Pēc Pozņaka domām, diskusijā par to, kuras NVO ir pelnījušas valsts atbalstu, bieži rodas pārpratumi, jo tās dalībnieki runā par dažādām lietām. "Dažkārt diskusijās rodas pārpratumi tādēļ, ka, tēlaini sakot, viens domā par ābolu, otrs par bumbieri, bet trešais vispār par tomātu," norāda deputāts.

Viņš atgādina, ka Latvijā oficiāli reģistrēti vairāk nekā 20 tūkstoši NVO, no kurām par aktīvām uzskata aptuveni 17–18 tūkstošus. "Lai kāds būtu precīzais skaits, strīdi noteikti ir tikai par nelielu daļu no tām. Turklāt, ja kādam pats jēdziens "NVO" šķiet pārāk ideoloģizēts vai neskaidrs, mēs varam runāt vienkāršāk, saucot to par cilvēku pašorganizēšanos," uzsver Pozņaks.

Ukrainas mācība - līdzpilsoņiem uzticas vairāk

Kā spilgtu piemēru pašorganizēšanās nozīmei deputāts min Ukrainu. "Ukrainas pieredze ļoti skaidri rāda, cik šāda pašorganizēšanās ir svarīga. Pirmkārt, pilsoņi nereti vairāk uzticas šādām līdzpilsoņu grupām nekā valsts struktūrām," saka Pozņaks. Viņš atsaucas uz 2025. gada nogalē galvenokārt Ukrainas austrumu reģionos veiktu pētījumu, kurā 87% aptaujāto šo grupu darbu atzinuši par noderīgu, bet 79% uzskata, ka tās palīdz valstij pārvarēt pašreizējo grūto periodu.

"Otrkārt, šādu grupu darbības lauks ir ļoti plašs, pārsniedzot, piemēram, atbalstu bruņotajiem spēkiem. Ļoti bieži tā ir savstarpēja palīdzība pašiem civiliedzīvotājiem pavisam praktisku problēmu risināšanā," skaidro deputāts.

Kā piemēru viņš min degvielas pieejamību. "Pusgada laikā Krievija Ukrainā ir iznīcinājusi vairāk nekā 300 degvielas uzpildes staciju, un vairākos reģionos parasta degvielas uzpilde ir kļuvusi bīstama cilvēku dzīvībai. Ukraiņi ir atraduši risinājumu. Vietējās tērzētavās jeb čatos cilvēki viens otram ziņo, kur un cikos būs pieejamas pārvietojamās cisternas ar degvielu," stāsta Pozņaks.

Līdzīgi tas notiek arī mājokļu jomā. "Arī mājokļu jautājumā ir valsts programmas Krievijas sagrauto māju atjaunošanai vai jaunu būvniecībai. Tomēr bieži vien tieši vietējie cilvēki ir pirmie, kas ierodas palīgā – atved materiālus, sameklē palīgus un palīdz veikt pirmos remontdarbus, lai cietušie kaut kā varētu izdzīvot līdz brīdim, kad pienāk valsts palīdzība," norāda deputāts.

"Tviterkonvojs" un uzticēšanās vērtība

Pozņaks uzsver, ka runa nav tikai par Ukrainu, un atsaucas arī uz "Tviterkonvoja" pieredzi. "Cilvēki, kurus jau iepriekš vienoja kopīgas intereses, savstarpēja pazīšanās un uzticēšanās, ļoti īsā laikā spēja šo neformālo kontaktu tīklu pārvērst konkrētā un lielā palīdzībā. Sociālie tīkli, WhatsApp grupas, draugu un paziņu loki kļuva par praktisku rīku, ar kura palīdzību varēja ātri atrast transportu, cilvēkus, līdzekļus un risinājumus," viņš saka.

Deputāta skatījumā šis piemērs atklāj principu, kas darbojas dažādās krīzēs – gan dabas katastrofās, gan plašos infrastruktūras bojājumos, gan ārēju spēku izraisītās diversijās. "Krīzes brīdī īpaši vērtīgas ir tās cilvēku grupas, kuras jau pastāv un kuru dalībnieki viens otru pazīst. Tā var būt futbola vai basketbola komanda un tās līdzjutēji, šaha pulciņš, koris, deju kolektīvs, mākslinieku grupa, motociklistu klubs, makšķernieku vai mednieku biedrība, skolēnu vecāku grupa, profesionāla asociācija, draugu kompānija vai pat daudzdzīvokļu mājas kopīgais čats," uzskaita Pozņaks.

"Dažkārt šāda cilvēku grupa dažu stundu laikā spēj izdarīt to, kam lielākai un centralizētākai sistēmai vajadzīgs daudz ilgāks laiks. Turklāt svarīgākais resurss ne vienmēr ir nauda vai tehnika. Ļoti būtiska ir savstarpēja uzticēšanās. Cilvēki jau zina, kam var piezvanīt, kurš turēs doto vārdu, kuram var uzticēt konkrētu uzdevumu un kurš, visticamāk, tiešām ieradīsies palīgā," viņš piebilst.

