Diskusiju vadīja Patriks Grīva, Ogres novada pašvaldības komunikācijas nodaļas vadītājs

Diskusijā piedalījās:

Agnese Lastovska, Sociālo zinātņu doktore, LU pētniece, docētāja. 10 gadus strādā skolā par uzņēmējdarbības un ekonomikas skolotāju, vada skolēnu mācību uzņēmumus, sadarbojoties ar Ogres uzņēmēju biedrību,

Elīna Zelčāne, psiholoģijas doktorante, filozofijas maģistre, geštalterapeite un RSU docētāja, grāmatas “No perfekcionusma uz mīlestību” un “Arī labas mammas kļūdās” autore.

Dainis Pandars, Ogres Trūisvienības baptistu draudzes mācītājs, Ogres Doms podkāsta vadītājs, laulību konsultants un ilggadējs jauniešu organizācijas “Īsta mīlestība gaida” lektors

Egils Helmanis, Ogres novada pašvaldības priekšsēdētājs, domes sēžu vadītājs, ikdienā nodarbojas ar visiem jautājumiem. Aktīvi sniedz atbalstu Ukrainai.

Vai demokrātija ir pārprasta?

Patriks Grīva uzsāk diskusiju ar kādu piemēru par pārprasto demokrātiju: “Piemēram, es, mana paaudze un vecāki cilvēki, iekāpjot sabiedriskajā transportā, vienmēr dod vietu vecākiem cilvēkiem, tas šķiet pašsaprotami, bet bieži vien varam novērot, ka mūsdienu jaunieši iekāpj sabiedriskajā transportā un uzskata citādi. Ja viņš ir nopircis biļeti, tad var sēdēt, un viņš sēdēs, un nevienam savu vietu nedos. Tā ir viņa demokrātija.”

Kādas ir demokrātijas robežas un izpratne?

Vārds “demokrātija” ir cēlies no grieķu valodas, un nozīmē: demos (tauta) un kratos (vara), tātad tautas vara.

Elīna Zelčāne uzskata, ka mūsdienās lielākā problēma ir tā, ka mēs no demokrātijas kaut ko gaidām, bet neesam gatavi izdarīt un uzņemties kādu savu daļu. Mūsu pilsoniskā līdzdalība ir salīdzinoši maza, bet mēs paužam neapmierinātību ar citu lēmumiem, kas ietekmē mūsu dzīvi. “Bet, ja mēs tā godīgi pajautātu sev – cik tad bieži mēs paši esam izrādījuši iniciatīvu kādā jautājumā un cik esam pilsoniski aktīvi? Par robežām runājot, es teiktu, ka demokrātija beidzas tur, kur mana brīvība sāk ierobežot citu cilvēku brīvību. Tā, manuprāt, ir robeža. Mums ir jāmāk meklēt kompromisus, un mēs nevaram būt egocentriska sabiedrība.”

Kāda ir jauniešu izpratne un zināšanas par demokrātiju un pilsonisko līdzdalību?

Agnese Lastovska: “Es biju iesaistīta kādā pētījumā, kurā piedalījās aptuveni 2000 studentu no 22 Latvijas augstskolām, viņiem bija jānovērtē sava pilsoniskā kompetence - gan zināšanas par demokrātijas principiem, gan pilsoniskā rīcībspēja, gan iesaiste kopienā. Kopumā bija sešas kompetences, un tās bija jānovērtē skalā, kur augstākā atzīme bija septiņi. Vidējais vērtējums bija 2,83, kas ir kritiski zems.” Minētajā pētījumā tika mērīts arī tas, vai studiju laikā pilsoniskā kompetence attīstās, bet arī tur nebija statistiski nozīmīgu uzlabojumu. Viena no visaugstāk novērtētākajām kompetencēm bija globālā kompetence. Tas parāda šo paradigmas maiņu. “Kad es gāju skolā, man tika bieži stāstīts par to, ka bez valodām, bez izglītības ārzemēs nespēsim konkurēt, ka mums ir jādomā ārpus Latvijas robežām. Es domāju, ka tas bija brīdis, kurā mainījās piederības sajūta vietējai kopienai un mūsu atbildība, līdzdalība,” secina Agnese.

