Mīlestība otrajā piegājienā
Kad vīrietis bija izšķīries no pirmās sievas un vairākus gadus baudījis brīvā ērgļa statusu, viņa dzīvē ienāca koša, pārtikusi, pašpietiekama sieviete. Kā pats uzskatīja, uz palikšanu. Abi vairs ne pirmā jaunības dulluma pārņemti, katram sava pieredzes bagāža kamiešos, savi aplauzieni un rētas sirdī. Tāpēc viņš cerēja, ka tagad kopdzīve būs mierīgāka, paredzamāka un turpināsies līdz kapa malai.
Kad pēc pāris gadu pazīšanās un uzsāktās kopdzīves abi posās laulībām baznīcā, vīramāte saprata, ka nupat, nupat dēls kā glums ziepju gabals izslīdēs no viņas ciešā tvēriena. Jo šī vedekla atšķirībā no iepriekšējās varēja skarbi pateikt, lai nebāž savu degunu, kur neprasa.
«Maita!» vīramāte savām draudzenēm raksturoja topošo vedeklu. «Un padauza arī.» Viņas dēla nākamajai sievai pūrā bija trīs bērni. Kritiski izvērtējot abu gadu skaitu, par visiem 200 procentiem bija skaidrs, ka kopīgu atvašu viņiem nebūs. Tātad vīramātei vajadzēs pieņemt un lolot bastardus?! Tā viņa aizmuguriski dēvēja sava dēla izredzētās bērnus.
Vīramātes sazvērestība
Vīramātes smadzenēs nobrieda plāns. Mans dēliņš to palaistuvi neprecēs! Zinādama, bet skaļi neatzīdama sava lolojuma rakstura un dzīvesveida melnumus, viņa izlēma rīkoties. Kādā pēcpusdienā sapulcināja draudzenes, nosēdināja uz soliņa pie dēla mājas un gaidīja. Viņa lika galvu ķīlā, ka todien dēliņš pārradīsies mājās, sirsnīgi sabučojies ar zaļo pūķi. Protams, mammas intuīcija nepievīla. Vīrietis bija krietni iesilis. Viņa mamma kopā ar savām draudzenēm skaļi un nievājoši apsprieda nākamās vedeklas rakstura īpašības. Gods kam gods, vīrietis aizstāvēja tikpat kā oficiālo sievu, jo laulības bija paredzētas jau pēc nedēļas.
Plāns bija iecerēts it kā nevainojams: pieaudzis un miesās brangs vīrietis skandalē, tam ir kuslas liecinieces, tāpēc viņš jāiespundē «čokā» jeb jāieliek uz sutkām. Nekavējoties tika zvanīts policijai, izklāstīta situācija, tantuki uz soliņa vienā mēlē liecināja par sliktu draudzenes dēlam. Esot kliedzis, publiski draudējis, staigājis apkārt piedzēries, vēzējies ar rokām un vicinājis iepirkumu maisiņu, kurā saskatāmas āmuram līdzīga priekšmeta aprises…
Protams, policisti aizveda agresoru izciest administratīvo sodu. Protams, maisiņā bija āmurs. Nopirkts veikalā. Ar visu čeku.
Vīramāte skaļi priecājās, ka nu dēliņa laulības ar nīsto palaistuvi tiks novērstas. Piezvanīja topošajai vedeklai un pavēstīja, ka nav vēl piedzimusi tāda, kas būtu viņas dēla cienīga.
Dēls izvēlas pats
Vīramāte nepieļāva iespēju, ka kaut kas varētu noiet greizi. Diemžēl policisti bija pārāk līdzjūtīgi un pārlieku saprātīgi. Kad viņu aizturētais atskurba un izstāstīja lietas būtību, tad līgavainim ļāva doties mājās.
Laulības notika. Ak, to skādi, – dēls un nemīlamā sieviete salaulājās un vairs nedzīvoja grēkā. Abi zvērēja uzticību gan viens otram, gan Dieva priekšā. Toties vīramāte spļāva ugunis. Piķis un zēvele! Uz laulību ceremoniju viņa nebrauca. Vismaz tādā veidā izrādīja attieksmi.
Rīcība vedeklai aiz muguras
Vīramātes smadzenēs nobrieda nākamais plāns. Ja neizdevās izjaukt šīs laulības, tad, iespējams, varēs sagraut jaunās ģimenes pamatus, kamēr tie nav pietiekami sacementēti. Lai kādas attiecības bija viņas dēlam ar sievietēm, māmuķītim allaž vajadzēja būt pirmajā vietā. Vismaz reizi nedēļā dēlam nācās atskaitīties par itin visu: ko nemīlamā vedekla gatavojusi vakariņās; kā pusmūža vecuma puisītim sokas darbā; kā tiek izlietots ģimenes budžets; vai tiek veidots uzkrājums un kurš tajā iegulda vairāk; ko abi plāno pasākt. Tāpēc vīramātei nebija noslēpums, ka jauntapinātā sabiedrības šūniņa iecerējusi īslaicīgi sadalīties reizinātājos: vīrs strādās ārzemēs, sapelnīs naudu, lai var izremontēt dzīvokli un uzsākt Latvijā nelielu ģimenes biznesu, bet sieva paliks Latvijā, arī strādās, organizēs dzīvokļa remontu, kārtos ar biznesu saistītās formalitātes un gaidīs savu lauleni atgriežamies.
Nē, vīramātei tas nepatika! Viņas mīlulis apprecēja netīkamu sievu un tagad rausies ārzemēs mellu muti?! Nekādā gadījumā!
Viņa rīkojās vedeklai aiz muguras. Izvilka radiatoru «ribās» noslēpto iekrāto zārka naudu un piedāvāja dēlam. Sak, brauciet abi strādāt ārzemēs, ģimeni nevajag šķirt, tas nav uz labu! Protams, viņš pieņēma dāsno finansiālo dāvanu un posās viesstrādnieka liktenim trešajā pasaules valstī. «Mamma mums palīdz. Redzi nu, viņa nav ļaundare. Braucam kopā! Tā nav ģimene, kad katrs dzīvo savā valstī,» viņš vairākus mēnešus skaidroja sievai, ka tā būs labāk. Un viņa padevās.
Beidzot divatā
Abi aizbrauca pelnīt naudu ārpus Latvijas. Svešumā viņi strādāja smagi. Maiņas garas, mūžīgs nogurums. Tomēr viņi turējās kopā, jo līdzās nebija nekrietnās padomdevējas.
Svešumā viņi patiesi ieraudzīja viens otru. Nevis kā «dēliņu» un «tādu, kas nav dēliņa cienīga», bet kā divus pieaugušus cilvēkus, kuriem jāizdzīvo. Jāpelna. Jāpaļaujas vienam uz otra, nevis uz kāda cita ambīcijām.
Sākumā viss notika pa vecam. Viņš atkārtoja mātes frāzes. Viņa klusēja, jo zināja, ka pret vīramāti nav vērts cīnīties, bet jāgaida, kamēr vīrs pats sapratīs, kurš kuram dzīvi bojā.
Tāds brīdis pienāca. Viņš pirmo reizi sāka runāt par nākotni, kas nav atkarīga no mātes garastāvokļa vai iegribām. Viņš pat sāka sapņot par savu darbnīcu, par to, ka beidzot varētu būt vienkārši vīrs, nevis dēls, kuru visu laiku kāds rausta kā marioneti.
Kādu vakaru, kad abi sēdēja virtuvē, ēdot lētas vakariņas, viņš pēkšņi atzinās: «Zini, laikam pirmo reizi dzīvē es jūtos brīvs.»
Vīramāte, protams, nerimās. Viņa zvanīja, rakstīja, pārmeta, raudāja, draudēja, pat mēģināja piesaukt slimības, lai tikai dēls atgrieztos. Taču attālums dara brīnumus – tas ne tikai šķir, bet arī dziedē. Un dēls, kurš visu mūžu bija dzīvojis pēc mammas noteikumiem, saprata, ka viņam ir sava dzīve. Un sieviete, kura ir līdzās nevis tāpēc, ka viņu kāds izvēlējies, bet tāpēc, ka viņa pati tā grib.
Un tad viss apstājās
Tas notika pēkšņi, kā jau dzīvē mēdz atgadīties. Vienā brīdī viņa sirds padevās. Nogurušais ķermenis beidzot pateica: «Pietiek.»
Kad sieva saņēma zvanu no dzīvesbiedra darbavietas, viņa uzreiz nesaprata sacīto. Nevar būt! Tik daudz cerību un kopīgu sapņu! Miris?
