Piektdiena, 14.06.2024 21:25
Saiva, Saivis, Santis, Sentis, Tija
Pirmdiena, 20. novembris, 2023 14:43

Latvijas valsts dzimšanas svētki 

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Latvijas valsts dzimšanas svētki 
Zigfrīds Anna Meierovics, foto avots: Ārlietu ministrijas web lapa
Pirmdiena, 20. novembris, 2023 14:43

Latvijas valsts dzimšanas svētki 

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Valstij atkal dzimšanas svētki – Latvijas Republikas proklamēšanas diena 18. novembrī. Līdzīgi kā cilvēka bērnam – svinīga elpa aizraujas dzimšanas dienā, bet turpmākā dzīves plūsma atgādina, ka gaita nebeidzas, tā turpinās ar paisumiem, bēgumiem, uzplaiksnījumiem. Laikam vienīgā atšķirība tāda, ka cilvēkam nepatīk novecot, bet valstij gluži otrādi – kā svētku vīnam: jo ilgāk nostāvējies, jo augstākas raudzes.

Latvijas simtajai gadskārtai klāt piepulcētie pieci gadi tāds mirklis vien ir: taču visa dzīve sastāv no īsām, zibošām sekundēm. Tāpēc visu pēc kārtas. Pirmā pasaules kara agresīvie militārie bloki dalīja pasauli. Latvju tauta tāpat kā citas mazās tautas tika ierauta lielvaru asiņainajās kaujās. Cilvēka dzīvība nebija sīka putekļa vērtē. Tūkstošiem salauztu likteņu, izpostītā zeme bija tik smags trieciens tautai, ka tika apdraudēta tās eksistence. Bezizejā izeju meklē gudras, spēcīgas, dedzīgas personības, no kurām joprojām īsti nav novērtēta Zigfrīda Annas Meierovica loma. Neskaitāmas reizes Meierovics devās uz britu Ārlietu ministriju, lai tiktu audiencē pie ārlietu ministra Artūra Džeimsa Balfūra. Sarunās ar ierēdņiem, kuru acīs tāds Meierovics nebija nekas – tāpat kā Latvija nebija nekas, bija jāatspēko iespaids par Latviju, kādu tolaik bija radījusi Krievija, jo cariskās valsts diplomāti Londonā joprojām baudīja kaut kādu vērā ņemamu uzticību. Ne bez ievērības bija palicis arī fakts, ka boļševiku nogalinātais Krievijas cars Nikolajs II bija britu karaļa Džordža V brālēns. Briti vēl loloja cerību, ka Ļeņins ilgi nenoturēsies un vecā, labā cariskā Krievijas kārtība atgriezīsies. Bet Latvija taču piederēja cariskajai Krievijai, kura nebija gatava Latvijai pat piesolīt kaut kādu formālu autonomiju, kur nu vēl ierunāties par neatkarību tautai, kas kļuvusi par Krievijas sastāvdaļu jau 18. gadu simtenī, protams, laupītāju morāles uzskatā – likumīgi, taisnīgi un negrozāmi! 

Beidzot 1918. gada 23. oktobrī savā kabinetā jauno, dedzīgo latvieti pieņem Viņa Majestātes Lielbritānijas un Īrijas Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs grāfs Artūrs Džeimss Balfūrs. Meierovics kaismīgi uzstāj, ka Latviju nedrīkst atdot ne Vācijai, ne Krievijai. Par vāciešiem angļus pārliecināt bija vieglāk: tie bija britu ienaidnieki, un viņu sagrāve jau bija paredzama. Par Krieviju Meierovics strikti nelokāms: «Krievijai nav bijušas uz Latviju jebkādas citas kā tikai iekarošanas tiesības. Tagad šīs tiesības ir zaudētas, un latviešu jautājums ir starptautisks.» Iznākums tāds, ka mēnesi pirms pašas valsts dibināšanas briti jau runā par Latviju kā valsti, lieto vārdu «valdība» un Meierovicu dēvē par «diplomātisko pārstāvi». Bet galvenais jāizdara pašiem. 1918. gada 11. novembrī, kad Vācija kapitulē pasaules karā un tai savas nedienas ar sākušos revolūciju, ķeizars Vilhelms II atkāpjas no troņa, bet vienlaikus Krievija aizņemta sava pilsoņu kara jukās, Latvijai pienāk neatliekams savas valsts pasludināšanas brīdis. Divi nesamierināmi politiskie spēki – Demokrātiskais bloks un Latviešu Pagaidu Nacionālā padome – pēc ilgiem kašķiem 17. novembra vakarā nodibina kopēju Tautas padomi. Tā kļūst par jaunās valsts priekšparlamentu. 18. novembra vakarā, Tautas padomes un Pagaidu valdības vārdā, Kārlis Ulmanis un Gustavs Zemgals (Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste vēl nebija ieradies Rīgā) pasludina Latviju par neatkarīgu demokrātisku republikānisku valsti, kuras konstitūciju noteiks Satversmes sapulce. Tā piedzima Latvijas Republika. Šo datumu Meierovics nesvinēja, jo proklamēt, pasludināt vēl nenozīmē izveidot valsti. Arī vēlākajam pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem svinēšana negāja pie sirds, jo traucēja sīkmanīgie kašķi un varu saodušo raušanās pie varas. Nākamajā rītā pēc 18. novembra gudri ļaudis zināja, ka nekāda brīvība nav iegūta, cīņa par to vēl tikai priekšā – ne tikai Brīvības cīņu (1918.–1920.) kaujās, bet arī diplomātu garajos gaiteņos. Pat Parīzes miera konferencē, kas ilga līdz 1920. gada janvārim, kad Latvija bija izcīnījusi savu zemi, parlamentu, noslēgusi miera līgumu ar Krieviju (1920.11.08.), to neatzina de iure, jo nebija uzņemta Tautu savienībā, bet šajā savienībā neuzņēma tāpēc, ka nebija atzīta de iure… Apburtais loks. Tikai 1921. gada 26. janvārī Parīzē Latvija tika atzīta starptautiski – de iure. Rīgā svētki, bet arī tos Meierovics nesvinēja. 

Zināms, ka arī šogad daļa salkanās etiķetes pretinieku Saeimas svinīgo sēdi atsēdēs formāli. Kāds tur svinīgums, ja svētku priekšvakarā jaunā valdība svarīgus ekonomikas, labklājības uzdevumus aizstāj ar iztapšanu partnerībai, stambulizācijai? Tautā svētki būs – tāpat kā Lāčplēša dienā – īsti, pacilāti, sirsnīgi, bez raizēm par cepuri politiskās mietpilsonības galvā.