Dainis Pandars: “Kā politologi mēdz teikt, demokrātija - tas ir ideāls, kurš nekad dzīvē nepiepildīsies. Nekad nebūs tā, ka visu cilvēku tiesības vai vēlmes vienlīdzīgi tiks ievērotas, tas vienkārši nav iespējams. Domāju, ka tas, ko mēs bieži pārprotam, ir, ka visi cilvēki ir vērtīgi, bet ne visiem ir vienādas tiesības. Piemēram, ģimene brauc ar mašīnu, viņi visi ir cilvēki, bet tiesības vadīt auto ir tikai tēvam vai mātei, bet ne bērniem. Bet ir cilvēki, kas saka: “Esmu demokrātiskā valstī, varu darīt visu, ko gribu.” Tas nav iespējams, jo ir viena daļa, kas grib zagt, un tad ir jautājums, vai mēs to ļaujam, vai mēs viņus tomēr liekam cietumā, izolējam, jo viņi tomēr pārkāpj citu tiesības un brīvības. Demokrātija ir virziens, kurā mums jāiet, bet tā nekad šeit, virs zemes, nebūs pilnīga. Latvijā mēs esam pieraduši izrādīt vienlīdzību, cieņu vienam pret otru, rēķināties vienam ar otru, bet globalizētajā sabiedrībā pāri visam ir sajūtas vai vēlmes, un tās tiek glorificētas – dzīvo tā, kā tu jūti, gandrīz nerēķinoties ar citiem. Līdz ar to šī globālā ietekme arī senču tradīcijas – cieņu, godāšanu – izšķīdina.

Vai mums ir demokrātiska sabiedrība? 

Egils Helmanis: “Runājot vēstures kontekstā, ir dažāda izpratne par demokrātiju. Piemēram, antīkajā pasaulē demokrātiju izprot kā brīvu vīriešu sapulces varu, bet mūsdienu demokrātija ir nedaudz citādāka, un man šķiet, ka mēs to arī nedaudz pārprotam. Dažreiz priekšplānā ir izvirzīta visatļautība. Ja mēs priekšplānā izvirzām tiesības bez pienākumiem, tad tas īsti nedarbojas, jo tu vari būt brīvs tikai tad, ja tu uzņemies atbildību par sevi un citiem, un savu valsti. Bet, ja mēs gribam tikai tiesības, tad mēs izkropļojam demokrātiju, jo tas tā nedarbojas. Katra cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas otra cilvēka brīvība. Demokrātijā tiesībām ir jāiet kopā ar pienākumiem.

Vai ģimene ir tā, kas ieliek vērtību pamatu bērnā?

Elina Zelčāne uzskata, ka demokrātijas izpratne sāk veidoties ģimenē, pēc tam klasē un skolā, kad ir jāpieņem dažādi lēmumi, piemēram, kur braukt ekskursijā, kā sadalīt pienākumus, un pēc tam jau tā pāraug augstākos līmeņos – valstī, pašvaldībās. Tā veidojas izpratne par līdzdalību, kopīgu lēmuma pieņemšanu un cieņu vienam pret otru, vienošanos un kompromisiem.

Agnese Lastovska: “Arī skolēni uzskata, ka viss sākas ģimenē. Es atkal atsaukšos uz pētījumu, kurā piedalījās 8. klases skolēni un kurā tika novērtēta viņu pilsoniskā izglītība. No datiem varēja nolasīt, ka visvairāk viņu piederību dzimtenei veicina tieši ģimene. Ģimene bija absolūti pirmajā vietā, pēc tam tikai draugi un viss pārējais. Domāju, ka tas ir tas, ko būtu svarīgi saprast vecākiem, – cik liela ir atbildība ģimenei.

