Trešdiena, 18.11.2026 17:55
Aleksandrs, Doloresa
Trešdiena, 18. novembris, 2026 14:00

Latvijas arhibīskaps uzrunā tautu Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā

LELB
Latvijas arhibīskaps uzrunā tautu Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā
Foto: LELB
Trešdiena, 18. novembris, 2026 14:00

Latvijas arhibīskaps uzrunā tautu Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienā

LELB

Rīgas un Latvijas arhibīskapa Rinalda Granta sprediķis Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadadienai veltītajā dievkalpojumā, Rīgas Domā 2026. gada 18. novembrī.

Mateja 25:14-30
Tas ir tāpat kā ar cilvēku, kas pirms aizceļošanas pasauca savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. 15 Vienam viņš iedeva piecus talentus, otram divus, vēl kādam vienu, katram pēc viņa spējām. Pēc tam viņš aizceļoja. 16 Tūlīt tas, kas bija saņēmis piecus talentus, laida tos darbā un nopelnīja vēl piecus. 17 Tāpat arī tas, kam bija divi, nopelnīja vēl divus. 18 Bet tas, kas bija saņēmis vienu, aizgājis apraka to zemē un paslēpa sava kunga naudu. 19 Pēc ilga laika šo kalpu kungs atgriezās un pieprasīja tiem norēķinu. 20 Tad ieradās tas, kas bija saņēmis piecus talentus, viņš atnesa vēl otrus piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus, redzi, esmu nopelnījis vēl piecus. 21 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 22 Un arī tas, kam bija divi talenti, atnāca, sacīdams: kungs, tu iedevi man divus talentus, redzi, esmu nopelnījis vēl divus. 23 Viņa kungs tam sacīja: labi, mans krietnais un uzticamais kalps! Tu esi bijis uzticams mazās lietās, es tevi iecelšu pār lielajām. Ieej sava kunga priekā! 24 Atnāca arī tas, kam bija viens talents, un sacīja: es zinu, ka tu esi bargs cilvēks, tu pļauj, kur neesi sējis, un savāc, kur neesi kaisījis, 25 tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Redzi, ņem, kas tev pieder. 26 Tad viņa kungs tam atbildēja: nelietīgais un slinkais kalps, tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un savācu, kur neesmu kaisījis! 27 Tev vajadzēja dot manu naudu augļotājiem, tad es pārnācis dabūtu atpakaļ savu naudu ar peļņu. 28 Atņemiet viņam talentu un dodiet tam, kam ir desmit, 29 ​jo tam, kam ir, tiks dots un tam būs pārpilnība, bet tam, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas tam ir. 30 ​Bet nederīgo kalpu izmetiet ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana.

Labrīt, Dieva mīļotie, Latvijas valsts svētku rītā!

Vai dzirdējāt šodien zvanu skaņas? Vai saklausījāt, ka tās bija citādas?

Doma tornī ir atgriezušās lielo zvanu balsis. Trīs jaunie zvani pirmo reizi vareni skanēja pirms nedēļas - Lāčplēša dienā. Todien pieminējām 1919. gada uzvaru pār Bermonta karaspēku. Latvijas karavīri bija nosargājuši Rīgu un jaunās valsts brīvību. Toreiz par uzvaru vēstīja daudzi Rīgas dievnamu zvani, taču Doma lielie zvani klusēja. Pirmā pasaules kara laikā tie bija aizvesti uz Krieviju. Daži latviešu uzņēmēji vēlējās iepriecināt Dievu, darot labu savai tautai. Pateicoties viņu ziedojumiem, aizvesto zvanu vietā tagad ir jauni. Tie šodien priecīgi iezvanīja Latvijas 108. dzimšanas dienu un aicināja mūs kopā uz svētku dievkalpojumu.

Uz lielākā no trim zvaniem - Jāņa Kristītāja zvana - ir rakstīts: „Es saucu dzīvos. Es sēroju par mirušajiem.” Uz ko mēs, dzīvie, tiekam saukti?

