Līdzās audzējamām koku sugām un meža atjaunošanai arvien būtiskāki kļūst jautājumi par augsni, ūdens režīmu, bioloģisko daudzveidību un ainavas kopējo noturību. Par to, kā notiekošās pārmaiņas varētu ietekmēt Latvijas mežus, ar ko mums jārēķinās un ko mēs varētu darīt lietas labā, sarunā stāsta Latvijas Valsts mežzinātnes institūta «Silava» vadošā pētniece, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas Meža zinātņu nodaļas vadītāja Dagnija Lazdiņa.

– Laikapstākļu izmaiņas Latvijā kļūst arvien jūtamākas – siltākas ziemas, sausuma periodi, spēcīgākas vētras. Ko tas nozīmē mežam, kas tiek veidots šodien un kuram būs jāaug vēl 50, 80 vai pat 100 gadu?

– Mūsu valstī kopumā klimats patiešām mainās, un viena no būtiskākajām pazīmēm ir biežāk novērojami ekstrēmi laikapstākļi. Vienlaikus jāatceras, ka dienas garums paliek tāds pats – svārstās temperatūra un nokrišņu režīms. Gaismas un tumsas mija ir viens no faktoriem, kam pielāgojušies mūsu platuma grādos augošie koki, nosakot, kad tie sāk un pārtrauc veģetācijas sezonu.

Tomēr savu iespaidu nenoliedzami atstāj arī klimats. Dažas koku sugas ir sākušas augt straujāk. Labs piemērs ir egle, kas siltākā laikā pavasarī agrāk sāk augt un rudenī vēlāk dodas miera periodā. Līdz ar to egles aktivitātes cikls pagarinās, tā attīstās, bet reizē arī noveco ātrāk un kļūst jutīgāka pret kaitēkļiem un sēnēm, kas bojā koka saknes un stumbrus. Tas gan nenozīmē, ka egļu Latvijā vairs nebūs – vienkārši jāņem vērā, ka vecākās audzēs riski var būt lielāki. Egle saimnieciski izmantojamos izmērus (caurmēru) sasniedz ātrāk, proti, kvalitatīvs un pieprasīts «kokmateriāls izaug» īsākā laika nogrieznī.

– Vai, stādot mežu, mums pietiek rēķināties tikai ar patlaban konkrētajā vietā esošajiem augšanas apstākļiem, vai arvien vairāk jādomā par to, kāda situācija gaidāma nākotnē?

– Es teiktu, ka drīzāk jāskatās atpakaļ – uz to, kādi apstākļi konkrētajā vietā bijuši pirms 70, 80 vai 100 gadiem, kad sāka augt tagadējais mežs. Augšanas procesā mežaudze patērē daudz ūdens, tādēļ pēc meža nociršanas vai bojāejas ūdens režīms tā atrašanās vietā var būtiski mainīties, jo vairs nav koku, kas šo ūdeni patērē. Tāpēc, atjaunojot mežu, ir vērts ņemt vērā arī vēsturisko pieredzi un konkrētās vietas īpatnības. Vecie meliorācijas grāvji, piemēram, var liecināt, ka arī iepriekš bijusi nepieciešamība regulēt ūdens daudzumu. Tā ir sava veida ziņa no pagātnes, kas palīdz saprast, kā šajā vietā bija agrāk.

Stādot mežu, protams, vienmēr jādomā uz priekšu, jo kokam vēl būs jāaug 50, 60 un vairāk gadu. Jāņem vērā, ka mežā lielākas izredzes saglabāties ir tiem kokiem, kas spēj pielāgoties mainīgiem apstākļiem. Savukārt mēs varam šim procesam palīdzēt, jau laikus izvēloties siltākam klimatam piemērotākas sugas. Viena no iespējām ir tā dēvētā asistētā migrācija. Ja prognozējam, ka Latvijā būs piemērotāki apstākļi, lai pie mums augtu dižskābardis, kas pašlaik vairāk sastopams uz dienvidiem no mums, varam jau tagad mērķtiecīgi veidot dižskābaržu audzes, izvēloties veselīgus kokus ar labām ģenētiskajām īpašībām. Tāpat ir svarīgi arī saglabāt labākos pašreizējos kokus. Piemēram, atstājot staltus, kvalitatīvus ozolus, mēs rezervējam to ģenētisko potenciālu, ko pēc daudziem gadiem varēs izmantot nākamās meža paaudzes veidošanai.

