Ceturtdiena, 23.07.2026 11:38
Magda, Magdalēna, Magone, Mērija
Ceturtdiena, 23. jūlijs, 2026 09:39

Lasāmgabals. Koferis, pilns ar neizrunātām sarunām

Anna Lejiņa
Lasāmgabals. Koferis, pilns ar neizrunātām sarunām
Publicitātes foto
Ceturtdiena, 23. jūlijs, 2026 09:39

Lasāmgabals. Koferis, pilns ar neizrunātām sarunām

Anna Lejiņa

Vilciens ik darbdienas rītu kursēja, kā ierasts, izņemot negadījumus, kad modernais, kaprīzais «vivītis» saniķojās un atteicās kustēt. Bet visādi citādi – tie paši pasažieri, tās pašas sēdvietas, tās pašas sarunas. Cilvēki trešajā vagonā jutās kā vienota kopiena, sasveicinājās, aprunājās, zināja cits cita gaitas, mājdzīvnieku vārdus un daudz personiskākas dzīves peripetijas. Tomēr jau vairākus mēnešus viņus nodarbināja kāda mīkla.

Katru otrdienu un ceturtdienu trešajā vagonā iekāpa sirmgalvis tumši zaļā mētelī. Tas viņam bija mugurā visos gadalaikos, pat vasarā. Viņu neviens nepazina, taču visi ievēroja vecmodīgu koka ceļojumu koferi, kas atgādināja sakvojāžu, ar nomelnējušu aizspiežamu metāla slēģi. Izskatījās, ka koferis izgatavots no finiera. Tas nebija liels, toties impozants. 

Sirmgalvis vienmēr akurāti novietoja koferi tā, lai netraucētu vai iespējami mazāk traucētu pārējiem. Iekāpjot un izkāpjot viņš cienīgi pamāja ar galvu citiem, bet sarunās neiesaistījās. 

Koferis šķita smags. Sirmais kungs uzvedās tik pašpietiekami, ka neviens neriskēja piedāvāt palīdzību kofera nešanā vai novietošanā. Pat vilciena biļešu kontrolieres, kuras bez minstināšanās prata uzrunāt zaķus, trokšņotājus un pasažierus ar desmit kilogramiem smakojošu reņģu mugursomā, respektēja sirmā kunga vienatni. Viņā bija kaut kas no pensionēta skolas direktora, pipirkšķītis no admirāļa un vēl mazliet no cilvēka, kurš precīzi zina, kur mājās stāv katra lieta.

Dienās, kad sirmgalvis nebrauca ar šo vilcienu, pasažieri atļāvās fantazēt. Cits citam kauliņus jau bija pārmazgājuši, savukārt noslēpumainais līdzbraucējs bija un palika mīkla.

«Tur noteikti ir pārtika. Kartupeļi,» čukstēja pragmatiskā pensionāre Melānija. Viņas sarunas parasti sākās un beidzās ar sēšanu, stādīšanu, ravēšanu, ražas novākšanu un ēst gatavošanu.

«Nē, veci dokumenti no slepena arhīva,» noteica kāds students, kurš bija noskatījies pārāk daudz filmu par slepenajiem dienestiem Otrajā pasaules karā.

«Es domāju, ka viņš ved kontrabandas arbūzus,» smējās allaž omulīgais santehniķis. «Sanitārtehniķis Alvils, nejaukt ar sanitāru,» viņš visiem piekodināja iepazīstoties.

«Es jums saku, tur ir nauda,» Alvils reiz paziņoja.

Cik?

«Tik daudz, lai cilvēks brauktu ar vilcienu un nevienam neko nestāstītu.»

«Ja tur būtu nauda, viņš brauktu pirmajā klasē,» attrauca visu zinošā Melānija.

«Vilcienam nav pirmās klases, Melānij, tu nedzīvo Anglijā,» kāds aizrādīja.

Jo mazāk bija iespējams uzzināt, ko nerunīgais kungs ved un uz kurieni dodas ar tik apbrīnojamu regularitāti, jo versijas kļuva arvien neticamākas. Kāds bija pārliecināts, ka koferī dzīvo papagailis. Varbūt neliels pitons. Citi pieļāva, ka kungs ir pensionēts burvju mākslinieks un pelna naudu Vecrīgas ielās. Par kontrabandistu vispār klusēsim. Pats kofera īpašnieks nekad neko nepaskaidroja un koferi nevirināja. Viņam klātesot, neviens neapsprieda ne viņu pašu, ne finiera nešļavas iespējamo saturu. 

