Katru gadu augusta pēdējā sestdienā Baltijas jūras valstu iedzīvotāji sapulcējas savas jūras krastā un svin šo īpašo nakti, kas savieno pagātni ar tagadni. Sākums Senās uguns nakts paražai rodams 1992. gadā Somijas Turku apriņķī kā atgādinājums, ka mūsu senči Baltijas jūras krastos bieži kūra ugunskurus, lai saviem kaimiņiem un jūras braucējiem norādītu ceļu uz drošu piekrasti. Par ugunīgās ziņas nenodošanu draudēja bargs sods.

Tagad Senās uguns nakts simbolizē piejūras tautas vienotību un atgādina par kopējo vēsturi un kultūras mantojumu. Ugunis tiek iedegtas arī par tiem, kas atdusas mūžīgā mierā zem jūras viļņiem.

Sena leģenda

Ugunij ir duāla daba – tā spēj gan iznīcināt, gan šķīstīt.

Senie grieķi vēstīja par Zevu, kurš gāza savu tēvu Kronu, gluži kā Krons reiz bija gāzis savu radītāju Urānu. Šajā cīņu virpulī Prometejs nostājās valdnieka Zeva pusē. Prometejs novērsās no viņa iegribām, kad Zevs izlēma cilvēkus iznīcināt. Prometejs sniedza cilvēkiem sapratni par zvaigžņu ceļiem, kas deva viņiem zināšanas un iespēju pārvietoties pa zemi un jūrām. Viņš uzdrīkstējās uzkāpt Olimpā, nozagt dievu uguni un aiznest to cilvēkiem ne tikai kā liesmu, bet arī kā prasmi to pārvaldīt un izprast. 

Dusmu pārņemtais Zevs pieķēdēja Prometeju pie klints. Dienu pēc dienas svelmē putni knābāja viņa aknas, kuras atjaunojās ik rītu. Sāpes bija mūžīgas, bet Prometejs tās pacieta, jo viņš zināja, kā vārdā mokās.

Mūsu Uguns patrons

Latviešiem ir savs Uguns dieviņš. Labrencis. Par Labrenci nav tik drūmu nostāstu kā par viņa sengrieķu kolēģi.

Tautas ticējumos Labrenča dienā nedrīkstēja kurt krāsni, lai neizceltos ugunsgrēks. Tagad ugunsdzēsēji brīdina par ugunsbīstamu periodu valsts mežos, bet senāk mūsu senči noteica pirmās desmit augusta dienas par uguns laiku. Šajā laikā bija aizliegts dedzināt uguni, it sevišķi rijā. Nosvils īpašums, un cilvēki paliks bez iztikas. Ja krāsni tomēr vajadzēja iekurt, tad tika tālredzīgi piekodināts aizkrāsnē novietot ūdens spaini.

Senčiem uguns aizliegums pastāvēja no Pavasara Māras, 25. marta, kad netika dedzināti skali un sveces ugunsdrošības dēļ. Arī taupības vārdā – kļuva gaišāks, bet skali un sveces jāglabā nākamajai tumšajai sezonai. 

Uguns latviešu tradīcijā nav tikai praktisks elements – tā ir spēka, gaismas, auglības un laimes zīme. Ugunskrusts, viena no enerģētiski spēcīgākajām latviešu zīmēm, simbolizē ne tikai uguni, bet arī pērkonu, gaismu, laimi un labklājību. Tas kalpo par vairogu, kas aizsargā no ļaunuma. Dievturu draudzes izveidotājs, mākslinieks un pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš ierosināja nosaukumu «Pērkona krusts», saistot šo zīmi ar dievību Pērkonu latviešu mitoloģijā. Arī Māras krusts latviešiem ir uguns simbols. Tas sargā no ļauniem gariem un tiek uzskatīts par robežzīmi starp šo pasauli un citu. Kad šis krusts tiek uzvilkts uz maizes klaipa un vakaros ievilkts pavarda pelnos, tas iegūst īpašu spēku un svētību, simboliski kļūstot par upuri Mārai. Krusta galus pārkrustojot, iegūst zīmi, kas ietver noslēgtību, pilnību un cikliskumu – cieši saistītu ar uguni, māju un auglību. Reizēm šo zīmi sauc arī par Laimas krustu, un tā bieži rotā sieviešu apģērbus un rotas.

Labrencim tika veltīti ziedojumi: ugunī iemeta plāceni, graudu sauju, maizes gabaliņu, nokāva gaili, āzi, aunu vai jēru. Nokautā dzīvnieka asins šļuku ielēja ugunskurā, lai Labrencis nekļūst pikts, lai sarkanais gailis nenoposta īpašumu.

Vai Labrenča dienā latvieši gavēja? Ne gluži. Ēdienu vārīja ārpus telpām, brīvā dabā vai pēc saulrieta. Vai arī ēdamo sagatavoja iepriekšējā dienā. Gatavoja āža, retāk aitas vai jēra, gaļas zupu, jo uzskatīja, ka pēc Labrenča dienas kautiem āžiem parādās tipiskā smaka. Arī tautasdziesmā teikts: 

«Labrenčam āzi kāvu

Deviņiem cekuliem;

Labrenc’s man rijiņā

Uguntiņas glaudējiņš.»

