Nacionālā teātra radošo personību katalogs vēsta, ka Jānis Kuga ir vērienīga stila inscenējumu dekorators. Viņš darinājis monumentālus, gleznieciski krāšņus, nacionāli savdabīgus skatuves ietērpus, atstājot lielu ietekmi uz latviešu scenogrāfijas tālāko attīstību. Viņš parādījis dziļas zināšanas par iestudējumu laikmetisko kultūru, arhitektūru. Sevišķu uzmanību pievērsis koka celtņu konstrukcijām, tādēļ rūpīgi pētījis latviešu seno dzīvojamo ēku, riju, klēšu arhitektūras elementus. Pirmais, kas latviešu scenogrāfijā pievērsies augstvērtīgu kostīmu metu radīšanai.

Jānis Kuga dzimis 1878. gada 12. decembrī Ikšķiles pagasta (tagad Ogresgala pagasts) «Puriņu» mājās. Pirmās skolas gaitas nākamais mākslinieks sāka Ikšķiles Ķēķa pamatskolā un turpināja Ikšķiles draudzes skolā. 1890. gadā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Strādāja J. Jesena porcelāna fabrikas porcelāna apgleznošanas nodaļā. Mākslas pasauli Jānis Kuga iepazina Rīgas Vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā, kā stipendiāts papildināja zināšanas Francijā, Lielbritānijā, Spānijā un Itālijā.

Pēc atgriešanās dzimtenē 1908. gadā Jānis Kuga sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju vairākās Latvijas skolās – vispirms Jēkabpils tirdzniecības skolā, pēc tam Dubultu ģimnāzijā, A. Ķeniņa sieviešu ģimnāzijā. 1921. gadā viņš kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadītāju, docentu, kopš 1928. gada bija profesors. No 1934. gada līdz emigrācijai 1944. gadā Jānis Kuga bija Latvijas Mākslas akadēmijas rektors (izņemot 1940./1941. g.). No 1909. gada mākslinieks strādāja par skatuves gleznotāju Latvijas teātros. Tapušas scenogrāfijas Aspazijas «Vaidelotei», Raiņa lugām «Uguns un nakts», «Indulis un Ārija», «Pūt, vējiņi!» un citām. No 1912. līdz 1914. gadam papildināja zināšanas Francijā. Pirmā pasaules kara sākumā atgriezās Latvijā, bet jau rudenī sāka darboties Jaunajā Pēterpils latviešu teātrī, paralēli strādādams par skolotāju.

No 1920. līdz 1941. gadam Jānis Kuga darinājis skatuves ietērpu daudziem uzvedumiem Nacionālajā operā un Nacionālajā teātrī: R. Vāgnera «Nirnbergas meistardziedoņiem», R. Štrausa «Salomei», N. Rimska-Korsakova «Pasakai par caru Saltanu», A. Brigaderes «Lolitas brīnumputnam», Aspazijas «Zalkša līgavai» u. c. Latviešu mākslas kritiķi jau tolaik J. Kugas darbos saskatīja jaunākās Eiropas mākslas vēstures tendences: «Jaunie meklējumi un sasniegumi mūsu skatuves glezniecībā ierosinājuši arī Kugu. No agrākā impresionistiski dekoratīvā virziena un pelēki brūnas toņkārtas viņš pārgājis uz stingrāku, stilizācijai pakļautu reālistisku formu un intensīvu, skanīgu ziedu. To rāda arī skatuves gleznas Nacionālajai operai, sevišķi «Nirnbergas meistardziedoņu» (1925./1926. g.) spēcīgi tvertā gotiskās katedrāles iekštelpa ar dziļi samtainiem toņiem...»

Jāņa Kugas atbildībā bija arī Latvijas Nacionālā teātra skatuves noformējums Latvijas neatkarības pasludināšanas aktam 1918. gada 18. novembrī. No 1910. gada mākslinieks aktīvi piedalījās izstādēs. 20. gs. 20. un 30. gados biedrības «Sadarbs», Kultūras fonda un citās izstādēs skatāmi ne vien Jāņa Kugas skatuves dekorāciju meti, bet arī stājgleznas – ainavas, ainavu studijas un portreti. Viņa darbi skatāmi arī ārzemēs, kur tie vairākkārt saņēmuši prestižas godalgas. Tā, piemēram, 1939. gadā latviešu mākslas izstādē Parīzē Jāņa Kugas dekorāciju meti izpelnījās augstāko balvu – diplomu “Grand Prix”.

Ilgas pēc bērnības puses un Daugavas vedināja Jāni Kugu atgriezties Ikšķilē. 1921. gadā savas ārpilsētas villas būvniecībai viņš izraudzījās zemesgabalu skaistā vietā Daugavas senlejas kraujā. Māja tapa pēc mākslinieka paša izstrādāta projekta, arī pie būves strādāja viņš pats, tikai sarežģītākos darbus uzticēja meistariem. Tā Daugavas krastā lēnām pacēlās villa «Uzparāda» (mākslinieks mājas celšanai ņēma kredītu). Ēkā viss rūpīgi pārdomāts pēc Jāņa Kugas paša zīmējumiem. Interjeru krāšņi papildināja Emmas Kugas pēc vīra metiem klasiskā gobelēna un garbārkšu tehnikā darinātie audumi. 1937. gadā Jānis Kuga lielo Rīgas dzīvokli izīrēja diriģentam Teodoram Reiteram, pats pārceļoties uz Ikšķili. Profesoru nenogurdināja sadzīves neērtības. Katru rītu viņš devās uz Ikšķiles dzelzceļa staciju, lai ar vilcienu brauktu uz Rīgu.

1944. gadā Jānis Kuga emigrēja uz Vāciju, nonākot Eslingenā. 1950. gada 3. jūnijā mākslinieks no Vācijas aizbrauca uz ASV. Pēc divu gadu algota darba, gleznojot altārgleznas, Jāni Kugu uzaicināja veidot dekorācijas kādai Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansambļa izrādei, taču no ilgākas sadarbības mākslinieks atteicās. Turpmāk viņš pievērsās portretu glezniecībai un atjaunoja dažus Rīgā un Eslingenā gatavoto dekorāciju metus. Bostonā tapa mākslinieka kundzes Emmas Kugas portrets, kā arī trīs pašportreti. Trīsreiz gadā, pavasarī, vasarā un rudenī, mākslinieks devās pie bērniem uz Kanādu, kur gleznoja studijas. Turienes dabas ainavās jūtama līdzība ar Latviju, tādēļ, raugoties audeklos, rodas iespaids, ka tie gleznoti pēc atmiņas. Patiesībā šīs ainavas tapušas Kanādas mežos. Bostonā līdz 1968. gadam notikušas piecas Jāņa Kugas gleznu izstādes: 1953., 1956., 1960., 1963. un 1968. gadā.
Pēdējā dzīves gadā mākslinieks pārcēlās pie bērniem uz Kanādu, kur 1969. gada 24. novembrī Jānis Kuga beidza savas šīs zemes gaitas. Apbedīts Toronto kapsētas latviešu nodalījumā.

Ogres Vēstures un mākslas muzejs,  Ogres Vēstis Visiem