Dainis Pandars: “Viennozīmīgi ģimene ir pamats. Kā psihoterapeiti ir teikuši, bērni uztver savus vecākus kā Dievu, un tik ļoti viņi tic vecākiem, lai ko arī viņi bērnam stāstītu. Vecāki bieži vien neapzinās lielo autoritāti, priekšstatu, ko viņi rada par dzīvi, par sievieti, vīrieti, par pašu bērnu. Un tās ir ne tikai ārišķīgās vērtības, ko bērni kopē, bet arī iekšējās vērtības. Mēs varam bērniem visu ko stāstīt, mācīt, bet viņi darīs to, ko mēs darām. Arī attieksme pret demokrātiju, ģimeni, vīrieti, sievieti veidojas tāpat.”

“Atceros, kad precējos un sapratu, ka man mazliet citādāk būtu jāizturas pret savu sievu, nekā mans tēvs kādreiz izturējās pret māti, jo es redzēju, ka tas nestrādā. Mani vecāki izšķīrās, un es savā pieaugušajā vecumā sapratu, ka ne visu man ir jākopē, man ir jādomā un jāmeklē, kas tiešām funkcionē. Esmu arī garīdznieks, kaut gan 20 gadus man neinteresēja baznīca, es vispār domāju, ka tas ir vājiem cilvēkiem, bet ieraudzīju, ka tur gadsimtiem ir nostiprinājušās vērtības – nepārkāpt laulību, godāt tēvu un māti, nezagt. Tās ir ētikas protonormas, kas ir ieliktas,” turpina Dainis Pandars

Mūsdienās pārprastā progresīvā domāšana, ka viss vecais automātiski ir slikts, un viss jaunais automātiski ir labs, ir neiedziļināšanās lietās, jo tikpat labi mēs varam teikt, ka “ūdeni nedzersim, jo to jau dzēra tūkstošiem gadu, labāk sāksim dzert kolas.”

Kas ir tas, ko mantojam no mūsu senčiem?

Egils Helmanis: “Man šķiet, ka tā ir piederība, ja runājam par ģimeni. Senāk vairāk skatījās uz dzimtu kā piederības sajūtu ģimenei un dzimtai. Ģimene – tas ir tēvs, māte un bērni, dzimta ir plašāks jēdziens. Tas ir tas, no kurienes esam cēlušies. Patiesībā caur dzimtu mēs personificējam vēsturi, jo mūsu dzimtas pārdzīvojumi – Sibīrija, leģions, kādam tā ir padomju armija, viss kopīgais un piedzīvotais – ir gan mūsu valsts, gan traģēdija, gan izaugsme. Kad mēs zinām savas dzimtas stāstu, piederība un kopējie pārdzīvojumi arī mūsos dziļi nostiprinās, un mēs to nododam tālāk nākamajām paaudzēm. Es nesen biju Piebalgas kapos, un tur, uz kapa pieminekļiem, raksta, no kādām mājām viņi ir nākuši. Te parādās tā piederības sajūta mājai, vietai. Un tā ir arī veidojas atbildība pret to.”

Elīna Zelčāne: “Es teiktu, ka tas, ko mēs mantojam, ir pamatvērtības, vispārcilvēciskās vērtības. No savas dzimtas esmu mantojusi nepadošanos grūtībās, jo manai vecmāmiņai bija seši bērni un viņa izdzīvoja Pirmo un Otro pasaules karu. Brīžos, kad man paliek grūti (kas bieži vien ir kaut kādi nieki), es saprotu, ka manā dzimtā ir šīs stiprās sievietes, un tas dod man spēku, un es cenšos to nodot tālāk saviem bērniem. Otra lieta – spēja būt pateicīgam par to, kas ir, nevis tikai gausties. Tā ir spēja sev uzdot jautājumu, ko esmu darījusi pati, lai man tas būtu, nevis jautāt, kāpēc man kaut kas nav. Manuprāt, tās ir lietas, kas mums ļauj virzīties demokrātijas virzienā ar līdzdalību un atbildību. Bet piekrītu teiktajam, ka ir ļoti svarīgi izvērtēt, kas ir tas, ko mēs negribam paņemt no dzimtas.

