Solīt sola, bet nedeva

Civillikuma 111. pantā rakstīts: «Pūrs, ko sievietei laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas, pieder sievai, kaut arī tas būtu nodots vīram.» Tālāk seko: «Lai solījums dot pūrā kustamo mantu vērtībā pāri par 700 euro vai nekustamo mantu būtu saistošs, tas izteicams rakstiski. Pūra solījuma izpildīšanu var prasīt vai nu pati sieva, vai arī viņas labā vīrs, turklāt tiesība prasīt pūra izdošanu noilgst divu gadu laikā no laulības noslēgšanas vai pūra izdošanai noteiktās dienas.» Re, pat pūra izprasīšanai ir divu gadu «garantijas» termiņš! Un pūru nevar prasīt, ja laulība noslēgta bez tās personas ziņas un piekrišanas, kas to solījusi.

Toties, ja atceļ saderināšanos vai kāds no saderinātajiem no tās atkāpjas, tad Civillikumā noteikts, ka katram saderinātajam jāatdod pilnīgi viss, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Par laimi, saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.

Tā, lūk. Ja kāzas izput, tad nebūs jums paturēt ne dārgus auto, ne adītus cimdus, ne izsmalcinātas aproču pogas, gredzenus un rokaspulksteņus dzīvokļa vērtībā, ne muižas, ne arī to kristāla vāzi, ko visi ienīst, ne porcelāna ziloņu kolekciju, ne masīvo ozolkoka bufeti, ko nevar pacelt pat četri brangi vīri, ne pat to vienu vienīgo, svinīgi dāvāto virtuves kombainu, kas tā arī netika iedarbināts. Un, protams, arī trīs metrus augsto gleznu ar jūsu iniciāļiem, saderināšanās balonu ar hēliju, kas dveš pēdējos elpas gārdzienus, un romantiskām atmiņām apvīto pledu no vikunjas dzijas, kas maksāja pusmēneša algu, bet izskatās pēc pleķainas sedziņas.

Viss jāatdod – likums ir likums.

Civillikums gan noteic, ka nav jādod atpakaļ dāvanas, ja laulība nenotiek tāpēc, ka saderinātais dāvinātājs miris; dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla, kā arī dāvinātāja uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties.

Tāpat vien otru vazāt aiz deguna nav ieteicams, jo likums būs pazemotā pusē. Vienkāršoti skaidrojot: ar saderināšanos jokot nedrīkst. Ja viens no saderinātajiem bez nopietna iemesla atsakās precēties vai uzvedas tā, ka otram nākas saderināšanos atcelt, tad «vainīgajam» var nākties maksāt. Ko tas nozīmē? Otrs saderinātais, viņa vecāki vai citas personas, kas tērējušas naudu, gatavojoties kāzām (piemēram, samaksājuši par svinību vietu, ēdināšanu, kleitu, līgavaiņa uzvalku utt.), drīkst prasīt, lai vainīgais atlīdzina tiešos zaudējumus. Pats cietušais saderinātais var prasīt atlīdzināt arī zaudējumus, kas skar viņa mantu vai iespējamo peļņu, ja tie radušies tieši tāpēc, ka viņš gatavojies laulībai (teiksim, atteicies no darba, pārcēlies, iegādājies kopdzīvei domātas lietas). Nosakot, cik daudz jāatlīdzina, tiek ņemtas vērā vainīgā saderinātā finansiālās iespējas.

Nepateicība kā pasaules alga

Nepateicība nav nekas jauns – tā ir kā abonements, kas nekad nebeidzas. Mūsu senči to jau sen saprata, un mēs paši arī neesam akli. Pat Civillikums saka: ja kāds saņem dāvanu un pēc tam izrādās tik «pateicīgs», ka sāk dāvinātāju lamāt, kaitēt viņa mantai vai pat apdraudēt dzīvību, tad dāvanu var droši prasīt atpakaļ. Likums ļauj šo «pateicības žestu» anulēt.

Taču dāvanas, kas faktiski ir samaksa par paveiktu darbu, nepieskaitās pie «īstiem» dāvinājumiem. Tāpēc šādu dāvanu nevar atprasīt, pat ja apdāvinātais izrādās nepateicīgs.

Ar bitēm neko nevar zināt

Bišu spiets neprasa atļauju apmesties jaunā mājvietā. Kad pienācis laiks pamest veco stropu un biškopis kavējies novērst šo kukaiņu jurģus, tie paši izvēlas, kur apmesties. Un likums arī šeit nav palicis malā. Civillikums nosaka, ka bišu īpašniekam ir tiesības sekot savam aizlidojušajam spietam pat tad, ja tas nosēžas uz svešas zemes. Vienīgi jāņem vērā, ka par jebkādiem zaudējumiem, ko bites tur nodara, būs jāatlīdzina zemes saimniekam.