Jēzus līdzība sākas satraucoši skaisti. Kungs sasauc savus kalpus un nodod tiem savu mantu. Tā nav atlīdzība par nopelniem - Kungs viņiem uztic savu bagātību un dod iespēju to likt lietā. Vienam Viņš uztic piecus talentus, otram divus, trešajam vienu. Kungs pazīst savus kalpus - katrs saņem atbilstoši savām spējām.

Ar savu rīcību Kungs katram saka: „Es tev uzticos.” Iztēlosimies, cik ļoti tas maina kalpu dzīvi. Talents toreiz bija dārgmetāla svara mērvienība. Pat tikai viens talents bija aptuveni divdesmit gadu darba algas vērtībā. Visi trīs kļūst par veselas bagātības pārvaldniekiem.

Mēs šodien daudz domājam un runājam par to, kā mums trūkst un kas mūs apdraud, bet cik daudz uzmanības veltām tam, kas mums ir dots?

Zvani sauca dzīvos – arī mūs. No kurienes mūsu dzīvība? Mums ir nākotnes plāni, jo ceram, ka vēl būs laiks tos īstenot. Mums ir cilvēki, kurus saucam par savējiem un kuriem tādi esam mēs. Mēs spējam domāt un just, mīlēt un piedot, radīt un brīnīties, dziedāt un dejot. Līdzībā nevienam nav šaubu, ka talenti nāk no Kunga un pieder Viņam. Arī mēs, kristieši, ticam, ka aiz visa tā, ko saucam par savējo, ir visa labā Avots - Dievs.

Mums kopīgi ir uzticēta Latvija. Lai gan neesam lielvara, esam saņēmuši veselu bagātību - zemi, valodu, valsti un brīvību. Mums ir pamats apklusināt balsi, kas reizēm mums čukst: „Mums nav, mēs nevaram, no mums nekas nav atkarīgs.” Dievs mums ir daudz devis un ar to saka: „Es jums uzticos.”

Tāpat kā kalpiem līdzībā, arī mums pašiem jāizlemj, kā uzticēto likt lietā. Dievs pazīst arī mūsu spējas un uzticas, ka būsim atbildīgi pārvaldnieki un saņemto lietosim savā un Latvijas labā.

Katrs kalps ir saņēmis bagātību un iespēju to lietot. Tomēr viens uzticēto aprok. Kāpēc?

Trešais kalps Kungam paskaidro: „Es zinu, ka tu esi bargs cilvēks… tādēļ es bailēs aizgāju un apraku tavu talentu zemē.” Viņa priekšstats par kungu rada bailes, un tā rūpes par savu drošību kļūst svarīgākas par viņam uzticēto.

Vārdus „es baidījos” mēs visi saprotam. Par ko jūs šobrīd baidāties? Kādas domas pie jums atgriežas vakaros, kad viss kļuvis kluss?

Dažas bailes ir ļoti personiskas, citas piedzīvojam kopīgi. Daudzi no mums Latvijā baidāmies no lielvaru patvaļas. Tās kliedzošs piemērs aizvien ir Krievijas karš pret Ukrainu. Spīdzināti cilvēki, bez vēsts pazuduši tuvinieki, nolaupīti bērni, ģimenes, kurām ziemā atņemts siltums un gaisma. ANO izmeklēšanas komisija šajā vardarbībā ir konstatējusi kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Tikmēr Maskavas patriarhs Kirils agresiju attaisno Dieva vārdā un runā par uzvaru tiem, kuri atrodas „gaismas pusē” un cīnās par Krievijas „metafiziskajām robežām”. Tā ir lielvaras patvaļa, kas pārkāpj valstu robežas, lauž dotās saistības un pat uzdrošinās tumsu saukt par gaismu. Vai šādā pasaulē varam būt droši, ka arī mūsu nākotni kāds nemēģinās izlemt pāri mūsu galvām?

