Dzimtas bumbierenes
Anda bija tikko izšķīlusies no vidusskolas, dzīvoja citā pilsētā kopā ar draudzenēm, kur katra centās atrast savu vietu. Īrētais divistabu dzīvoklis bija tipisks studentu miteklis – eiroremonts veikts gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un arī tad to ar milzu handikapu varētu dēvēt par eiroremontu.
Romantika Andai šķita kā kadri no filmām – sveces, pastaigas gar upi, kopīgs kino seansa apmeklējums. Tādā dvēseles stāvoklī viņa saņēma intriģējošu uzaicinājumu no puiša, kuru pazina tikai caur saraksti. Nu, kādu gan uzaicinājumu… Būsim precīzi – uzprasīšanos ciemos. Puisis bija uzstājīgs, viņš bija izvēlējies romantisku liktenīgo datumu, kad satikties aci pret aci. Anda negribīgi piekrita, bet nodrošinājās ar draudzeņu atbalstu. Viņas būs blakus istabā un kalpos kā ugunsmūris. Ja kas, tad dosies palīgā.
Puisis ieradās ar konfekšu kasti un «rozi». Anda negribēja parādīties ar brillēm. Tāpēc sliktās redzes dēļ piebāza pie deguna dāvanu, cerot sajust puķes smaržu, bet saprata, ka tas ir audums. Puisis lepni smaidīja un mudināja attīt rozes pumpuru. Attīt?! Izrādījās, ka tās ir rozes pumpura formā satītas sarkanas biksītes. Anda fiziski sajuta riebumu. Viņa izmeta pa durvīm kavalieri, konfekšu kasti un sarkanās biksītes. Andas ironiskais komentārs «roze no apenēm ir kā serenāde ar veļas pulvera reklāmu» kļuva par leģendu draudzeņu lokā.
Tomēr karma mēdz būt visai neganta un atriebīga. Ak, nepatika tev pielūdzēja «roze»? Saņem, Anda! Kad viņa apprecējās ar citu puisi, tad, loģiski, pūrā saņēma sava vīra radus. Viskolorītākā bija dzīvesbiedra vecmāmiņa. Piedzīvojusi un pārdzīvojusi sazin cik naudas maiņas, skarbos deviņdesmitos un nevienam nezināmus citus notikumus, kā arī trīs vīrus, viņa atgādināja Senās Romas matronu. Ciltsmāte – tā viņu dēvēja ģimenē un radu lokā. Ciltsmātei nekad un neviens neuzdrošinājās iebilst. Anda pat nezināja, cik viņai gadu. Pati pirmā ciltsmātes dāvana Andai bija… bumbierenes. Nezinātājiem paskaidrosim – siltinātas sieviešu apakšbikses. Ar «načosu», latviski izsakoties, tādu kā vilniņu iekšpusē. «Skraidi te apkārt ar pliku pakaļu,» ciltsmāte burkšķēja, dāvanu pasniegdama. Andas vīramāte, ciltsmātes vedekla, izbolīja acis. Vēlāk viņa atļāvās izstāstīt, ka šīs bumbierenes uzdāvinājusi ciltsmātei kādā jubilejā. Taupīgā, bet, iespējams, aizmāršīgā, ciltsmāte to aizdāvināja tālāk. Dzimtas bumbiereņu stāsts aprāvās pie Andas – viņa šo apģērba gabalu izmeta, tā arī neuzvilkusi.
Ģipša eņģelis
Ilga bija sieviete ar stingru raksturu, tomēr sirsnīga pret tiem, kurus mīlēja. Kad luteklītis – vienīgais dēls – devās pirmajā ekskursijā uz kaimiņzemi, viņa iedeva naudu saldumiem un limonādei, necerot, ka bērns atgriezīsies ar kādu nieciņu viņai, mīļajam māmuķītim. Vakarā pa logu Ilga ieraudzīja savu puiku nākam mājās ar somu, kas burtiski plīsa pušu. Tikko pārkāpis slieksnim, lepns kā pāvs viņš paziņoja: «Māmuķīt, es tev dāvanu nopirku!» Un izvilka no somas ģipša eņģeli – baltu, milzīgu, smagnēju, ar spārniem kā albatrosam. Tas bija tik nepiemērots priekšmets, ka Ilga uzreiz iedomājās kapus. Domās viņa uzmeta krustu, atcerēdamās savas katoļu saknes. Tomēr bērna acīs tas bija mīlestības simbols, tāpēc Ilga iekoda mēlē. Tā viņai bija neciešami asa kā gaļas nazis. Vīrs uzreiz nostājās dēla pusē, strikti pasakot, ka dāvana pirkta ar vislabākajiem nodomiem un tai jāatrod cienīga vieta. Un tā eņģelis piecus gadus rēgojās Ilgas un viņas vīra guļamistabā, kļūstot par trešo liecinieku laulības dzīves ainiņām. Ilga bieži jokojot norādīja vīram: «Skaties, kas mūs vēro!» Kad dēls kļuva pilngadīgs, eņģelis tika aizvākts, bet stāsts turpina savu dzīvi kā ģimenes folklora.
Strausa kājas
Paulas bērnības draudzene aizprecējās uz Igauniju. Tur abi ar vīru audzēja strausus. Tā nebija lielizmēra ferma, šad un tad viņi pārdeva strausu gaļu, olas un putnu spalvas. Draudzene aicināja braukt ciemos, diemžēl ar sabiedrisko transportu nebija ērta nokļūšana un liekas naudas arī nebija, tāpēc Paula atlika viesošanos. Kad viņa beidzot piepildīja sen lolotu sapni – nopirka savu pirmo mašīnu, tad uzreiz devās pie draudzenes.
Nedēļa viesos paskrēja kā mirklis paradīzē – saulainas dienas, klusums, daba, ēdienreizes trīs reizes dienā. Prombraukšanas brīdī draudzene pasniedza praktisku dāvanu – strausa kājas buljonam. Tās bija tik milzīgas, ka Paula apstulba: metru garas, smagnējas, ievīstītas melnos maisos. Kad viņa tās salocīja un iestūma mašīnas bagāžniekā, skats bija tik grotesks, ka pašai uzmācās vīzija – ja kāds maisus atvērs, tas izskatīsies pēc kriminālas ainas. Uzmeta pa virsu segas un, tuvojoties robežai, klusībā lūdzās, lai robežsargi neprasītu atvērt bagāžnieku. Jo kā lai paskaidro, kas ir maisos? Viņa pat iztēlojās sarunu ar robežsargiem: «Kas jums tur ir?» Un viņa sarkstot atbild: «Buljonam… Kājas. Ne cilvēka!»
Pie robežas Paula bija nospriegota kā stīga. Protams, viens no robežsargiem pieklājīgi, bet stingri palūdza: «Atveriet, lūdzu, bagāžnieku.» Paulai sirds iekrita papēžos. Viņa atvēra bagāžnieku, un tur – melni maisi, no kuriem draudīgi spraucās kauli. Skats tiešām atgādināja kaut ko kriminālu. Robežsargi uz brīdi sastinga, līdz kāds no viņiem saņēmās: «Kas tas ir?»
Nosarkusī Paula izdvesa: «Buljonam…»
Robežsargi smējās, viens pat teica, ka tādu buljona komplektu redz pirmo reizi. Viņi ļāva braukt, bet Paula vēl ilgi atcerējās, kā šī dāvana gandrīz pārvērtās par kriminālseriāla epizodi.
Uzdāvini ezi!
Jāteic, ka igauņi un Igaunijā ieprecējušies latvieši «saindējas» ar savdabīgu humoru. Irēna saņēma dīvainu lūgumu no kursa biedrenes – atvest ežus uz Igaunijas salu, kur tie ir deficīts. Kursa biedrene burtiski lūdzās: «Uzdāvini man ežus!» Neatklāsim, kurā salā šis neticamais notikums atgadījās, vien izmantosim faktus: Igaunijas teritorijā ir 1521 sala, bet tikai 19 salas ir apdzīvotas.
