vēl viena detaļa, bet ar milzīgu svaru. Nav nevienas liecības par to, ka pirms kristietības būtu bijusi kāda latviešu reliģija. Nav jau arī latviešu tolaik, jo vairāku baltu un somugru (līvu) etnosu masa par latviešu tautu izveidojās tikai 20. gadsimta sākumā. Bet, par reliģijām runājot, nav liecību par to, ka pirms tam latviešu ciltis vienotu viena kopēja reliģija. Spriežot pēc hroniku aprakstiem, ticamāk liekas, ka pirms kristietības mūsu zemē mītošās ciltis bija vienotas tikai tajā, ka tām nebija šādas kopējas reliģijas.

Fakts pats par sevi nav nekas dīvains, tas sastopams daudzviet pasaulē, kad kultūras un citādi civilizācijā ne pārāk attīstītas tautas tic katrs kaut kam savam, visticamāk, kaut kam gana primitīvam – mitoloģizētam vējam, pērkonam, ūdenim. Starp citu, ticība ūdenim varētu būt diezgan ievērojama, jo Daugavas, Gaujas un jūras tuvums un to nestais apdraudējums (caur iespējamiem laupītājiem) vai labums (caur tirgotājiem) bija ļoti nozīmīgs elements. Diemžēl līdz šim tas ir maz aprunāts un pētīts.

Visbeidzot – kāpēc latviešiem kristietība nav kaut kas svešs? Tāpēc, ka tad, kad veidojās latvieši, proti, kā tauta no dažādām ciltīm un kopienām, šie cilvēki bija kristīgās baznīcas cilvēki. Viņu ikdiena bija saistīta ar baznīcu, un pierādījumu trūkuma dēļ apgalvojumi par vardarbīgu pievēršanu tai nav īsti uzturami. Mūsu senči, īpaši 19. gadsimtā, kas bija latviešu tautas veidošanās laiks, bija pilnīgā saiknē ar baznīcu – viņi tika kristīti, iesvētīti un laulāti baznīcā un kapā gūlās baznīcas svētītā zemē. Tā ir vēstures patiesība, kuru pusgadsimtu ilgā pretkristīgā okupācija ir veiksmīgi mums izdzēsusi no atmiņas, un mūsu interesi pēc šīs patiesības ir veiksmīgi slāpējusi mūsdienu pretkristīgā dienaskārtība.

Tātad – pirms apgalvot, ka latviešiem kristietība ir kas pilnīgi svešs, ir svarīgi kaut kā tikt galā ar minētajiem trim faktu apkopojumiem.

Kristietība šodien

Ir ļoti interesanti, ka Satversmes tapšanas laikā atsauce uz kristietību tajā neparādījās, tā parādījās, tikai pievienojot izvērsto preambulu 2014. gada 19. jūnijā. Proti, kad mūsu senči rakstīja un apstiprināja Satversmi, viņi teju visi bija saistīti ar baznīcu un, cik es saprotu to laiku, par kristietību runāja mazāk, jo bija ar to organiski saistīti. Kristietība viņiem bija pašsaprotama. Un tomēr viņi par to neievietoja atsauci Satversmē. Savukārt preambulas izstrādātāji jau šodienas realitātē, kad esam aizmirsuši par kristietības lomu latviešu tautas izveidē un par mūsu senčiem, kas pat strēlnieku laikos ar kristietību bija saistīti ikdienā, ņēma un pieminēja kristietību, tās vērtības.

No vienas puses, esam teju zaudējuši saikni ar kristietību. Dievkalpojumu apmeklējums ir daudzmaz iespaidīgs tikai Ziemassvētkos, un pat tad daudzi nemaz īsti nezina, kāpēc baznīcai ir kas par tiem sakāms. No otras puses, mūsu pilsētās arvien ir baznīcas, kas nereti ir šo vietu senākās arhitektūras liecības. Mūsu vēsture ir saistīta ar baznīcu, pat izriet no baznīcas, un mūsu valoda ir pilna ar kristietības līdzībām un izpratnēm. Pat tā pati šodien tik svarīgā iecietība izriet no kristīgās mīlestības, tikai ir apgriezta, atkristianizēta.

Protams, latvieši var ne tikai ignorēt kristietību, bet arī to pilnībā atmest. Jautājums ir tikai par to, vai tas būs latvietim individuāli un arī mūsu tautai kopumā par labu?

Ir jau tādi, kas uzskata, ka tieši liberālās vērtības un progress ir bijuši vēstures dzinēji. Tādi iestājas par ne vienas vien vēsturiski pārbaudītas vērtības atmešanu. Mēs redzam, ka ne viena vien Eiropas pilsēta mainās šādu ideju ietekmē. Tiek ne tikai nogāzti seno varoņu pieminekļi, jo jaunajai paaudzei kaut kas šo varoņu rīcībā nav paticis, bet arī mainās daudzu vietu reliģiskais fons.

Un – vai tu redz ko! – viena no pirmajām lietām, kas pazūd, ir iecietība pret dažādo. Tur, kur kristieši Jēzus Kristus krusta upura dēļ bija gatavi panest dažādību, tagad nāk citu kultūru un civilizāciju pārstāvji, kuri varbūt vēl piecieš kristiešus, bet nav gatavi pieciest nereliģiskus (sekulārus) un pretreliģiskus ieskatus un praksi. Tā Eiropa mainās reliģiski. Un, kaut arī daudzi uzskata, ka Eiropa ir sekulāra telpa, tā vairs nav tik sekulāra, tikai reliģiskums nav kristīgs.

Mums Satversmē ir minētas kristīgās vērtības, un tā ir mūsu bagātība. Tāpēc nekautrēsimies par to runāt, izglītot cilvēkus un ar konstruktīvu dialogu palīdzēt ļaudīm, kurus šīsdienas steiga un virspusējība dzen pēc kaut kā parocīgāka un skaidrāka. Un te kristietība ir tieši vietā.