– Kā klimata pārmaiņas varētu ietekmēt to, kādas koku sugas Latvijā nākotnē būs vispiemērotākās? Vai var pienākt laiks, kad līdzšinējā sugu izvēle būs būtiski jāmaina?

– Aizvien labāk jutīsies lapu koki. Labs piemērs, kas ļauj nojaust, kā varētu izskatīties topošie meži, ir piepilsētas teritorijas. Tur parasti ir nedaudz siltāks, jo «pilsēta sasilda gaisu», un pilsētu apkaimēs augošajos mežos līdzās priedēm ļoti labi jūtas kļavas, ozoli un liepas. Savukārt Latvijas pierobežā jau redzami skaisti, jauni dižskābarži, kas tur nonākuši dabiskā ceļā.

Līdzšinējā koku izvēle būtiski nemainīsies, taču būs ļoti rūpīgi jāizvērtē, kur konkrēto sugu audzēt. Piemēram, egli nevajadzētu apzināti stādīt vietās, kur pastāv applūšanas risks vai ir ļoti mitra un nestabila augsne. Ja ziemās augsne vairs pietiekami nesasalst un tajā ir daudz mitruma, tā nespēj gana labi noturēt koku saknes, tādēļ palielinās vēja postījumu risks. Tāpēc nākotnē, visticamāk, arvien vairāk veidosim mozaīkveida mistraudzes, konkrētās vietas apstākļiem izvēloties piemērotāko sugu. Ieplakā, kur ir mitrāks, var stādīt bērzu, sausākā vietā – priedi, bet auglīga, lēzena nogāze būs labi piemērota eglei. Tādējādi mēs nemēģinām radīt vienādus apstākļus visā platībā, bet izmantojam konkrētās vietas dabiskās īpatnības.

– Cik lielas iespējas meža pielāgošanā dod dažādu koku sugu kombinēšana jeb jauktas audzes? Vai daudzveidīgāks mežs patiešām ir arī noturīgāks pret klimata pārmaiņu radītajiem riskiem?

– Dažādība mežam noteikti nodrošina lielāku stabilitāti. Jauktas audzes veidojas diezgan dabiski – arī tad, ja mēs iestādām vienu sugu, starp šiem kokiem parasti iesējas citi. Taču ar daudzveidību vien nepietiek. Ļoti svarīgi, lai mežs arī nebūtu pārlieku sabiezināts. Ja kokiem ir pietiekami daudz vietas, tie veido spēcīgākus vainagus, saņem vairāk saules gaismas un enerģijas, bet saknēm ir vairāk vietas augšanai. Šādi koki ir izturīgāki, un līdz ar to stabilāka kļūst arī visa meža ekosistēma. Savukārt pārāk blīvā audzē koki sāk savā starpā konkurēt un cits citu novājināt, ir jutīgāki pret slimībām un mazāk noturīgi pret vēju. Savukārt liels daudzums nokaltušu, atmirušu koku un sīki zari, sausas kritalas periodos bez nokrišņiem var palielināt ugunsgrēka rašanās un izplatīšanās risku.

– Jūs daudz pētāt meža atjaunošanu. Vai klimata pārmaiņu apstākļos mums būs jāmaina arī pati izpratne par to, ko nozīmē veiksmīgi atjaunot mežu?