Kādu rudens rītu vilciens negaidīti strauji nobremzēja. Ejā novietotais koferis apgāzās. Atskanēja klikšķis, un vāks pavērās. Pasažieri aizturēja elpu. No kofera neizkrita ne zelts, ne kartupeļi, ne slepeni dokumenti. Pirmie uz grīdas izslīdēja vairāki mazi kausiņi ar uzrakstiem «Labākais kaķis» un «Favorīts». Tiem sekoja medaļas, diplomu mapes un kaudze rūpīgi salocītu adītu džemperu, kamoli un adāmadatas.

«Tas arī viss?» izbrīnīti jautāja students. Viņa balsī bija saklausāma neslēpta vilšanās. Kungs nopūtās, it kā zinādams, ka kofera saturs ticis apspriests jau ilgstoši. «Nu, jā. Mans kaķis Muris ir… bija izstāžu čempions,» viņš nomurmināja. Vairāki pasažieri iespurdzās.

«Un džemperi?»

«Tos adu pats. Muriņam ziemā salst. Un viņam patīk pucēties.»

Tagad smiekli skanēja visā vagonā. Pensionāre Melānija neticīgi purināja galvu: «Jūs adāt džemperus kaķim?»

«Protams. Viņam to ir daudz. Katrai nedēļas dienai savs. Un Muriņš apģērbu pilnībā nomaina vēl arī katrā no gadalaikiem,» sirmais kungs negribīgi skaidroja. 

Pasažieres, kuras no rokdarbiem saprata vairāk nekā balerīna no tualetes poda nomaiņas, godbijīgi cilāja uz vagona grīdas izbirušos adītos vamžus. «O, šis no mohēras, te ir merino vilna,» viņas pūta un elsa. Kāda bija izķeselējusi pelēku džemperi, kuru noklāja filigrāni ieadītas kaķu figūras. «Episki!» viņa izdvesa. «Nē, paskatieties uz šo valnīti!» viena iesaucās tādā tonī, kādā arheologi, šķiet, runā par tikko atrastām faraona kapenēm.

Sirmais kungs izvilka telefonu un ļāva apskatīt fotogrāfijas. Tajās bija redzams milzīgs runcis, tērpies sarkanā džemperī, zaļā vestē, pat raiba šalle apvīta ap kaklu. Pasažieri saspiedās apkārt kā seni draugi. Tik intīmā atmosfērā būtu grēks neiepazīties. Beidzot tas notika! Kunga vārds – Alberts, bet Muris tika pieteikts izstāžu uzvarētājs. Jāteic, ka Muris bija kaķa mājas vārds. Izstādēs viņš tika dēvēts daudz iespaidīgāk: Grand Duke Aramis von Silberwald.

«Ķitvainazīt, te jau puse vagona aizbrauktu līdz galapunktam, kamēr to izrunātu,» sanitārtehniķis Alvils dārdināja smieklus. 

«Tāpēc mēs visi viņu saucam par Muri,» nopietni atteica Alberts. «Grand Duke Aramis von Silberwald ir… bija sievas kaprīze. Jupis zina, kur viņa tādu vārdu izlasīja.» Alberts pirmo reizi pieminēja sievu. Tieši viņa, Elza, savulaik pierunājusi vīru nopirkt dižciltīgu kaķi un pieteikt pirmajai izstādei. Viņa adījusi pirmos džemperus. Viņa vedusi mājās kausus un citas balvas. «Es toreiz smējos, ka nevienam pasaulē nav vajadzīgs kaķis džemperī,» Alberts sacīja.

«Un?» jautāja Melānija.

«Izrādījās, ka vajag. Vismaz mums abiem.»

Kad Elza izdzisa kā svece, Alberts kādu laiku neesot atvēris ne koferi, ne adīkļu grozu. Kādudien atradis nepabeigtu džemperi kaķim. «Nezināju, ko ar to darīt,» viņš teica. «Tāpēc pabeidzu. Un tad uzadīju vēl vienu. Un vēl vienu.»

Izrādījās, ka Muris ir meinkūns – milzīgs sudrabpelēks runcis ar garu spalvu, kuplu asti un zaļām acīm. Fotogrāfijās viņš izskatījās tik iespaidīgs, ka students šaubīdamies jautāja: «Tas tiešām ir kaķis, nevis neliels lūsis?»