Taču šīs tiesības nav bezgalīgas. Ja spiets aizlido un īpašnieks tam neseko vai 24 stundu laikā pēc nosēšanās nepiesaka savas tiesības cilvēkam, kurš spietu ir atradis vai kurš pārvalda attiecīgo zemi, tad īpašuma tiesības uz spietu ir zaudētas. Arī tad, kad spiets ielido cita biškopja stropā un saplūst ar tur esošajām bitēm, tad viss, punkts, īpašnieks savas tiesības zaudē.

Turklāt prasību par aizlidojušu spietu var celt tikai mēneša laikā no spietošanas dienas. Pēc tam – vairs nekādu pretenziju.

Savukārt savvaļas bišu saimes pieder tam, kam pieder zeme, uz kuras tās dzīvo. Īsi un vienkārši: kam zeme, tam arī bites.

Kur saknes, tur saimnieks

Bet kā ir ar prognozējamāku mantu, teiksim, kokiem? Kad kokus vai citus augus pārstāda svešā zemē, tie automātiski kļūst par tās zemes īpašnieka mantu, tiklīdz saknes tur iesakņojas. Ja šos augus vēlāk izrok, tie vairs nepāriet atpakaļ pie iepriekšējā īpašnieka, bet paliek tam, kam pieder zeme. Un, ja tos atkal iestāda citur, tad tie kļūst par jaunā zemes īpašnieka īpašumu no brīža, kad atkal ieaug saknes. Īsāk sakot: kur saknes, tur saimnieks.

Koks, kas izaudzis uz robežas starp vairākām zemēm, pieder visiem kaimiņiem kopā – katram tik, cik koks stāv vai sniedzas virs viņa zemes. Ja koku nocērt un vairs nav iespējams saprast, kuram cik piederēja, tad vienkārši dala uz pusēm (vai trešdaļām, ceturtdaļām, cik nu kaimiņu).

Koks, kas aug tieši uz robežas, pieder tam, no kura zemes stumbrs iznāk ārā, pat ja saknes aizstiepušās kaimiņa īpašumā. Kaimiņš nedrīkst šīs saknes nocirst, bet, ja tās viņam nodara kaitējumu, viņš var prasīt atlīdzību.

Sēkla, kas iesēta zemē, pieder tam, kam pieder pati zeme. Vienkārši un bez filozofijas.

Zinājāt, ka ūdeņos, kuros dzīvo zivis, nedrīkst mērcēt kaņepes un linus? To drīkst darīt tikai mārkos, purvos vai īpaši novadītā ūdenī no ezeriem un upēm, un tikai tā, lai tas ūdens vairs neatplūstu atpakaļ. Zivīm arī ir tiesības dzīvot bez kaņepju aromterapijas.

Ūdens smelšanas servitūts dod tiesības smelt ūdeni savām vajadzībām no svešas zemes upes, akas vai cita ūdenskrājuma. Un līdz ar to automātiski pienākas arī tiesības līdz tam ūdenim aiziet.

Toties dzirdināšanas servitūts dod tiesības dzirdināt savus lopus uz svešas zemes. Un šai tiesībai vienmēr nāk komplektā arī lopu ceļš, jo lopi paši uz turieni neaizteleportēsies.

Atrasts nav zagts

Atrasts nav zagts – tā mēs jokojam, un, kā izrādās, Civillikums dažos gadījumos tam pat piekrīt. Ja kustama lieta nevienam nepieder un tu to atrodi un paņem, tad tā kļūst par tavu īpašumu. Tas pats attiecas uz lietām, no kurām īpašnieks pats ir atteicies, vai nu to skaidri pasakot, vai tās izmetot. Daudzdzīvokļu māju pagalmos tāds skats nav retums. Pie atkritumu konteineriem nereti var uziet pilnu dzīves cikla komplektu – no šūpuļa līdz zārkam.

Savukārt lietas, kas cilvēkam pazūd ne viņa paša gribas dēļ, nav uzskatāmas par nevajadzīgām un pamestām. Lieta ir nozaudēta tad, ja cilvēks vairs nezina, kur to meklēt vai kā dabūt atpakaļ. Ja zini, kam lieta pieder, tad tā jāatdod īpašniekam, un par to var saņemt atradēja algu. Ja īpašnieku nezini, tad nedēļas laikā jāziņo policijai. Ja atrastā lieta ir tāda, kas ātri bojājas vai zaudē vērtību, tad likuma sargiem tā jāpārdod izsolē, bet nauda jāglabā līdz brīdim, kad īpašnieks piesakās. Ja pēc policijas sludinājuma ierodas cilvēks, kuram lieta piederējusi, un to pierāda, viņam izdod pašu lietu vai izsoles naudu. Pirms tam gan īpašniekam jāsedz glabāšanas un sludināšanas izdevumi, kā arī atradēja alga.

Jā, jā! Atradējam pienākas atlīdzība. Ja atradējs ir prasījis atlīdzību, tiesa nosaka tās apmēru – ne vairāk kā trešdaļu no lietas vērtības pēc izdevumu atskaitīšanas, ja vien īpašnieks nav solījis vairāk vai nav ar atradēju vienojies citādi.

