Trešdiena, 24.04.2024 18:55
Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Pirmdiena, 15. janvāris, 2024 09:07

Latvijai vajadzīgas kājnieku mīnas

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem
Latvijai vajadzīgas kājnieku mīnas
Foto: Gatis Indrēvics
Pirmdiena, 15. janvāris, 2024 09:07

Latvijai vajadzīgas kājnieku mīnas

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem

Mīnas ir lēts, efektīvs aizsardzības ierocis, un Latvijas armijai tas ir nepieciešams jau drīz un tik lielā daudzumā, lai varētu pienācīgi aizsargāt Latvijas valsts – un pie reizes arī ES un NATO – robežu (laipni lūdzam, nav par ko). Šobrīd to darīt traucē Latvijas ratificētā Otavas konvencija. Ja likme ir – būt vai nebūt valstij, sēņošanas ierobežojumi nav salīdzināma lieta. Pierobežā pasēņosim, kad krievija sabruks.

Mīnu aizlieguma atcelšana šobrīd tiek debatēta gan militārajā, gan politiskajā vidē, bet vienotas nostājas pagaidām nav. Kreisajiem šī doma nepatīk. Tāpat kā iepriekš viņi pretojās obligātā militārā dienesta ieviešanai valstī. Līdz mēneša beigām Saeimā tiks sasaukta šim tematam veltīta Ārlietu un Aizsardzības komisiju kopsēde.

Pankūkas, taureņi un ziedlapiņas

Nepieciešamību mūsdienu karadarbībā lietot mīnas ļoti uzskatāmi apliecina situācija Ukrainas frontē. Tur abas karojošās puses veido mīnu laukus. Tankiem – prettanku mīnas – pankūkas, kuru detonēšanai nepieciešamais spiediens ir 200 kilogramu uz kvadrātcentimetru. Cilvēks vai zvērs pa tādu var lēkāt, tanks nevar. Taču, lai ienaidnieka prettanku mīnu ar kāju nepastumtu malā, atbrīvojot ceļu tankam, apkārt nepieciešams salikt arī kājnieku mīnas. Pēc izskata tās ir kā mazāki plāceņi vai mučeles, ar ūsām un bez, ar vadiem un bez. Vēl cits mīnu veids ir kasešu mīnas, ko ar lādiņu izkaisa no gaisa, un izskatās pēc krāsainiem plastmasas gabaliem, to formas dēļ sauktiem arī par ziedlapiņām vai taureņiem. Ja taurenim uzkāpj, norauj kāju. Pēc citu mīnu detonācijas, no kāpēja vispār nekas pāri nepaliek. Viss atkarīgs no sprāgstvielas daudzuma un pildījuma. Ja priekšā mīnu lauks, jābūt sapierim vai idiotam, lai tādā dotos iekšā. Tieši tādēļ mīnas ir efektīvs aizsardzības līdzeklis, turklāt arī lēts, kas nav maznozīmīgi. Bet šobrīd krievijas ģenerālštābā, izvērtējot Latvijas aizsardzības spējas, ienaidnieks var apmierināti secināt – mīnu krājumu Latvijai nav, ražošanas iespēju Latvijai nav, apmācīta personāla Latvijai nav. Toties ir ANO KONVENCIJA PAR KĀJNIEKU MĪNU LIETOŠANAS, UZGLABĀŠANAS UN RAŽOŠANAS AIZLIEGUMU UN IZNĪCINĀŠANU, kas Latvijai ir saistoša, bet krievijai – nav. 

