Pavasarī ne vien atmostas daba, kas priekšvēsta vasaras tuvošanos, bet kristīgā sabiedrība Lieldienās svin pašu ievērojamāko vēstures notikumu – Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Atbilstoši to nozīmīgumam, šie svētki nav tikai pāris dienas. Nē! Tos ievada gaidīšanas periods, ko kristīgā tradīcijā sauc arī par Lielo gavēni, kas sākas Pelnu trešdienā, šogad – 5. martā.

Kristus Augšāmcelšanās svētki nav vēstījums tikai kristiešiem, bet krietni plašāk. Patiesībā pat kaut kas ikkatram, jo kristīgā mācība ir pozitīvi veidojusi sabiedrību, kuras labumus šodien baudām visi. Protams, šeit jāatrunā, ka viscaur vēsturē, arī baznīcā un ar to saistītajos cilvēkos, atrodam ko nosodāmu. Tomēr tieši kristietībā ir dzinulis, kas arī ārpus baznīcas ir gādājis tik daudz šodien nozīmīgā.

Pirmslieldienu periods ir piemērots laiks pārdomām, tāpēc pievērsīšos četriem no kristietības savulaik nākušiem un šodien sabiedrībā pašsaprotamiem elementiem, no kuriem pirmais ir taisnīguma izjūta.

Jau trīs gadus Ukrainu plosa karš. Lai arī kā kāds mēģinātu to pagriezt, fakti runā paši par sevi – Ukraina jau kopš 2014. gada pavasara aizstāvas pret Krievijas uzsākto pakāpenisko agresiju, kas 2022. gadā pārauga pilna mēroga karā. Tā kā Ukrainai pašai nebija spēku, vēl vairāk – intereses un vajadzības, lai uzbruktu Krievijai, jebkuri apgalvojumi par Ukrainas vēlmi uzbrukt vai pat tikai provokatīvo rīcību, kas varētu būt novedusi pie kara, līdzinās pretīgiem izvarotāja mēģinājumiem noziegumu attaisnot ar upura provokācijām. Citiem vārdiem, ikviens, kas pat tikai nedaudz pasekos līdzi lietu attīstībai, redzēs, ka te ir skaidri konstatējams viens agresors – Krievija – un agresijas upuris – Ukraina. To mēs varam konstatēt tāpēc, ka mums piemīt taisnīguma izjūta.

Taisnīguma izjūta – nedaudz detalizētāk

Atskatoties vēsturē, varam secināt, ka uz pēdējo vārdu visbiežāk ir pretendējuši ar varu, amatu vai naudu apveltītie. Tomēr – vai tas bija un ir taisnīgi?

Nesaku, ka viņiem nekad nevarētu būt taisnība, bet nav nekādu šaubu, ka vienmēr nav un nebūs. Palieku ieskatā, ka vara, amats un nauda ir valdīšanas, rīcības vai bagātības avots un līdzekļi, bet vienlaikus uzstāju, ka taisnīgums ir kaut kas tāds, kas šīm lietām nav pakļauts. Esmu diezgan pārliecināts, ka vairākums man piekritīs, un nevis tāpēc, ka mēs visi esam bez tik daudz varas, naudas vai attiecīga līmeņa amata un mums skaustu, bet tāpēc, ka katram cilvēkam ir kāds iekšējs kompass, kas prasa un reizēm pat kliedz pēc taisnības un taisnīguma.

Uzreiz gan jāatzīst, ka ne visiem šādas lietas ir svarīgas, un ir cilvēki, kas labprāt tās ir gatavi ietirgot pret kādu taustāmu labumu. Bet, tā kā tādi cilvēki arvien ir bijuši, pati viņu klātbūtne nedrīkst kalpot par attaisnojumu taisnīguma atmešanai. Svarīgi piebilst, ka pat amorāliem cilvēkiem kļūst svarīgi nosodīt nepamatotu netaisnību, kad, viņuprāt, tā pavēršas pret viņiem pašiem.

Meklējot mūsdienu taisnīguma izjūtas izcelsmi, domāju, vairuma skats apstāsies pie antīkās pasaules. Tajā, apelējot pie vispārcilvēciskām tikuma un goda jūtām, vairākas filozofijas sistēmas deva ieskatu tajā, kas ir taisnīgums. Tomēr antīkās pasaules filozofu taisnīgumu aizēnoja mitoloģiskā (tas ir, reliģiskā) pasaule, kurā valdīja vara un viltība. Tāpēc izpratne par taisnīgumu pārsvarā rezonēja izglītotu cilvēku starpā, bet plašākas tautas masas skāra salīdzinoši maz. Mainoties valdībām un ietekmēm, taisnīguma meklējumi un prasības bija pakļautas politikai, tātad atkal slīga varas, amata un naudas atkarībā.