Nedrošību rada arī tehnoloģiju straujā attīstība. Mēs dzirdam galvu reibinošus solījumus par līdz šim neārstējamu slimību ārstēšanu un iespējām laikietilpīgu, nogurdinošu darbu paveikt ātrāk un vieglāk. Taču līdzās cerībām rodas jautājums: vai mani vēl vajadzēs un uz ko balstīsies mana vērtība, kad tehnoloģijas manu darbu paveiks dažās sekundēs?

Tāda ir pasaule, kurā šodien cilvēki domā par laulību, ģimeni un bērniem. Vai drīkstu uzņemties atbildību par jaunu dzīvību, ja nevaru garantēt drošību? Pilnīgu drošību cilvēki nav spējuši garantēt arī agrāk, tomēr šodienas brīdinājumi ir nopietni.

Šā gada janvārī zinātnieki un drošības eksperti simbolisko Pastardienas pulksteni iestatīja 85 sekundes līdz pusnaktij — tuvāk nekā jebkad agrāk. Pusnakts tajā simbolizē cilvēces pašizraisītu globālu katastrofu. Tā nav pasaules gala prognoze, bet brīdinājums par to, ko cilvēce spēj nodarīt pati sev.

Ko darām, dzirdot šādus brīdinājumus? Kā bailes ietekmē mūsu izvēles? Trešais kalps bailēs aprok viņam uzticēto bagātību. Bailēs arī mēs varam sākt dzīvot tikai tam, lai sevi pasargātu. Taču tā aprokam pašu svarīgāko - spēju mīlēt. Mīlot mēs riskējam tapt sāpināti - tajā nav drošu ieguldījumu. Tomēr postošākas par pašām bailēm ir bailēs izdarītas izvēles nemīlēt, neaizstāvēt, nepalīdzēt un neuzņemties atbildību. Tad mums uzticētie talenti paliek aprakti.

Līdzībā Kungs prasa norēķinu par uzticēto. Kalpam netiek pārmesta nesekmīga cenšanās, bet tas, ka viņš uzticēto nav lietojis. Bailes nav pietiekams attaisnojums. Spriedums ir skarbs: kalps nonāk ārā tumsā, prom no gaismas, prieka un kopības Kunga namā. Arī mēs reiz atbildēsim Dieva priekšā gan par nodarīto ļaunumu, gan par labo, ko varējām darīt, bet neizdarījām. Tas attiecas uz ikvienu - no lielvaras vadītāja līdz katram no mums.

Tomēr ko darīt, ja šajā kalpā atpazīstam sevi? Ar vēl vienu pavēli saņemties nepietiks. Kalps baidījās no sava kunga. Mēs baidāmies no daudz kā cita. Baiļu priekšā ir svarīgi jautāt: „Kādu Dievu mēs pazīstam, un vai varam Viņam uzticēties?”

Līdzība mums atklāj varenu Dievu. Viņš uztic veselu bagātību un tomēr sauc to par mazumu. Viņš lemj, ko katram uzticēt. Viņam ir vara prasīt norēķinu, atalgot un sodīt. Trešais kalps savā kungā saskata bargumu. Taču tā ir traģēdija, ja Dievu pazīstam tikai tādu. Abu pārējo kalpu pieredze atklāj vēl kaut ko. Kungs viņiem saka: „Ieej sava kunga priekā!” Ne tikai: tu esi labi strādājis, bet: nāc, esi kopā ar mani! Mēs zinām, cik dārgi ir prieka brīži kopā ar tiem, kurus mīlam. Kāds gan prieks mūs sagaida kopā ar Dievu - piedzīvot ne tikai mūsu prieku par Viņu, bet arī Viņa prieku par mums! Mūsu dārgākie prieka brīži ļauj to tikai nojaust. Tādā priekā Dievs vēlas mūs uzņemt, un Viņš rīkojas, lai tas būtu iespējams.