– Zināmas pārmaiņas noteikti būs jāievieš. Vairāk jādomā par to, lai stādīšanas vieta būtu tāda, kur koks spēj pārdzīvot gan ekstrēmi slapjus, gan ļoti karstus un sausus periodus. Piemēram, jau šobrīd mēs vienā platības vienībā nestādām tik daudz koku kā agrāk. Ja koki izvietoti retāk, tie mazāk konkurē par ūdeni un ir mazāk jutīgi pret ilgstošu sausumu. Tāpat arvien lielāku uzmanību būs jāvelta ūdens režīma regulēšanai. Piemēram, meliorācijas sistēmas var izmantot elastīgāk. Grāvis nav jāaizber, tas jātīra, bet regulēt noteci iespējams ar slūžām un pārgāznēm. Ja tuvojas ilgstošs karstuma periods, ūdens plūsmu var samazināt, lai gruntsūdens līmenis pārāk strauji nekristos. Savukārt pārmērīga nokrišņu daudzuma gadījumā šādi risinājumi ļauj ūdeņiem tecēt un dod iespēju neuzkrāt stāvošu ūdeni, kas rada bezskābekļa vidi. Tas nenozīmē teritoriju applūdināt, bet gan saglabāt tajā esošo ūdeni ilgāk.

– Cik būtisku lomu šajā procesā ieņem augsne? Varbūt tieši tās stāvoklis nākotnē kļūs par vienu no galvenajiem veiksmīgas meža audzēšanas faktoriem?

– Augsnei noteikti būs ļoti liela nozīme. Ilgstoši audzējot sabiezinātas skujkoku audzes, augsne var kļūt skāba, kas savukārt veicina barības vielu izskalošanos. No otras puses, nav vēlama arī pārmērīga barības vielu uzkrāšanās jeb eitrofikācija, jo šādos apstākļos augi attīstās straujāk un var kļūt pievilcīgāki patogēnajām sēnēm. Taču par augsni nevar domāt tikai ķīmiskā, fizikālā un mehāniskā kategorijā vai saistībā ar no tās gūstamajiem labumiem. Augsne ir milzīga, līdz galam vēl neizpētīta un brīnumainu dzīvo organismu pilna pasaule, kurā mītošās sīkbūtnes nodrošina organisko vielu noārdīšanos un barības vielu apriti, un mēs par šīs mikropasaules nozīmi līdz šim esam domājuši un zinām salīdzinoši mazāk.

– Mežs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem oglekļa piesaistītājiem. Cik lielā mērā meža atjaunošana un jaunu kokaugu stādījumu veidošana Latvijā var palīdzēt cīņā ar klimata pārmaiņām?

– Koku audzēšana var sniegt ieguldījumu vairākos veidos, un te nav jārunā tikai par koksni mežā. Piemēram, kokaugu joslas un dažādi no kokiem veidoti ainavas elementi ietekmē mikroklimatu – tie aiztur vēju, dod ēnu un samazina straujas gaisa plūsmas. Latvijā savulaik bija ierīkotas daudzas vējlauzēju joslas, taču liela daļa no tām ir nozāģēta, bet jaunas bijušo vietā nav izveidotas. Tāpēc ir teritorijas, kur vējš mēdz ieskrieties īpaši spēcīgi. Jāņem vērā, ka stipras gaisa plūsmas ne tikai var izgāzt kokus, bet arī atdzesē un izžāvē augsni. Samazinot vēja ātrumu, kokaugu joslas palīdz saglabāt siltāku un mitrāku augsnes virskārtu.

Protams, koki ir arī oglekļa krātuve. Augšanas procesā tie piesaista oglekli, bet kvalitatīva koksne pēc tam var tikt izmantota produktiem ar ilgu kalpošanas termiņu. Tādējādi liela daļa oglekļa paliek piesaistīta, nevis atgriežas atmosfērā. Arī aizstāšanas efekts, kad koksne tiek pielietota ražošanā fosilo resursu vietā, ir ļoti svarīgs. Mēs patērējam atmosfērā jau esošo oglekli, nevis sūknējam vai rokam ārā un ievadām apritē to, kas pirms miljoniem gadu noglabāts zemes dzīlēs. Audzējot mežus un izmantojot koksni, mēs palīdzam mazināt klimata pārmaiņas un pavisam noteikti tās arī neveicinām, jo apgrozām tikai galvenokārt pēdējā simtgadē piesaistīto oglekli un nepalielinām tā daudzumu vidē.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments