Diskusiju aizsāka kāds lietotājs, kurš godīgi atzina, ka ikdiena ar bērniem viņam ir sveša, taču saruna ar māsasdēlu likusi aizdomāties par mūsdienu izglītības prasībām.Viņš dalījās ar kuriozu dialogu: "Māsas sīkais ciemos. 1. septembris šim. Sāk skolu. Es prasu - vai tad lasīt māki? - Nemāku. - Ko tad tu darīsi skolā? - Es taču nezinu."
Šis jautājums ātri vien atvēra “Pandoras lādi”, atklājot, ka sabiedrības, pedagogu un pašu vecāku uzskati par šo tēmu krasi atšķiras.
Liela daļa komentētāju norādīja, ka mūsdienu izglītības sistēmā uzstādītas diezgan augstas prasības un pirmklasnieks, kas nelasa, drīzāk ir izņēmums, nevis norma. Kāda sieviete skaidroja stingro mūsdienu kārtību: "Latvijā? Principā visi māk. Dārziņā ir obligātā pirmsskola no 5 gadu vecuma. 20 gadu laikā nav nācies satikt septiņgadnieku, kas pirms skolas neprot lasīt tā, ka vispār. Normāli vecāki arī tur roku uz pulsa." Viņa gan neizslēdza iespēju, ka zēns varētu būt arī mazliet viltīgs: "Variants nr 2 - sīkais tā pateica, lai tu atšujies ar saviem garlaicīgajiem jautājumiem."
Tomēr situācija klasē, ja bērni nav apguvuši lasītprasmi, var būt diezgan saspringta pedagogiem. Cita diskusijas dalībniece dalījās skarbā pieredzē no meitas skolas gaitu sākuma: "Šis ir ļoti traki. Atceros, kad mana meita sāka 1.klasi... Latviešu valodas skolotāja teica, ka tas, ka 50% knapi burto, viņai ļoti apgrūtina vielas mācīšanu pēc tā, kas ir noteikts, jo viņai 1.klasē ir jādara pirmsskolas darbs." Skolotājai nācies organizēt papildu apmācības pēc stundām un vecāku sapulcēs stingri pieprasīt, lai vecāki ar bērniem strādā mājās.
Kontrastējot ar mūsdienu saspringto tempu, vairāki komentētāji metās aizstāvēt bērna tiesības mācīties tieši skolā, atgādinot par to, kā sistēma darbojās pirms pārdesmit gadiem. "Pirms 30 gadiem 1. klasē sāka mācīties burtus, lasīt reti kurš mācēja," kodolīgi atgādināja kāda komentētāja. Viņai piebalsoja vēl cita sarunas dalībniece, atklājot vēsturisku niansi – agrāk paši pedagogi lūdza vecākus nejaukties apmācības procesā: "Pirms 25 gadiem uzsāku mācības pirmajā klasē, nezinot nevienu burtu. Kopā ar klasesbiedriem lasīt iemācījāmies tikai skolā, jo arī bērnudārzu es neapmeklēju. Vispār toreiz skolotāji piekodināja, lai vecāki ar lielo mācīšanu mājās nemaz neaizrautos, jo burtu izrunu varot iemācīt nepareizi, un pārmācīšana esot vēl sarežģītāka. Rezultātā visi dzīvi un lasīt prot."
Lai gan mūsdienās patiešām tiek sagaidīts, ka bērns 1. klasē ierodas ar noteiktu zināšanu bagāžu, vairāki vecāki aicina nekrist panikā, ja atvase vēl nespēj tekoši izlasīt pasaku grāmatu. Kāda mamma veltīja mierinošus vārdus visiem, kuri satraucas par savu bērnu spējām: "Vēlos nomierināt. Divi bērni aizgāja uz 1.klasi nelasoši. Nav viegli un daudz papildus jāstrādā, bet nav tik traki, kā visas te raksta. Vienīgais priekšmets, ar ko ir grūtības, ir latviešu valoda."
Kā parāda šī viedokļu apmaiņa, laiki, izglītības programmas un skolotāju prasības mainās. Lai gan no mūsdienu pirmklasnieka tiek gaidīts vairāk nekā no viņa vecākiem pirms 30 gadiem, galvenais paliek nemainīgs – skola ir vieta, kur mācīties, un ar vecāku atbalstu pat tie, kuri sākotnēji nezina, "ko tur darīs", pavisam drīz ieiet ritmā.