Uz Jāņa Kristītāja zvana, kas sauc dzīvos, ir arī šī pravieša liecība: “Es esmu redzējis un liecinājis, ka Jēzus ir Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Tas, kurš prasa mums norēķinu, pats nāk nest mūsu vainu par visu, ko dzīvē esam saņēmuši, bet esam aprakuši. Viņš kļūst par Upurjēru, lai mēs nedzīvotu pretim postam, bet gan Dieva priekam. Mēs bailēs atkāpjamies un uzticēto aprokam, bet Viņš atdod savu dzīvību par mums. Jēzus, kurš stāsta šo līdzību, pēc dažām dienām uznes mūsu vainu krustā un trešajā dienā augšāmceļas. Viņš salauž grēka lāstu un atklāj, ka nāvei nepieder pēdējais vārds.

Tādēļ mums nav bailēs jāslēpjas vai jāaizbildinās kā trešajam kalpam. Mēs drīkstam lūgt:  “Dievs, piedod, ka tik daudz ko savā dzīvē esmu apracis. Piedod, ka citi nav saņēmuši labo, ko Tu man biji uzticējis.” Mēs ne tikai drīkstam lūgt, bet Kristus dēļ arī saņemt Dieva piedošanu. Tā neatceļ mūsu atbildību, bet mums tā vairs nav jāuzņemas vieniem. Kristū mēs iepazīstam varenu Dievu, kuram varam uzticēties.

Kāds mans kolēģis reiz teica: mūsu svarīgākais jautājums Dievam ir: “Vai Tu mani mīli?” Savukārt Viņa svarīgākais jautājums mums: “Vai tu man uzticies - arī tad, ja bailēm ir iemesls?”

Pravietis Jeremija tieši uz šādu uzticēšanos aicināja no dzimtenes uz Babilonu aizvestos jūdus. Gaidīdami atgriešanos, viņi saņēma pārsteidzošu aicinājumu: celt namus, stādīt dārzus, veidot ģimenes un rūpēties par pilsētas labklājību. Viņi atradās svešumā pret savu gribu. Tomēr Dievs aicināja dzīvi neatlikt - uzticēties Viņam un darīt labu jau tur, kur viņi atradās.

Arī abi pārējie kalpi varēja just bailes, tomēr ar savu rīcību viņi Kunga uzticībai atbildēja: „Tu vari mums uzticēties.” Ja gaidām pilnīgi drošus laikus, lai sāktu dzīvot, cik ilgi mums būs jāgaida?

Ko mēs varam darīt jau šodien, pat ja bailēm ir iemesls?

Mākslīgā intelekta uzvaras gājienā mūsu kopīgais uzdevums ir sargāt cilvēcību - spēju patstāvīgi spriest, just līdzi un palīdzēt. Mūsu vērtību nenosaka tikai darbs, ko darām, - mēs to saņemam no Dieva. Tā nezūd arī tad, ja mūsu darbu spēj labāk paveikt tehnoloģija. Tāpēc laikā, kad daudzi bažījas par savu profesionālo nākotni, drošību par savu vērtību meklēsim pie sava Radītāja un palīdzēsim cits citam atklāt vēl neatklātās Dieva dotās spējas. Ir tāda reta profesija - talantu meklētājs. Kā būtu, ja mēs Latvijā to padarītu par nacionālo profesiju? Ja mēs visi pamanītu, ar ko Dievs otru apveltījis, un palīdzētu šīs spējas attīstīt un likt lietā? Kāds tā no jauna noticētu, ka ir vajadzīgs, un mēs kopīgi vairotu cilvēcību.