Antīkās pasaules izvirzītajiem taisnīguma ideāliem talkā nāca kāds negaidīts palīgs – kristietība. Ja Vecās Derības laikā Bībeles Dieva atklāsme aprobežojās ar ģeogrāfiski nelielu teritoriju un vienu tautu, tad kopš Jēzus Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās Ābrahāma un viņa pēcnācēju saņemtā vēsts sāka strauji izplatīties visā pazīstamajā pasaulē. Un tas deva spēku ne tikai jau antīkajā pasaulē zināmajai taisnīguma izjūtai, bet kam vēl vairāk.

Kāpēc kristieši ne tikai turpināja, bet paplašināja izpratni par taisnīgumu savas darbības ietvaros?

Īsā atbilde ietver izpratni par to, ka arī kristietībā ir par maz ar cilvēcisku varu, amatu un naudu, lai būtu arī taisnīgums. Taisnība pastāv, un to dod Dievs, kas ne tikai rada un uztur pasauli, bet kā Radītājs arī vislabāk zina, ko un kā darīt. Šo, ko un kā darīt, Dievs ir ierakstījis desmit baušļos.

No Vecās Derības nākušie baušļi gana labi saskanēja ar antīkās pasaules taisnīguma izjūtu, tāpēc tie turpmākajā vēsturē ir veidojuši mūsu civilizācijas vienu no galvenajiem pamatiem – pēdējais vārds drīkst būt nevis pateicoties varai, amatam vai naudai, bet tam ir jābūt arī taisnīgam. Kaut gan gadsimtu gaitā pat pati kristīgā baznīca ne vienmēr ir sekojusi savai mācībai un šai taisnīguma izjūtai, tomēr līdz ar kristīgās vēsts izplatību un nostiprināšanos taisnīguma izjūta caurauda mūsu civilizācijas izpratni par apkārt notiekošo lietu kārtību.

Taisnīgāk būvētu sabiedrību kristīgā pasaule izvirzīja par normu ne tikai savā vidē, bet arī savā attieksmē pret nekristīgo pasaules daļu. Tagad daudzi vairs nepiemin, bet pret verdzību pacēla balsi vispirms un galvenokārt tieši kristīgā civilizācija. Jo, ja visus cilvēkus ir radījis viens Dievs, tad katram cilvēkam ir Dieva līdzība un nav pareizi un taisnīgi tos pazemot, ierobežojot personīgā piederībā kādam citam.

Šī taisnīguma izjūta pirms mazliet vairāk nekā gadsimta veda kopā vispirms kristīgās valstis un valdniekus, lai meklētu kopēju ceļu pasaules problemātisko jautājumu risinājumam. Protams, ne vienmēr ir bijuši labi un pareizi risinājumi, bet vesela rinda uzlabojumu tika panākti, balstoties tieši no kristietības nākušajā taisnīguma izjūtā.

Un tas vēl nav viss

Te gan jāpiebilst, ka kristīgā baznīca nav vienkārši pieņēmusi antīkās filozofijas prāta apsvērumos (un tikumos) balstīto izpratni par taisnīgumu. Kristietība šim prāta taisnīgumam pievienoja vienu vēl svarīgāku komponenti – mīlestību. Nevis to, kas balstīta dzimumdziņā, bet gādājošo, atbildības un rūpju pilno mīlestību. Proti, kristietība neapmierinājās vien ar taisnīgumu prāta sfērā, bet pievienoja prasību pēc rūpēm citam par citu. Šīs cildenās vēlmes rezultāts ir ierakstīts mūsu likumos, no kuriem daudzviet ir svītrots nāvessods, un uz tā pamatiem pēdējos gadu desmitos būvētas arī daudzas politiskās izvēles. Tieši tāpēc, kad Krievija uzbruka Ukrainai, pasauli pāršalca taisnīguma izjūtā diktēta vēlme pēc palīdzības sniegšanas Ukrainai un taisnīga kara noslēguma.

Diemžēl ir cilvēki, kas atrod iespēju taisnīguma jautājumos pelnīt. Diemžēl – jo taisnīguma izjūta, kas sabiedrībā nāk no kristīgās baznīcas, prasa atbildību, bet mūsdienās atbildība nav modē.

Taisnīguma izjūtas arvien pastāvēšana ir lieciniece kristietības ietekmei mūsu civilizācijā. Un tas ir pirmais arguments par lielākā notikuma pasaules vēsturē – Jēzus Kristus augšāmcelšanās –, ko svin kristieši visā pasaulē, nozīmi arī plašāk nekā kristiešiem vien. Manuprāt, visiem.