Ja sešu mēnešu laikā īpašnieks neparādās, tad lieta vai izsoles nauda pāriet atradējam, kuram gan jāsedz visi izdevumi. Tā ka – ja gribat tikt pie mantas, kas burtiski nokritusi no gaisa vai izcelta no zemes, par to nāksies arī samaksāt rēķinu par glabāšanu un sludinājuma publicēšanu. Likums ir skarbi godīgs: bez maksas ir tikai siers slazdā. Arī brīnumiem ir savs cenrādis.

Ja atrod zemē ieraktas, iemūrētas vai citādi noslēptas lietas, kas tomēr nav uzskatāmas par apslēptu mantu, tad spēkā ir tie paši noteikumi kā parastiem atradumiem. Ja īpašnieks pierāda, ka zinājis, kur lieta bijusi paslēpta, viņam nav jāmaksā atradēja alga.

Apslēpta manta ir vērtīgas lietas, kas noslēptas tik sen, ka īpašnieku vairs nav iespējams noskaidrot. Ja tāda manta atrasta uz savas zemes vai bezīpašnieka zemes, tā kļūst par atradēja īpašumu. Meklēt apslēptu mantu uz svešas zemes gan ir aizliegts. Ja kāds to dara un kaut ko atrod, viņš nedabū neko – viss pieder zemes īpašniekam. Savukārt, ja apslēpta manta uz svešas zemes atrasta nejauši, tad atradējs iegūst pusi, bet otra puse pienākas zemes īpašniekam.

Bet! Uz dzīvām būtnēm tas neattiecas. Mājas kustoņi nav uzskatāmi par bezīpašnieka kustoņiem pat arī tad, ja tie aizbēg vai aizmaldās. Tādu kustoņu atradējs, paņēmējs, piesavinātājs vai uzturētājs, pat labu gribēdams, neiegūst īpašuma tiesību uz tiem, tāpat kā uz pieradinātiem savvaļas dzīvniekiem.

Tava soma – viņa problēma

Viesnīcnieks, tiklīdz ļauj tev ienest somu pa durvīm, automātiski kļūst par tavu personīgo mantu sargu, pat ja neviens par to nav vienojies un neviens neko nav apsolījis. Nav svarīgi, vai somu viņam iedod rokās vai ienes to pats, atbildība viesnīcniekam pielīp tāpat kā putekļi uz reģistratūras galda.

Ja kaut kas pazūd, par zaudējumu vainīgs ir viesnīcnieks, izņemot gadījumus, kad vainīgs esi tu pats, tavi draugi, tava manta tās specifisko īpašību dēļ vai kāds dabas spēks, kas nolēmis izklaidēties.

Īpaši nosacījumi attiecas uz ceļotāju ienesto naudu, dārglietām, vērtspapīriem – ja nav norunāts citādi, tad viesnīcnieka atbildība beidzas pie 1420 eiro robežas. Ja viņš pats tavas dārglietas pieņēmis glabāšanā vai pats tās sabojājis, tad gan robežu nav.

Un, nē, – viesnīcā izliktais sludinājums, ka viesnīcnieks atsakās no atbildības, nav spēkā.

Labs padoms ir zelta vērts

Ja labs padoms ir zelta vērts, tad slikts padoms ir kā mitrs sērkociņš – nekas nesanāk, bet pirksti tomēr neapsvilst. Civillikuma doma ir vienkārša: ja kāds tev dod padomu, tas automātiski nerada nekādas juridiskas saistības. Tu neesi spiests to ievērot, un padoma devējs nav atbildīgs, ja tavs plāns, izmantojot viņa ieteikumu, aiziet pa pieskari.

Tomēr ir izņēmums – ja cilvēks apzināti dod kaitīgu padomu ar ļaunu nolūku, tad gan viņš var būt atbildīgs par nodarītajiem zaudējumiem.

Tas pats attiecas uz ieteikumiem, kuros kāds pārlieku slavē kādu personu vai lietu, lai tevi pierunātu rīkoties. Arī tas pats par sevi nerada nekādas saistības. Vienīgais izņēmums: ja slavēšana notikusi ļaunprātīgi, lai tevi apzināti ievilinātu nepatikšanās.

Nē izlaidībai un izšķērdībai!

Ja kāds dzīvo tā, it kā naudas ir vairāk, nekā jebkad bijis, un rītdiena var nepienākt, vai arī regulāri «draudzējas» ar alkoholu un citām apreibinošām vielām tik cieši, ka sāk apdraudēt gan savu, gan ģimenes labklājību un izdzīvošanu, tad tiesa var pateikt: «Stop, pietiek!» Šādos gadījumos tiesa var ierobežot personas rīcībspēju un piesaistīt aizgādni – cilvēku, kurš palīdz nepieņemt lēmumus, kas ved taisnā ceļā uz trūkumu un nabadzību.

P. S. Juristus lūdzam saglabāt mieru un «Parker» pildspalvas – kabatā. Šis nav akadēmisks komentārs, bet cilvēka parastā draudzīgs skatiens uz mūsu pašu Civillikumu. Likuma tulkošanu atstājam profesionāļiem – mēs te tikai izbaudām likuma amizantos stūrīšus.