– Teici, ka meklē katru iespēju pabūt laukos.

– Izmisīgi. Cilvēks ir dabas daļa. Tagad, kad jau vairākus gadus esmu prom no dabas, jūtu, ka kļūstu trauksmaināka, nemierīgāka. Ir tāda sajūta, ka... esmu prom. Prātā sākas māju meklēšana, atgriešanās pie sevis. Šīs sajūtas saliekot kopā, sapratu, ka tie mani dabas meklējumi patiesībā ir sevis meklējumi. Es to pamanīju, kad sākās daudzie braucieni uz ārzemēm. Katrā pilsētā, kur ierados, pirmais, ko darīju, "Google Maps" paskatījos, kur ir zaļā zona, un gāju pasēdēt parkā. Pat pēc lidojuma man vajag atkal atgriešanās sajūtu, ka es te esmu un te iederos. Dabas klātbūtne ir vienīgā vieta, kur es jūtos piederīga pasaulei, cilvēcei kā sugai. Jā, es varu būt urbānā vidē, man ir draugi, māsas, brāļi, bet tikai dabā es jūtu, ka esmu tajā kopveselumā – daļa no visa. Starp zaļo krāsu un putnu balsīm jūtu, ka pasaulē ir jēga no manis. Pilsētā es nevaru šo sajūtu noķert.

– Tev vajadzētu dzīvot laukos. Neesi domājusi?

– Mēs esam, bet tas vienmēr liekas stipri nereāli. Vīram darbs Rīgā, bērnam skola Rīgā... Lai gan vīrs man nesen teica, ka varbūt mēs tikai domājam, ka tas ir neiespējami? Varbūt tas ir tikai mūsu galvās, ka mēs nevarēsim izbraukāt un ka mēs neprastu dzīvot laukos. Jo man dzīve laukos ir bērnības pieredze, mācēju pat ar izkapti pļaut. Pirms ej uz randiņu, bija jāsapļauj zāle, jāsaliek lopiem uz nakti. Pat nevarēju iedomāties pateikt: "Nē, es to nedarīšu, es eju, un viss!" Tie lopi taču nav paēduši, viņiem ir jāēd. Dārzs ir jāaplej, jo ir sauss. Tas viss bija pats par sevi saprotams – šīs rūpes par citiem, par dārzu.

– Uz bērnības mājām vēl aizbrauc?

– Vairs ne. Patēvs tur vēl dzīvo, bet kaut kā tās saites ar agrāko ir sarāvušās. Es reizēm jūtu, ka tā balti apskaužu cilvēkus, kuriem ir dzimtas mājas, un viņi var tur aizbraukt. Lielai daļai vēl saglabāta arī viņu istaba, viņu lietiņas. Man tādas nav. Es to izjūtu kā tādu sakņu trūkumu, ka man nav šādas vietas. Jā, kaut kādā ziņā tas dara brīvu, tu neesi piesaistīts, lido, kur gribi. Jā, tev šie spārni ir, bet vajag saknes. Man it īpaši, jo koki man ir kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Reiz dēls man jautāja: "Mammīt, ko tu darītu, ja pasaulē pazustu visi cilvēki?" Teicu: "Nesaprotu, kā iegūt elektrību, tāpēc būtu grūtāk, bet dzīvotu… Ko tad var darīt?" Viņš tālāk: "Un ko tu darītu, ja pazustu visi dzīvnieki?" Esmu veģetāriete jau simtiem gadu, uzturam man viņus nevajag. Ja nav – nav, okei, dzīvotu. Tad viņš saka: "Bet ja pazustu visi koki?" Es mēģināju iztēloties dzīvi bez kokiem un sapratu, ka tad es arī negribu būt. Tieši koks man ir tas, kas satur pasauli kopā. Atceros, bijām ar draugiem Spānijā, laikam Lionā, visi koku mīlētāji. Karsts. Atkal skatāmies "Google Maps", kur ir zaļā zona, un ieraugām –  bišķiņ zaļš iekrāsots. Aizejam, un tur trīs priedes.

– Domā, visi tie, kam ir tās dzimtas mājas un pat dzīvi senči tajās, māk to baudīt un novērtēt?

– Zini, tie, kas ir manā burbulī, tie prot. Cilvēki sāk apjaust, kādu spēku tas dod. Nu jau sāk. Esmu augusi tajā dīvainajā laikā, kad pasaule pēkšņi bija vaļā pēc padomju laikiem, un mēs ļoti skrējām prom no visa, kas to atgādina.

– Kurā gadā esi dzimusi?