Toties vīramāte nekliedza, neapsūdzēja, neraudāja. Pēkšņi nebija vienīgā cilvēka, kuru kontrolēt. Nebija neviena, par kuru cīnīties, neviena, kuru «glābt» no nepareizās sievas. Nebija dēla, ap kuru būvēt savu pasauli. Viņai bija žēl sevis. «Pagalam darbs un materiāls,» viņa pukojās.
Vai viņa saprata, cik daudz bija izpostījusi?
Bēres nebija pompozas. Vīramātes nīstā vedekla stāvēja pie kapa bāla kā krītpapīrs. Viņa bija vienīgā, kas varēja uzturēt tā cilvēka piemiņu, kurš bija mēģinājis izrauties no svešas ēnas. Vīramāte nostājās blakus, bet ne pārāk tuvu. Pirmo reizi mūžā viņa nezināja, ko teikt. Jo nebija vairs neviena, kam melot, neviena, ko pārliecināt, neviena, ko sarīdīt.
«Es… negribēju,» viņa iesāka, bet balss aizlūza.
Vedeklai nebija spēka ne dusmām, ne piedošanai.
Pēdējais cēliens
Pēc tam vīramāte mēģināja tuvoties, bet katrs viņas solis bija novēlots. Viņa rakstīja īsziņas, kurās pirmo reizi nebija ne ironijas, ne nicinājuma. Vedekla atbildēja reti un vārdos skopi. Ne aiz ļaunuma, bet tāpēc, ka sāpes jāizsāp.
Tieši tad, kad šķita, ka dzīve ir saplaisājusi kā vecs porcelāna šķīvis, notika neticamais. Pēc bērēm vīramātes telefonā iedžinkstējās ziņa. Zināms numurs. Tik pazīstams, ka viņai gandrīz apstājās sirds.
Pirmā vedekla.
Tā pati, kuru viņa reiz bija slavējusi kā vienīgo normālo, līdz arī tā kļuva par maitu, slinku skuķi un nepiemērotu viņas dēlam. Tā pati, kuru viņa bija izdzēsusi no sava puisēna dzīves ar tikpat lielu entuziasmu, kā vēlāk centās izsvēpēt otro.
Viens teikums: «Mums jārunā.»
Pirmā vedekla ieradās pie viņas ar pārliecību, it kā būtu atgriezusies savā karaļvalstī. Viņa apsēdās virtuvē, uzlika uz galda termosu ar kafiju un paziņoja: «Es uzskatu, ka mums jāapvieno spēki.»
Vīramāte samirkšķināja acis. Mums?
«Pret otro vedeklu, protams,» pirmā vedekla sacīja tādā tonī, it kā izklāstītu Toma Briča vēstīto laika prognozi. «Tu taču negribi, lai viņa tagad kļūst par svēto? Par vienīgo, kas patiesi saprata tavu dēlu? Mēs abas zinām, ka viņa nav eņģelis.»
Vīramāte apstulbusi pamāja.
Un viņas abas sāka plānot. Neko ļaunu. Tādu piemiņas pasākumu, kas parādītu īsteno patiesību. Tādu, kurā būtu bildes no bērnības, kur viņš sēž uz podiņa. Kā bučo mammīti. Tādu, kurā tiktu atskaņoti viņa pusaudža gadu iedziedātie ieraksti, kuros puisēns dzied falšāk nekā elektriskā tējkanna. Jā, arī to video, kurā viņš kāzās ar pirmo sievu dejo putniņdeju.
Piemiņas pasākums bija graujošs. Pirmā vedekla bija uzvilkusi sarkanu kleitu («jo viņš vienmēr teica, ka man piestāv»), vīramāte bija uzkrāsojusi uzacis tik augstu, ka tās izskatījās pēc diviem tiltiņiem, kas tūdaļ sabruks, toties otrā vedekla neaicināta ieradās ar bērniem un mazbērniem, kuriem bija piekodināts uzvesties rātni.
Pirmajās minūtēs visi klusēja, līdz kāds ieslēdza projektoru. Uz sienas parādījās bilde, kurā aizgājējs, jau pieaudzis, sēž pie galda, ēd karbonādi un fonā redzama vīramāte, kas viņam gādīgi uzliek uz šķīvja pēdējo gurķa šķēli. Otrā vedekla sāka smieties. Pēc tam – viņas bērni. Pat vīramāte pēc brīža savilka lūpas smaidā. Viņa neatzinās, ka joprojām ienīst savas vedeklas. Jo nav vēl piedzimusi sieviete, kas būtu viņas dēla cienīga. Tas nekas, ka dēls ir miris.