Agnese Lastovska: “To droši vien var dalīt divās daļās: ir kaut kādas lietas, ko es esmu pārņēmusi zemapziņā, ko varbūt nezinu, ka pārņēmu, un ir apzinātās lietas, ieradumi, piemēram, kādā kārtībā es jau gadu gadiem tīru māju, sistēma, ko esmu pārmantojusi.” Agnese Lastovska uzsver, ka ģimenei ir liela loma tajā, kā mēs raugāmies uz pasauli, un to mēs sākam apzināties, nonākot situācijās, kurās bija mūsu vecāki un kurās bijām novērojuši, kā viņi rīkojušies. “Man ģimene iemācīja dalīties. Es nenāku no mazas ģimenes, nāku no jauktas ģimenes, kur ir šķīrušies vecāki un ir bijusi jauna ģimene, tas man ir licis novērtēt cilvēku dažādību un iemācīties empātiju pret to, ka mēs esam dažādi, un tas ir normāli, ka esam dažādi. Vienā dzīves posmā, skolas laikā, es jutu, cik ļoti mūs gribēja novienādot un ka bija kaut kādi standarti, pēc kuriem visiem bija jāatbilst kā produktam veikalā, un, ja kaut kas neatbilst, sāki sevi kritizēt,“ savā pieredzē dalās Agnese Lastovska.

Kā stiprināt piederības sajūtu Latvijai?

Elīna Zelčāne: “Man ir nācies pusotru gadu dzīvot ārpus Latvijas. Kad bija 2008 gada krīze, vīrs zaudēja darbu un mēs aizbraucām dzīvot uz Bulgāriju. Tikai tad es sapratu, cik ļoti man pietrūkst Latvijas, un es biju tā, kas mudināja ātrāk doties mājās. Man bija svarīgi atgriezties. Domājot par to, kāpēc citiem izveidojas piederības sajūta, citiem nē, man šķiet, ka tās ir arī tradīcijas. Bet, ja mēs izšķīstam, paliekam pilnīgi individuālisti, tad ir grūti veidot kopības sajūtu.”

Dainis Pandars skaidro, ka cilvēka dvēselē ir trīs pamatvajadzības, un, ja tās netiek apmierinātas, viņš meklē iespējas, kā tās apmierināt kaut kur citur. Tās pamatvajadzības ir:

• pieņemšana – esmu pieņemts tāds, kāds esmu;

• novērtējums – no manis ir jēga;

• drošības sajūta – ja bērns ģimenē ir novērtēts un jūtas droši, viņam nav ne mazākās vēlmes bēgt no mājām, viņa dvēselei ir labi.

“Tieši tas pats, manuprāt, ir par tēvzemi – jājūt drošība (es esmu šeit vajadzīgs), piederība (ko mēs cenšamies visādi veidot), novērtējums (ja tiek finansiāli novērtēts mans darbs). Protams, pastāv globalizācija, caur ko tiek radīta ilūzija, ka citur ir labāk, bet bieži vien tas ir Sprīdīša stāsts. Es 18 gados pavadīju divas vasaras Amerikā un ieraudzīju, ka tas priekštats, kas man bija galvā radies no Holivudas, pilnībā neatbilst tam, kā ir realitātē, īpaši tad, ja esi iebraucējs un students, kuram nav labi atalgota darba. Tu saproti, ka ir tur labi un forši, bet nekad dzīvot tur negribētos,” turpina Dainis Pandars.

Egils Helmanis: “Nav jau nekas globāli mainījies, mainās tikai tiem, kuri šīs vērtības atstājuši novārtā vai nav nodevuši tās jaunām paaudzēm. Piemēram, ja mēs skatāmies uz dzimtes vērtībām, tad redzam, ka pie dzimtas mājām puikām ir stādīti ozoli, bet meitenēm, kas piedzimušas dzimtas mājās, – liepas. Runājot par demokrātiju un atbildības uzņemšanos, mums pašiem ir jāuzņemas atbildība par mūsu valsti un mēs daudz ko varam izdarīt paši. Es domāju, ka arī mūsu politikā ir iesācies jauns laikmets. Tajā ienācis jaunu, izlutinātu un novārtā atstātu bērnu laikmets – progresīvais laikmets, kur šīs vērtības varbūt netika nodotas paaudzēs, viņi nāk ar savu vērtību izpratni. Jā, Amerikā nav stādīti ozoli, nav stādītas liepas, bet tur arī nav mājas – šodien tu nevari samaksāt par māju, rītdien tu esi treilerī. Latvietis vairāk vai mazāk dzīvo ar savām saknēm un vērtībām.”