Apkaimju biedrības – gatavs tīkls krīzei

Runājot par Latviju, deputāts norāda uz Rīgas apkaimju biedrībām, kuru pilsētā ir vairāk nekā 50. "Ja paskatāmies formālāk, piemēram, uz Rīgu, redzam, ka jau pastāv dažādas cilvēku pašorganizēšanās formas, kurām nav nekāda sakara ar ideoloģiskiem jautājumiem," saka Pozņaks.

"Šīs biedrības, vai runa būtu par Čiekurkalnu, Āgenskalnu vai kādu citu apkaimi, ikdienā rūpējas par apkārtnes labiekārtošanu, rīko pasākumus un risina vietējiem iedzīvotājiem svarīgus jautājumus. Cerams, ka arī turpmāk galvenokārt būs jānodarbojas tieši ar šādām lietām. Tomēr krīzes brīdī var parādīties pavisam citi uzdevumi. Un tad cilvēki, kuri labi pazīst savu rajonu, kaimiņus un vietējo situāciju, var būt ļoti vērtīgs atbalsts," viņš skaidro. "Tas nozīmē, ka krīzes brīdī viss nav jāsāk veidot no nulles."

Finansējuma jautājums un nodokļu modelis

Atzīstot pašorganizēšanās nozīmi, neizbēgami jārunā arī par finansējumu, uzskata deputāts. "Ar entuziasmu vien iespējams daudz ko izdarīt īslaicīgi, bet ir grūti ilgstoši uzturēt cilvēku tīklu, organizēt pasākumus, nodrošināt telpas, komunikāciju un citus praktiskus jautājumus," norāda Pozņaks.

Rīgā apkaimju biedrības reizi gadā var pretendēt uz grantu līdz 3000 eiro, ja tajās ir vismaz 35 biedri, bet mazākas biedrības – līdz 1000 eiro. "Šāds pašvaldības atbalsts noteikti ir apsveicams, taču ir skaidrs, ka ne visām Latvijas pašvaldībām ir tādas pašas finansiālās iespējas kā Rīgai. Tāpat jārēķinās, ka, ja vēlamies Latvijā redzēt patiešām plašu cilvēku un kopienu tīklu, valsts budžeta finansējums viens pats var nebūt pietiekams. Protams, ir vērts diskutēt arī par to, kā tiek sadalīts jau šobrīd NVO paredzētais finansējums," saka deputāts.

Kā alternatīvu viņš min citu Eiropas valstu pieredzi. Slovēnijā, Ungārijā, Polijā un Lietuvā nodokļu maksātājs var 1-2% no ienākuma nodokļa novirzīt kādai nevalstiskai organizācijai. "Itālijā, Francijā un Vācijā sistēma vēsturiski ir izveidojusies citādi, tomēr princips ir līdzīgs – valsts piekrīt saņemt nedaudz mazāk, ja cilvēks daļu šīs naudas novirza sabiedriski noderīgai organizācijai. Tā var būt dzīvnieku patversme, profesionālu psihologu apvienība vai brīvprātīgie, kuri palīdz mazkustīgiem senioriem ar pārtiku un citām ikdienā nepieciešamām lietām," skaidro Pozņaks.

Eiropas līmenī – NVO civilās aizsardzības mehānismā

Civilās aizsardzības temats ir arī Eiropas Savienības dienaskārtībā. Eiropas Parlamentā pašlaik tiek strādāts pie jaunā Savienības civilās aizsardzības mehānisma, kas noteiks, kā ES pēc 2027. gada gatavosies krīzēm un reaģēs uz tām. Eiropas Komisija 2028.–2034. gadam šim mehānismam kopā ar gatavību veselības ārkārtas situācijām piedāvā 10,7 miljardus eiro.

"Strādājot pie Drošības un aizsardzības komitejas atzinuma, esmu virzījis arī priekšlikumu, lai kopējā noturības sistēmā daudz ciešāk tiktu iesaistītas vietējās NVO un pilsoniskā sabiedrība. Svarīgi, lai tās varētu piedalīties kopīgās mācībās ar profesionālajiem dienestiem, saņemt atbalstu nepieciešamā aprīkojuma iegādei un trenēties rīcībai krīzes situācijās," norāda Pozņaks.

"Jo krīzes pirmajās stundās izšķiroši svarīgi ir ne tikai tas, kas atrodas valsts vai Eiropas noliktavās, bet arī tas, cik gatavi rīkoties ir cilvēki konkrētajā pilsētā, pagastā vai apkaimē," rezumē deputāts.