Kristovskis: šodien ir cita situācija

Sarunvalodā ērtības labad to dēvē par Otavas konvenciju. Pēc ilgākas starptautiskas kaunināšanas un bāršanas Latvija šim dokumentam pilnībā pievienojās 2006. gada 1. janvārī. Kauninātāji bija viena Sorosa finansēta starptautiska organizācija un kanādieši, kas uzņēmās līderību mazo valstu atbrīvošanā no padomju laika mīnu uzkrājumiem. Tolaik aizsardzības ministrs bija Ģirts Valdis Kristovskis. Šobrīd ar mīksto mandātu Saeimā iekļuvušais Kristovskis ir ielikts pāris miermīlīgās komisijās un viņa padomu aizsardzības jautājumos kolēģi neprasa. Ja prasītu, arī viņš, visticamākais, atbalstītu mīnu aizlieguma atcelšanu. «Šodien ir cita situācija. Par to ir jāspriež un jādiskutē, kopīgi ar NATO un ES partneriem. Manā laikā konvenciju nepieņēma, un iemesli tam bija vairāki,» skaidro Kristovskis. «Pirmām kārtām jau potenciālais pretinieks – krievija. Rietumi tolaik uzskatīja, ka mēs tikai provocējam krieviju un ka nekādus draudus tā nerada. Vairākums valstu bija par kājnieku mīnu aizliegšanu, arī princese Diāna iestājās par mīnu iznīcināšanu. Mēs savukārt uzskatījām, ka Latvijai ir jau tā nabadzīgs bruņojuma klāsts, tāpēc vismaz mīnas jāsaglabā.» Kā liecina 2003. gada publikācija «Latvijas Vēstnesī», tolaik mūsu armijas rīcībā bija ap 4500 kājnieku mīnu. Tas daudziem nepatika. Uz Saeimu nāca arī Kanādas vēstniecības pārstāvji un pauda neizpratni par Latvijas kavēšanos ar konvencijas ratifikāciju. Parlaments galu galā apkaunējās, un, kā paziņoja toreizējais Aizsardzības komisijas vadītājs Arnolds Laksa: «Būtu tikai loģiski, ka tāda maza, demokrātiska un pavisam nemilitāra valsts kā Latvija parakstītu šo nozīmīgo konvenciju.» 

Āmuru lietot aizliegts

Parakstīja, ratificēja, un tagad šī spēja ir faktiski zaudēta. Militārais analītiķis, atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš tēlaini salīdzina – tas ir kā aizliegt amatniekam lietot āmuru. Citus instrumentus drīkst, tikai āmuru ne, dauzi kaut vai ar akmeni. Mīnas ir efektīvs un lēts aizsardzības ierocis, ko armijai ir nepieciešams atgūt. Un vaimanāt par sēņošanas ierobežošanu situācijā, kad uz spēles likts būt vai nebūt valstij, nav vispār nekāda racionāla un humāna pamata. Humāni ir neļaut iebrukt valstī ienaidniekam un izdzīvot. Mārtiņa Vērdiņa vadītais militārais blogs «Vara bungas» jau 11 gadu ir centies aktualizēt mīnu jautājumu. Šobrīd kara draudi jau tik tuvi, ka atlikt vairs nevar, un to beidzot saprot arī valsts militārā un politiskā vadība. Cita lieta – kā tehniski atbrīvot konvencijas sasaistītās rokas. Kā skaidro Ārlietu ministrija: «Ne Otavas konvencija, ne Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām nepieļauj vienpusēju dalības daudzpusējā līgumā apturēšanu uz laiku, līdz ar to dalībvalstīm apturēt dalību Otavas konvencijā uz laiku nav iespējams.» Iespējams tikai izstāties, un šis process atrunāts Otavas konvencijas 20. pantā. Mārtiņš Vērdiņš spriež, iespējams, diplomātiski pareizāk būtu nevis izstāties no konvencijas, bet to kopīgi ar pārējām simts un vairāk dalībvalstīm grozīt. Galu galā jebkuru līgumu puses drīkst mainīt, arī šo konvenciju. Piemēram, uz valsts apdraudējuma laiku atļaut uzglabāt, ražot un lietot mīnas, ko iespējams aktivizēt, deaktivizēt un iznīcināt attālināti. Tā teikt, lai sēņotāji neciestu. Taču skaidrs arī, ka šāda starptautiska dokumenta grozīšana būtu piņķerīga un laikietilpīga padarīšana. Un tādā gadījumā – atliek vienīgi izstāties. Vai rīkoties, kā to dara Ukraina, kas konvenciju parakstījusi, bet mīnas tāpat lieto, jo ir taču visiem līdzekļiem jāaizstāvas.