Paturpinot par ģimenes pamatu. Kāda ir laulības nozīme ģimenes veidošanā? 

Dainis Pandars: “Laulība ir tas, no kā veidojas, jeb vajadzētu veidoties ģimenei. Svētajos rakstos teikts, ka vīrs atstās savu tēvu un māti, pieķersies savai sievai, un tiks radīti bērni. Mūsdienās ir otrādi – tiek radīti bērni, tad pieķeras tam, ar ko ir šis bērns, un tikai tad atstāj savu tēvu un māti. Bet vajadzētu būt tā, ka divi kaut cik nobrieduši cilvēki slēdz derību, un derība nav vienkārši līgums, ko noslēdz un ko paraksta. To dara biznesmeņi, bet viņiem nav lielas mīlestības savā starpā. Mīlestība, kas ir vienkārši vārdos (es tevi mīlu, es tevi neatstāšu, es tev nonesīšu zvaigznes no debesīm) bez atbildības uzņemšanās par otru, ir lēta mīlestība. Derība ir tad, kad to mīlestību un likumisko pusi “saliek kopā” un saka - es esmu gatavs tevi mīlēt un arī uzņemties juridiskas saites pret tevi līdz nāve mūs šķirs bēdās, priekos, slimībā, veselībā, visos laika apstākļos es būšu ar tevi, nepametīšu.”

Dainis Pandars uzskata, ka mīlestībai ir jābūt balstītai uz lēmumu, nevis uz sajūtām - šodien es mīlu, rīt varbūt nemīlēšu, tad šķiramies. Tas dod bērnam drošu vidi, jo šie vecāki neatkarīgi no apstākļiem ir vēlējušies nodoties mīlestības attiecībām, savienoties, un tas ir tas, kas vienmēr strādā, jo tas ir dabīgs modelis. Laulība sākās no vīrieša un sievietes savstarpējās mīlestības, kas ir apzināts lēmums. “Jo, kā saka: ja tu gribi mīlēt savu bērnu, mīli viņa mammu vai tēti. Tāpēc es vienmēr laulātajiem saku - atcerieties, jūsu attiecības ir prioritāte, ejiet uz randiņiem, stipriniet šīs attiecības, un bērns būs ieguvējs no tā, viņš redzēs šo modeli kā vērtību un arī savā dzīvē tādu vēlēsies. Protams, mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir ļoti daudz problēmu ar šo, 50% laulāto šķirās, bet principā, ja mēs gribam tiekties uz demokrātiju kā uz ideālu, mums jāiet arī uz ideālu laulības modeli, jācenšas, kaut arī ne vienmēr sanāk, bet vismaz jāiet tajā virzienā,” ir pārliecināts Dainis Pandars.

Elīna Zelčāne: “Es nezinu, vai tieši laulībai, bet, manuprāt, ļoti svarīga nozīme ir atbildībai. Protams, laulība visbiežāk saistās ar atbildību, jo, kad mēs paskatāmies Latvijas statistiku ar 50% šķirtām laulībām, tad tas, kas mani kā psihologu visvairāk satrauc ir fakts, kā vecāki uztur attiecības ar bērniem, ja viņi nav šajā laulībā. Bieži vien ir tas uzskats - es taču maksāju alimentus, es taču rūpējos, bet, manuprāt, rūpes nav naudas ieskaitīšana kontā, tā ir mācīšana braukt ar riteni, sasista ceļa papūšana, sēdēšana pie poda, kad bērnam ir rotavīruss. Tā ir tā īstā mīlestība. Mani satrauc klātbūtne kopā ar bērniem, viņiem augot. Tas ir tas, ko es kā psihologs gribu redzēt.”