«Lūsis maksātu lētāk,» samāksloti nopūtās Alberts. «Par laimi, Muris ir mierīgākais radījums pasaulē. Ja vien tuvumā nav sviestmaizes ar šķiņķi.»

«Viņam ir tik bieza spalva. Kāpēc vajag tos džemperus?» kāds pateica skaļi to, ko domāja visi, izņemot Albertu.

«Muriņam patīk!» Alberts atbildēja tik salti, ka nevienam negribējās iepīkstēties par meinkūna garderobes lietderību. 

«Kaķis jums pats pateica?» students tomēr riskēja. 

«Ja Muriņš trīs vakarus pēc kārtas nosēž pie skapja, kur glabājas džemperi, un atsakās ēst, kamēr neesmu vienu uzvilcis, tad tas vairs nav mājiens. Tā ir prasība arodbiedrības līmenī,» nebija saprotams, vai Alberts joko, vai arī runā nopietni.

Pēc šī atgadījuma Alberts tika pieņemts vagona kopienā kā savējais. Tagad pārējie palīdzēja viņam novietot koferi un vienmēr apvaicājās, kā klājas Murim. Alberts katru reizi atvēra sakvojāžu un lepni rādīja adīkli un jaunākās fotogrāfijas. 

Jā, katra balva koferī bija saistīta ar stāstu. Re, šis kauss iegūts Liepājā, pirms Muris nozadzis tiesnesim sviestmaizi. Citu balvu viņš saņēmis pēc tam, kad izstādē aizmidzis un atteicies mosties, celties un strādāt. Skatītāji nosprieduši, ka tik pašpārliecināts kaķis pelnījis īpašu atzinību. Protams, tā nebija oficiāla balva, tomēr ne mazāk nozīmīga Albertam.

Tik un tā pasažierus turpināja nodarbināt kāds jautājums. Kādu dienu pensionāre Melānija ņēma grožus savās dārzā trenētajās rokās: «Bet kur īsti jūs braucat katru otrdienu un ceturtdienu?» Alberts samulsa: «Nu... pie draugiem.» Šāda atbilde tikai pastiprināja interesi. Kas tie par draugiem, pie kuriem divas reizes nedēļā tiek vizināti Mura džemperi? Pagāja vairākas nedēļas. Tikai ziemas sākumā noslēpums nejauši nāca gaismā.

Kādā sniegotā rītā vilciens stāvēja ilgāk nekā parasti. Pasažieri, lai īsinātu laiku, sāka tērzēt, un Alberts beidzot atzinās. Kad Muris pirms dažiem gadiem bija ieguvis savu pēdējo čempiona titulu, Alberts sapratis, ka balvas pašas par sevi nevienam daudz prieka nesagādā. Muris tagad vada kaķa cienīgas vecumdienas, bet Alberts dodas uz kopienas centru pie… adītājām. 

«Ko jūs tur darāt?» brīnījās students.

«Adām. Mācos jaunas tehnikas, jaunus musturus. Stāstu par Muri. Jūs neticēsiet, cik ļoti cilvēkiem patīk stāsti par kaķiem,» Alberts pasmaidīja.

«Un viņas klausās?»

«Protams. Iepriekšējā reizē izstāstīju, kā Muris izvēlās no skapja. Runājām stundu un četrdesmit minūtes.»

«Tik ilgi krita?»

«Nē. Tik ilgi mēs apspriedām, kāpēc viņš krita.»

Alberta adīšanas draudzenes zinot visus Mura piedzīvojumus. Viņas kaķi dēvējot par Baronu Aramisu fon Sudrabkalnu. 

Tajā brīdī visiem kļuva skaidrs, ka Alberts nevadā līdzi kaķa balvas it kā aizmāršības dēļ. Noslēpumainais koferis glabāja daudz vērtīgāku kravu. Tur bija ne tikai kaķa balvas, adatas un džemperi vai Mura fotogrāfijas. Tur bija sarunas, kuras Alberts vēl nebija izrunājis ar savu Elzu. Kad otrdienās un ceturtdienās viņš kāpa vilcienā ar veco finiera sakvojāžu, viņš veda līdzi atmiņas. Un tās, kā zināms, dažkārt sver vairāk nekā kartupeļi, slepeni arhīvi un kontrabandas arbūzi kopā ņemti.