Esmu informēta par to, ka meitas ģimenei ir bankā ņemts aizdevums, jo viņi nopirka māju piepilsētā. Plaša māja pie ūdeņiem. Tīrs gaiss. Ērta satiksme. Bērnudārzs, skola, viss ar roku aizsniedzams. Ideāla dzīve.

Meitai beidzot ir viņas sapņu darbs ar lielu algu. Ne velti viņa mācījās burtiski dienām un naktīm, atteicās no izklaidēm, strādāja, lai varētu apmaksāt studijas. Par to man sirdsapziņas ēdas, jo nevarēju viņai pilnībā apmaksāt studijas. Jā, to nedarīja arī viņas tēvs, mans šķirtais vīrs. Par viņu es pat nerunāju, lai tiek pats ar sevi galā. Tomēr sev pārmetu. Lai būtu godīga – meita man nekad neko nav aizrādījusi. Tiešām nekad un neko. Viņa visu ir panākusi pati. Es ar viņu lepojos. Klusībā tik un tā graužu sevi, ka nevarēju bērnam nodrošināt labāko, nespēju atvieglot dzīvi. Un arī tagad nevaru.

Znotam ienākumi ir mazāki, bet viņš cenšas, darbojas, grib atvērt savu uzņēmumu, krāj naudu pirmajai iemaksai bankā, lai saņemtu aizdevumu. Tikko, pirms gada, meitas ģimenē piedzima pirmais bērns – meitiņa. Palīdzu, cik spēju. Brīvdienās jaunos laižu izklaidēties, ņemu atvaļinājumu, kad meitai vajag apmeklēt kursus, jo viņa strādā starptautiskā uzņēmumā, kur visu laiku ir jābūt līmenī, jākrāj punkti, jākonkurē, jāmācās…

Mazajai peciņai ir gads. Mīļa meitenīte. Es izkūstu, viņu satiekot. No pirmdienas līdz piektdienai ar viņu darbojas auklīte. Lēts tas prieks nav. Par finansēm ar meitu nerunājam. Nu kā nerunājam… Sīkumos neiztirzājam. Es reizēm apjautājos, kā viņiem ar iztikšanu, bet atbilde viena: viss labi, mēs abi strādājam, pelnām pietiekami, tev, mamma, naudas ir daudz mazāk. Neuzstāju, lai stāsta man visu, kaut zinu, ka auklītes pakalpojumi nevar būt lēti. Ne velti meita ierunājās par manu pensionēšanās laiku. Dažreiz znotam izsprūk pa kādai frāzei, ko lieku kopā kā Šerloks Holmss, analizēju un sintezēju. Meitai neko nesaku, bet nojaušu, ka viņi grib ātrāk atdot naudu bankai, lai var dzīvot ar pilnu jaudu, kamēr paši vēl puslīdz jauni, nevis pensijas vecuma sakārņi. Bērnus arī gribas. Vismaz divus. Es to atbalstu.

Par mazbērniem es priecājos. Jūtos laimīga, kad varu dzīvoties ar saviem mazbērniņiem. Jo man ir arī dēls, kuram ir divas atvasītes. Palīdzu arī viņa ģimenei. Menedžēju laiku, lai varētu savu laiku sadalīt abu bērnu ģimenēm.

Tomēr meitas jautājums bija negaidīts. Jā, es ilgojos pēc pensionēšanās. Esmu nolēmusi, ka nevienu lieku dienu nestrādāšu, kad man pienāks pensijas vecums, jo esmu jau noskaidrojusi, kāda būs mana iztikšana. Vismaz 1500 eiro. Daudzi teiks, ka tā ir liela pensija. Citi tādu summu nesaņem, strādājot katru dienu. Bet 1500 eiro dabūšu, kad pienāks pensijas vecums. Ne tad, ja pensionēšos priekšlaikus.

Meitas jautājums lika sarosīties. Piezvanīju Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Saņēmu ierēdniecisku atbildi, ka likums “Par valsts pensijām” paredz tiesības pensionēties divus gadus ātrāk par kalendāra gadā noteikto pensijas vecumu. Ja izvēlas pieprasīt pensiju priekšlaicīgi, jāzina, ka līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai izmaksā 50 procentus no piešķirtā pensijas apmēra. Tas nozīmē, ka divus gadus man būs jāiztiek ar 750 eiro. Sasniedzot likumā noteikto pensionēšanās vecumu, pensiju izmaksās pilnā apmērā. Nē, ar 750 eiro mēnesī es nekādi nevaru iztikt, lai kā taupītu. Bet tik ļoti gribēju palikt ar mazbērniem, ka gandrīz uzrakstīju atlūgumu.