Kādu atbildību mēs uzņemamies, veidojot ģimeni? 

Agnese: “Ir tāds joks, kurā, manuprāt, ir ļoti daudz taisnības, ka kopīgs kredīts ir daudz ciešāka saite un vairāk cilvēku satur kopā nekā laulības. Bet, ja mēs skatāmies arī vēsturiski, laulībai jau bija citas funkcijas, un tas bija par tādu izdzīvošanu kopā, par kopīgu saimniecības dalīšanu un tamlīdzīgi. Šobrīd, kā jau arī tika pieminēts, lomas mainījušās. Un, ja sieviete sevi var uzturēt, tad viņai varbūt nav tik svarīgi uzreiz mesties laulībā. Man arī ir jāpiekrīt, arī pati esmu salaulājusies. Tas tomēr dod drošības sajūtu, tu jūties atbildīgs kaut vai par uzvārdu, kuru tu nes tālāk, par saviem lēmumiem. Un ne jau tas juridiskais aspekts ir tas būtiskākais, ir daudz valstu, kur var izšķirties aplikācijā. Laulība pamatā ir par to, ka tu jūties kaut kam piederīgs, un tā ir tā paplašinātā ģimene, arī otras puses ģimene.”

Egils Helmanis: “Jau 30 gadus eksistē tāds tuvcīņas klubs, kur nāk jaunieši un kur sastopam arī jauniešus no šķirtām ģimenēm. Jaunieši, kuri sava tēva klātbūtni nav izjutuši, pie mums ir burtiski pielipuši. Bija arī laiks, kad skolā bija 99% sievietes, šobrīd gan (vismaz mūsu ģimnāzijā) vairs tā nav.”

Egils Helmanis skaidro, ka bērns pēc 12 gadiem meklē savu pieredzi un autoritāti ārpus mājas, un viņam ir ļoti būtiski redzēt vīrieša piemēru un līdzdarboties kopā. Kad bērns aug ģimenē, tad to atbildību par viņu nes visi, tāpēc laulība ir tāds atbildības pakts, kuru mēs uzņemamies un apzināti speram šo soli. Bet, ja mēs priekšplānā noliekam katrs savas tiesības, bet ne atbildību un pienākumus, tas kaut kā nedarbojas. Laulība ir atbildības uzņemšanās un arī spēja pārvarēt laulības krīzes. “Tā nav datorspēle, kuru varam aizvietot ar citu, ja neiet. Katrā procesā un katrā ģimenē ir sarežģījumi, kuriem jātiek pāri, bet statistika (50% šķirtās laulības) parāda kopējo tendenci - necensties pārvarēt krīzes. Par to būtu jādomā valstiskā līmenī, jo tas ir pārāk liels procents. Ir ļoti daudz bērnu, kas paliek pa vidu,” ir pārliecināts Egils Helmanis.

Kā man savam bērnam nodot tās vērtības, kurām es ticu?