Irēna ar savām Latvijas draudzenēm devās «ežot», un tas pārvērtās par komisku piedzīvojumu. Instrukcijas par ežu dzimuma noteikšanu bija tik absurdas, ka dažas draudzenes atteicās piedalīties. Proti, ežu puisim bērnu radīšanas orgāni esot tuvāk nabai, kaut kur vēdera vidū, bet ezienei – zemāk, dupša apvidū.
Irēna, pēc horoskopa Auns, nav pieradusi piekāpties ne tikai grūtību priekšā, bet arī sānos un aizmugurē, noķēra vairākus ežus, ielika kastē un devās ceļā. Viņas vīrs gribēja tos papētīt, bet viens no ežiem palēcās un iekoda viņam degunā. Nācās braukt uz traumpunktu. Kad vīra deguns bija apkopts, Irēna pielika savu eža sakosto dzīvesbiedru pie stūres un pati, šķendēdamās par vīra muļķīgo rīcību, iedzēra vīnu. Tas viņai deva drosmi noskaidrot, vai tiešām ezim ir zobi, kā apgalvoja vīrs. Un viens no adataiņiem iecirta degunā arī Irēnai. Nācās griezt auto apkārt un braukt uz traumpunktu, no kura tikko bija izkļuvuši.
Irēna un viņas vīrs neatklāj, kādus epitetus viņai veltīja tie paši ārsti, kas apkopa abiem brūces. Viss beidzās laimīgi – viņi ieradās pie draudzenes ar ežiem un sakostiem deguniem, bet bez trakumsērgas simptomiem.
Tītaru kakliņi
Kad Agate strādāja kādas avīzes redakcijā, kolektīvā bija sirsnīga, ekscentriska dāma. Viņa visas nebūšanas uztvēra ar smaidu, un nevarēja saprast, vai viņa kādreiz par kaut ko pārdzīvo. Ja priekšniece rājās, ekscentriķe labsirdīgi smaidīja un pat kušināja bargo kundzi. Reiz Agates dzimšanas dienā darba biedri ēda torti un pļāpāja. Kabinetā ienāca ekscentriskā kolēģe. «Oi,» viņa izsaucās, «Agatiņ, bērniņ, vai tev šodien ir dzimšanas diena? Biju aizmirsusi.» Izvilka no somas asiņainu maisiņu un uzdāvināja Agatei. Maisiņā bija tītaru kakliņi. Priekšniece iespiedzās, ka vajagot prast kaunu, bet kolēģe mierīgi paskaidroja: «Praktiski taču, viņa zupu varēs vārīt! Torti apēdīsiet, bet bērnam nekāda labuma.» Šo dāvanu Agatei neviens nav spējis pārtrumpot.
Silikons dāvanā
Velgai bija mīļākais. Labs cilvēks. Tiešām! Saviem spēkiem izsities vadošā amatā, ar grūtībām absolvējis vidusskolu, jo ģimenes apstākļu dēļ nevarēja mācīties kā visi citi viņa vienaudži. Kad Velga sāka tikties ar viņu, šķita – vīrietis ir labāks par labu. Gandrīz ideāls. Varēja aprunāties par dažādām tēmām. Par dzeju. Par jaunākajām grāmatām. Arī par politiku. Reiz viņš ausī čukstēja, ka gribot ko uzdāvināt. «Lai notiek,» Velga piekrita. Viņš gribot apmaksāt krūšu palielināšanas operāciju! Vīrietim šķita, ka tas ir romantiski un praktiski – viņam bija nauda, viņš gribēja «uzlabot» savu mīļoto. Velga noskaldīja: «Tu esi labs cilvēks, bet stulbs gan.» Viņa atzīst, ka apzinās – viņš to piedāvāja, labu gribēdams. Tomēr Velga ir pārliecināta – ja tāda situācija atkārtotos, viņa teiktu tieši to pašu.