Nolēmu katru mēnesi atlikt kādu summu, lai varu pensionēties divus gadus ātrāk. Rēķināju, cik varu ieekonomēt. Diez kas nav… Tas nozīmētu atteikties gandrīz no visiem maniem nelielajiem prieciņiem, jo ziemā komunālie maksājumi ir kosmoss! Kādiem prieciņiem? Izstādēm, teātra, laba vīna kopā ar draudzenēm, ceļojumiem reizi gadā… Sevi mierināju, ka tie ir tikai divi gadi, diemžēl nespēju pārliecināt.

Paredzu iespējamos jautājumus un uzreiz atbildu. Meita man nav piedāvājusi maksāt par jau esošā mazbērna un potenciālā mazbērna pieskatīšanu. Un es to neprasīju un neprasītu. Nezinu, vai viņa zina, cik es pelnu. Ne viņa jautājusi, ne es teikusi.

Toties draudzenes, ar kurām konsultējos, mani rāja. Muļķe tu esi, viņas teica. Kārsi tagad divus gadus zobus vadzī, krāsi un taupīsi, lai pēc tam vēl divus gadus varētu saņemt puspensiju.

Draudzeņu uzkūdīta, noskaidroju, ka priekšlaikus pieprasīto un jau aprēķināto pensiju no jauna vairs neaprēķina, ja neturpinu strādāt. Cik ir, tik ir. Nu, es jau arī negribu strādāt! No visa skaidrojuma sapratu, ka, pensionējoties priekšlaikus, mana pensija būs vai varētu būt mazāka tad, kad sasniegšu valstī noteikto pensionēšanās vecumu. Lai nu atvaino visi gudrie speciālisti, ja esmu kaut ko sajaukusi vai nesapratusi. Pensiju rēbuss man tiešām ir rēbuss. Taču ne par to šis stāsts.

Es no sirds ilgojos pavadīt laiku ar saviem mazbērniem, jo apzinos, ka viņi izaug ātri un vecs tantuliņš drīz vien nebūs viņu interešu lokā. Tāpēc vēlos būt kopā ar viņiem, kamēr esmu noderīga. Es gribu palīdzēt savai meitai un atvieglot viņas ikdienu. Es mīlu savus bērnus un mazbērnus. Laikam esmu tāda veco laiku kukažiņa, kas būtu ar mieru savu dzīvi pilnībā veltīt ģimenei. Mans sapnis ir vismaz trīs paaudzes zem viena jumta.

Diemžēl tas ir tikai mans sapnis. Dēla ģimene ir ļoti patstāvīga. Uzreiz pēc savām kāzām viņš, manuprāt, skarbi novilka līnijas: par savu ģimeni, toskait mūsu bērniem, lemju tikai es un mana sieva. Kā mēs teiksim, tā būs. Kad pirms dažām dienām pieteicu dēla meitiņu, pēc mana ieskata, lietderīgā pulciņā, uzreiz sekoja reakcija: mēs zinām, ko darīt, ko vajag bērnam, lūdzu, nejaucies! Tas nekas, ka viņi izdarīja to pašu, ko es, proti, pieteica tajā pašā pulciņā, kuru izvēlējos es. To uzzinot, turēju muti. Meita ir maigākas dabas nekā dēls. Varbūt viņai nepatīk manas aktivitātes, tomēr viņa neko nesaka. Tāpēc viņas jautājums par ātrāku pensionēšanos manī uzjundīja dažādas emocijas un sajūtas. Viņa ir tik laba, es mīlu mazbērnus, es gribu palīdzēt, atbalstīt, es vairs negribu strādāt, bet…

Bet nauda! Divi gadi ar 750 eiro ik mēnesi. Un mazāku pensiju kopumā pēc tam. Cik ilgi es dzīvošu, lai mierinātu sevi, ka šāda eksistence vilksies varbūt gadu, varbūt mazāk? Ja nu ilgāk? Cenas un dažādi maksājumi pašlaik nesamazinās, tas redzams pat aklajam. Vai es gribu eksistēt, nevis dzīvot uz pilnu klapi? Vai nauda ir vērtīgāka par mazbērniem? Kāpēc es desmitiem gadu strādāju melnu muti, lai tagad samazinātu savu komforta līmeni?

Ar meitu neesam šo jautājumu cilājušas. Formāli – es vēl domāju, ko darīt. Nevaru saņemties izlemt. Tas mani nomāc. Esmu iedzīvojusies miega traucējumos. Slikti guļu. Lietoju miega zāles, ko līdz šim nebiju dzērusi. Sirdsapziņa mani grauž, lai gan nevēlos būt vainīga.