Dainis Pandars: “Pirmkārt, pašiem dzīvot dzīvi, kas ir vērtīga, ar piemēru, ko vēlamies nodot saviem bērniem. Es esmu mācītājs, un, ja es atšķiros no tā, kāds esmu kancelē un kāds es esmu mājās, tad tas, ko es viņiem iemācu, ir liekulība. Līdz ar to patiesa atklātība ir vērtība - spēt atzīt bērnam savas kļūdas, būt atklātam un godīgam pret bērnu. Otra lieta - dziļie jautājumi, ko, piemēram, mans tēvs, kurš ar ticību nebija nekādi saistīts, man nevarēja atbildēt. Bērniem, kā arī pieaugušajiem ir brīži, kad aktualizējas vairāki jautājumi - kāpēc es eksistēju, kas notiks pēc nāves, kur ir garantija kaut kādai drošībai, vai Latvija ir tā paradīze, vai ir kaut kas labāks mums sagatavots.” Dainis Pandars uzskata, ka šie ir jautājumi, par kuriem bieži vien vecāki nevis diskutē ar bērnu vai pastāsta, kā viņi paši domā, bet vienkārši atstāj tukšumu, ko bērni aizpilda ar kaut ko citu un meklē dzīves jēgu karjerā, attiecībās, baudā un tamlīdzīgi. Viņiem jābūt apziņai par to, ka viņa dzīvei ir jēga, ja viņš ir radīts, un ir kaut kāds konkrēts mērķis, kāpēc viņš šeit dzīvo, un ka viss nebeigsies ar šo zemes dzīvi, jo ir jābūt kaut kam labākam un būs kaut kas, kas iztiesās visu to ļaunumu, kas tagad tiek pieļauts. “Citādāk, ja man nav loģiska izskaidrojuma, tad es neredzu jēgu censties, ja viss tik un tā beigās pazudīs, neeksistēs. Godīgums un atklātība ir viena no lietām, ko es cenšos saviem bērniem nodot,” ir pārliecināts Dainis Pandars.

Agnese Lastovska: “Laikam atkārtošos, bet tas ir par to, kādu mēs piemēru rādām bērniem, un tā līdzās būšana, kurā bērni novēro mūs un kurā mēs pavadām laiku un stāstām, un ļaujam arī izteikties. Demokrātija ir arī par to, ka bērns var izteikties. Demokrātija nav par zināšanu ielikšanu, bet par kopā radīšanu, bet tā radīšana var notikt tikai un vienīgi esot kopā.”

Elīna Zelčāne: “Protams, pirmais ir piemērs, otrais – runāšana. Jo bērni mācās arī caur stāstiem. Par savu dzimtu esmu uzzinājusi caur stāstiem. Un tas ir arī caur to, ka es cenšos rādīt savas emocijas bērniem, kad man ir grūti, kad man ir smagi, kad es esmu vīlusies, kad esmu priecīga, jo tad viņi mācās arī to emocionālo inteliģenci, lai nav tikai – tu paēd, izmācies, sakrāmē somu. Kā gan viņi var iemācīties emocionālo inteliģenci, ja mēs ar viņiem neveidojam emocionālo kontaktu? Man šķiet, ka mums vairāk pie tā jāpiedomā - kā apstāties vāveres ritenī un atrast laiku sarunām ar bērniem.”

Egils Helmanis: “Protams, caur piemēru, jo bērni uztver un visātrāk pamana neīstumus. Ja par to acis tev nedeg, tu izliecies, viņi tev nekad nenoticēs. Otra lieta – ģimene, protams, pirmajā vietā, bet viņiem ir jāredz arī tas, ka daudzi ir uzauguši bērnu namos, bet viņiem tagad ir brīnišķīgas ģimenes. To visu, kas viņam ir pietrūcis, viņš dod saviem bērniem. Un arī skola ir tā vide. Ir brīnišķīgas lauku skolas, kur bērni mācās ģimeniskā vidē. Tur bērni vislabāk iemācās veselīgas attiecības - nebūt vardarbīgiem, spēt cienīt vienam otru.

Valstiski būtu jāsaglabā lauku skolas, jo tā ir dabīgā vide, kurā viņi atrodas, un caur dabīgo vidi vērtības var nodot daudz labāk un efektīvāk, saglabājot šo mūsu dzīves ritumu, nemainot viņus. Atvedot bērnus uz lielo skolu, ieliekot klasē, kur ir 30 bērni, neko labu mēs no tā nesagaidīsim. Lauku skolās skolotāji zina, kurš bērniņš no kādas ģimenes ir nācis, viņa zina, ka tas bērniņš noteikti nav ēdis, viņa ir sataisījusi maizīti viņam līdzi un viņa no sākuma iedod desmaizīti, pirms sāks mācīties. Tā ir individuāla attieksme, un, ja mēs piedzīvojam šo individuālo attieksmi un to, ka mūs uzrunā, gaida, mēs gribam tur palikt, tā ir tā mūsu drošā vide un tas stiprina arī piederību savai valstij.”