Dabas zīmju vērotājs Vilis Bukšs iesaka pievērst uzmanību gan Labrenča dienai, gan nedēļai pirms Uguns dienas: ja nedēļā pirms un pēc Labrenča nav salnu, tad būs vēls un silts rudens. Skaista Labrenča diena sola skaistu rudeni. Smidzinošs lietus un vējš Labrencī – nejauks rudens. Ja lauku apar Labrenča dienā, tad tur zāle neaug. Ja Labrencis ir sauss – tajā gadā daudz pērkona ugunsgrēku. Ja Labrenča naktī ir salna, būs agrs rudens. Ja nedēļu pirms un pēc Labrenča nav salnu – gaidāms vēls un silts rudens.

Cik mums ir Labrenču? Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Personvārdu datubāzē ir tikai viens: Ēriks Labrencis.

Kā ir citur?

Tie Latvijas iedzīvotāji, kuri uzskata, ka garīgums meklējams ne sevī un ne savā dzimtenē, mēdz doties uz Indiju, kur notiek uguns rituāls svētās upes Gangas krastā. Tiek uzskatīts, ka cilvēki, kas piedalās šajos rituālos, attīrās fiziski, mentāli un garīgi.

Iespējams, tūrista acīm mazāk garīgas, bet vairāk atraktīvas var šķist Svētā Antonija dienas svinības Spānijā janvārī, kad zemnieki zirga vai mūļa mugurā šaujas cauri ugunij, lai attīrītos un saņemtu Antonija svētību. Svētais Antonijs ir dzīvnieku aizgādnis, un šai tradīcijai, šim rituālam ir vismaz 500 gadu senas saknes.

Lietuvā, Šatrijas kalnā, kas ir viena no senākajām baltu svētnīcām un kulta vietām, joprojām tiek godināta Mūžīgā uguns. Šī tradīcija sakņojas dziļā pagātnē, kad uguns tika uzskatīta par svētu un dzīvību uzturošu spēku. Svētku laikā ir iespēja iegūt Svēto uguni, ko simboliski pārvest uz savu mājvietu, tādā veidā ienesot senču svētību sadzīvē. Uguns godināšanu pirms aptuveni sešiem gadsimtiem pārtrauca svešu kultūru ienākšana, un Mūžīgā uguns kā senču gaismas un gara simbols tika izdzēsta. Taču 1994. gadā liesmu atkal iededza, sākumā katru gadu jūlija trešajā sestdienā uguni svinīgi atvedot uz kalnu un iededzot svētnīcā. Liesma pastāvīgi kuras Šatrijas svētnīcā kopš 2017. gada. 

Uguns ir mūžīga. Tāpat kā cilvēka pielūgsme un cieņa pret to. 

UGUNS VĀRDI

Es atnesu sausu malku,

Es sakūru uguntiņu,

Dieviņam ziedu došu,

Dievs dos manim spēku, prātu.

Dedzi, dedzi, uguntiņa,

Tu nezini, ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Trejdeviņas dzirkstelītes.

Trejdeviņas dzirkstelītes

Pret saulīti uzlēkušas.

Lai sadega nelaimīte

Kā uguņa dzirkstelīte.

Dedzi, dedzi, uguntiņa,

Tu nezini, ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Saldu bišu medutiņu.

Dedzi, dedzi, uguntiņa,

Tu nezini, ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Skaidravota ūdentiņu.

Dedzi, dedzi, uguntiņa,

Tu nezini, ko es došu.

Es tev došu ziediņam

Rudzu maizes riecientiņ.

Lai bij' vārdi, kam bij' vārdi,

Man pašam bij' stipri vārdi.

Avotā(i) guni kūru,

Caur akmeni dūmi kūp.

Caur mēnesi diegu vēru,

Tur zied zelta purenīši.

No akmeņa lūku plēšu,

No ūdeņa rakstu rakstu.

Krustā eju, krustā griežu,

Vaļā veru atslēdziņu.

Lai izplauka uguntiņa

Līdz pašām(i) debesīm.

Latviešu tautas ticējumi

• Ja grib labus sīpolus, tad Labrencī tie jāņem nost. 

• Laikā līdz Labrencim jeb 10. augustam sagaidāms silts, saulains un pārsvarā sauss laiks. 

• Labrencī Uguns mātei ļāva atpūsties, nekūra uguni un darbus centās padarīt dienas gaismā. Ja tomēr uguni kur, tad sviež tajā maizes gabalu, lai sarkanais gailis met līkumu.

• 10. augustā neveic dārza un meža darbus. Viss, kas šajā dienā nogriezts, neataug. Dārzā nevienu stādu nerauj, lai viss pārējais nenokalst.

• Labrenča dienā toties ravē nezāles, kapā un nopļauj koku atvases, lai tās neataug.

• Senāk Labrenča dienā pirms saullēkta (šogad – pirms pulksten 5.41) taisīja sviestu, tad tas saglabājās kvalitatīvs vairāk nekā gadu un uzskatīja, ka tas kļūst pat dziedinošs.