Otavas debatēm turpinājums būs 

Lai gan tieši Ārlietu ministrija ir atbildīgā institūcija attiecībā uz Otavas konvencijas apsaimniekošanu Latvijā, taujāt par izstāšanās lietderības apsvērumiem tā sūta pie Aizsardzības ministrijas, jo «jautājumi par Latvijas aizsardzības organizēšanu un veikšanu ir Aizsardzības ministrijas kompetencē». Bet Aizsardzības ministrija klusē. Jau nedēļu, un patiesībā tāds pilnvērtīgs situācijas skaidrojums izpaliek jau kopš rudens, kad par nepieciešamību mīnēt Latvijas austrumu robežu izteicās aizejošā aizsardzības ministre Ināra Mūrniece. Taču, lai arī jaunais ministrs Andris Sprūds šādu iniciatīvu nav izrādījis, sagaidāms, ka debatēm par izstāšanos no konvencijas turpinājums būs. Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs un bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis plāno vēl šomēnes sasaukt kopīgu sēdi ar Ārlietu komisiju, pieaicinot attiecīgo ministriju ekspertus: «Mums ir jāsaprot situācija un iespējamās konsekvences.» Mēneša beigās parlamentā notiks ikgadējās Ārpolitikas debates, un Otavas konvencija varētu būs viens no apspriežamajiem tematiem.

Pašlaik Latvijas armijas rīcībā ir zināms daudzums Claymore virzienmīnu, kas nepaiet zem Konvencijas, jo šīm mīnām vada galā jābūt kādam, kurš pogu nospiež. Tātad fiziski jābūt klāt, kad nāk ienaidnieks. Bet ir nepieciešami vienkāršāki risinājumi, kas ļautu iznīcināt pretinieku, neapdraudot savu karavīru un robežsargu dzīvības. Latvijai ir nepieciešamas kājnieku mīnas. 

Kāds šim visam sakars ar Ogres novadu? Vistiešākais. Ja krievi uzbruks, jākaro būs visiem. Latvijas valsts aizsardzība ir mūsu kopīga lieta.

KONVENCIJA PAR KĀJNIEKU MĪNU LIETOŠANAS, UZGLABĀŠANAS UN RAŽOŠANAS AIZLIEGUMU UN IZNĪCINĀŠANU

  1. pants Vispārīgi noteikumi
  2. Katra dalībvalsts apņemas nekad un nekādos apstākļos:
  3. neizmantot kājnieku mīnas;
  4. neizstrādāt, neražot, neiegūt citādā ceļā, neuzglabāt, nesaglabāt vai nevienam tieši vai netieši nenodot tālāk kājnieku mīnas;
  5. nekādā veidā nepalīdzēt, neatbalstīt vai nemudināt nevienu uz darbībām, kuras jebkurai dalībvalstij ir aizliegtas saskaņā ar šo konvenciju.
  6. Katra dalībvalsts apņemas iznīcināt visas kājnieku mīnas vai nodrošināt to iznīcināšanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem.
  1. pants Darbības ilgums un izstāšanās
  2. Katra dalībvalsts, īstenojot savu nacionālo suverenitāti, ir tiesīga izstāties no konvencijas. Tā paziņo par izstāšanos visām pārējām dalībvalstīm, depozitārijam un ANO Drošības padomei. Izstāšanās dokumentā iekļauj sīkus paskaidrojumus par izstāšanās iemesliem.
  3. Izstāšanās stājas spēkā tikai sešus mēnešus pēc tam, kad izstāšanās dokumentu ir saņēmis depozitārijs. Ja šī sešu mēnešu perioda laikā dalībvalsts, kas izstājas, iesaistās bruņotā konfliktā, izstāšanās stājas spēkā tikai pēc šī bruņotā konflikta beigām.