Mēs vēlamies, lai mūsu zemē aizvien biežāk izskanētu „jā” vārds jaunai dzīvībai. Tiem, kuri apsver šo soli, ir svarīgi zināt, ka viņi nav vieni. Es atceros to dienu, kad piedzima mūsu pirmais bērns. Es centos būt ideāls tētis, bet jau pirmajā vakarā zināju, ka tāds neesmu. Ar laiku aizvien skaidrāk apzinājos, cik ierobežotas ir manas spējas visu nodrošināt un no visa pasargāt. Kādā brīdī lūdzu: „Dievs, tas ir arī Tavs bērns, nesīsim šo atbildību kopā.” Vēlāk Viņš ne reizi vien ir apliecinājis, ka šo lūgšanu ir dzirdējis.

Taču svarīgi ir arī līdzcilvēki. Šogad Vecajā Svētās Ģertrūdes draudzē vienā dienā piedzima trīs bērniņi - Kate un divi Ādami. Daudziem tas bija liels prieks un cerības zīme. Draudze var būt vieta, kurā jauniem vecākiem ir vieglāk noticēt, ka viņi nav vieni. Mums katram ir uzticēti talanti, ar kuriem varam palīdzēt ģimenēm sev apkārt teikt „jā” jaunai dzīvībai.

Labākā vieta, kur augt mūsu bērniem un mazbērniem, ir brīva Latvija. Mēs lepojamies ar tiem, kuri Latviju aizstāvējuši pirms mums, bet tagad tās brīvību ir uzticēts nosargāt mūsu paaudzei. Kad lielvaras lauž līgumus, gatavība aizstāvēties mums jāapliecina, vēl pirms kāds mēģina mūsu zemes likteni izlemt mūsu vietā. Pat ja daudzos jautājumos domājam atšķirīgi, mēs esam vienoti svarīgākajā - vēlmē dzīvot brīvā Latvijā. Stiprināsim militārās aizsardzības spējas, bet ne tikai. Katrs liksim lietā savus Dieva dotos talantus, stiprinot savstarpējo uzticēšanos un neļaujot hibrīdkara provokācijām mūs sašķelt.

Šajās vēlēšanās vienam politiskajam spēkam esam uzticējuši īpaši daudz. Tas dod iespēju izveidot stipru valdību un paveikt to, kas iepriekš politiskās sadrumstalotības dēļ nav izdevies. Jaunievēlētie deputāti un nākamās valdības veidotāji! Izvērtējiet savus nodomus Dieva un savas sirdsapziņas priekšā un tad nebaidieties rīkoties mūsu kopējam labumam! Līdzības valodā runājot, jums šoreiz ir uzticēti pieci talenti. No jums arī vairāk sagaidām, jo, kam daudz uzticēts, no tā daudz atprasīs - arī par bailēs neizdarīto labo. Lai Dievs jūs svētī ar gudrību un drosmi! Savukārt mēs, pārējie, nesteigsimies doto uzticību atņemt, bet dosim iespēju uz tās atsperties.

Noslēgumā īpaši gribu uzrunāt jūs, Latvijas kristieši, kuri esat kristīti, bet sen neesat bijuši dievnamā. Arī kristība var kļūt par talentu, kas aprakts zem ikdienas rūpēm, vilšanās vai bailēm. Taču šis dārgums nav zaudējis savu vērtību. Nav par vēlu atgriezties pie kristībā saņemtā un no jauna atklāt Kristu un Viņa Evaņģēliju.

Mums, Baznīcai, ne vienmēr ir izdevies atklāt Kristus skaistumu. Reizēm to pat esam aizēnojuši. Tas lai tur mūs pazemībā. Taču mūsu nepilnība nemazina Kristus pilnību. Viņš joprojām savā Baznīcā mūs uzrunā, piedod un dāvā sevi. Pie Viņa varam atgriezties paši un droši aicināt arī citus, jo Baznīca nedzīvo pati sev.

Šodien Doma zvani aicināja mūs visus. Latvija ir uzticēta mums visiem, un katram no mums ir ko tai dot. Mums nav jāgaida, līdz vairs nebūs bail. Uzticēsimies Dievam un liksim lietā saņemto - savā un Latvijas labā.

„Es saucu dzīvos,” saka mūsu zvans. Arī mūs. Āmen!