– Esmu dzimusi 1984. gadā, līdz ar to deviņdesmitie bija tādi apjausmas gadi, kad sāc kaut ko piefiksēt. Un es piefiksēju, ka mēs no visa bēgam prom. Bēgam no viensētām, bet, ja paliekam, tad dzīvniekus mums nevajag, kartupeļus nestādām! Pagalmā nekādas puķu dobes, tikai mauriņš! Vecās mēbeles ārā! Bet to var saprast. Var saprast visas tās dusmas pret tiem laikiem, tāpēc varbūt tiešām vajadzēja fiziski to visu noārdīt? Tagad izskatās, ka lēnām, lēnām atgriežas tāda kā atdzimšana un izsijāšana, kas tomēr bija vērtīgi tajā laikā un kas ne. Varbūt mums bija vajadzīga šī noliegšana, ka viss bija slikti, lai saprastu: tagad man ir tas "IKEA", kur varu visu nopirkt, bet vai es esmu laimīgs? Varbūt es gribētu tomēr labāk to vecmāmiņas tamborēto sedziņu, varbūt tur ir tā vērtība? Un vai man patiešām pietiek ar balkona mazdārziņu, ar pieciem gurķiem šaurās kastītēs? Esmu sapratusi, ka man nepietiek. Vienu gadu lielā metāla bundžā izaudzējām kartupeli. Bumbuļi, protams, neizauga lieli, jo bundžā jau nav vietas. Kad jutu, ka vairs nebūs, rakām ārā. Man bija svarīgi dēlam parādīt, kā aug kartupelis, jo viņš ir paaudze, kas to nezina. Kad viņam bija kādi četri gadi, paziņoja, ka grib redzēt traktoru. Un es domāju: tā! Kur lai es dabūju traktoru? Mana mamma strādāja dārzniecībā, un es sarunāju ar dārzniecības cilvēkiem, lai parāda puikam traktoru. Tās ir lietas, pie kurām pilsētas bērniem ir grūti tikt un ar bilžu grāmatām nepietiek.

Nesen runājām ar vienu dzejnieci, arī viņa augusi laukos un, tāpat kā es, tagad laukus vairs nevar dabūt. Ja tu reiz esi to piedzīvojis, tu nevari bez. Varbūt cilvēks, kas nav to piedzīvojis, pēc tā neilgojas. Bet varbūt es tikai domāju, ka neilgojas. Varbūt mums visiem vajag vairāk klusuma. Bet mums tā nav. Un tad mēs bļaujam, ka degradējamies un ka bērni vairs neuztver lasīto. Bet varbūt lai viņi mācās uztvert dabu? Būs ļoti labi. Lai mācās lasīt dabu. Sākt ar vērību par lietu kārtību, varbūt tad varēs uztvert arī to, kas uzrakstīts grāmatās.

– Pirms ieslēdzu diktofonu, teici, ka tagad ir vairāk bērnu ar autismu un ka tās varētu būt sekas. Sekas kam?

– Nav runa tikai par bērniem ar autismu, bet vispār par mentālām saslimšanām. Ir daudz un dažādu mentālu problēmu, arī identitātes meklējumos. Domāju, ka tās ir sekas mūsu atrautībai no dabas. Tas ir uzturs, dzīves ritms, dzīves ātrums – apstākļu kopums. Fiziskā vide mūs ļoti, ļoti ietekmē – vairāk, nekā apjaušam. Tas, ka mēs esam tur, kur esam, ļoti maina mūsu nervu sistēmu un smadzeņu darbību. Jā, droši vien kāds teiks, ka tā bija arī agrāk, ka vienmēr ir bijuši cilvēki ar mentālām saslimšanām. Bet, ja paskatās skaitļos, redzam, ka tik traki nav bijis vēl nekad. Nav jau, protams, tā, ka dabas klātbūtne ir atslēga visam, sak, dzīvosim mežā, un visi būsim veseli, viss būs labi! To mēs nevaram un pat nedrīkstam izrakstīt visiem kā zāles. Kaut vai tāpēc, ka pat daba visiem nav pieejama. Mani, piemēram, ļoti, ļoti kaitina teiciens, ka nav sliktu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Jo es uzaugu ļoti nabadzīgi, un mums tiešām nebija piemērota apģērba, un tādu ģimeņu Latvijā vēl ir ļoti daudz. Tā mamma varbūt gribētu brīvdienās ar bērniem iziet dabā, brist pa mežu vai doties skaisti organizētajos pārgājienos, bet, ja viņai un bērnam tās ir vienīgās ziemas bikses un bērnam ar tām jāiet uz skolu, tad viņi sēž iekšā un taupa tās bikses vai tos vienīgos zābakus. Tāpēc sanāk pretruna – daba mūsdienās ir tāds kā vitamīns, kā atslēga labbūtībai, bet pat tā visiem nav pieejama.

Nesen dēlam stāstīju, ka savulaik bērniem vienīgā dāvana Ziemassvētkos bija tā konfekte ar bārkstīm eglītē. Viņš šokā, saka: "Agrāk gan bērniem bija grūta bērnība!" Tāda tā bija, bet bija arī daudz labā. Viss līdzsvarā. Tagad es, piemēram, ļoti dusmojos uz videospēļu izgudrotājiem. Un arī uz Dogmena izgudrotājiem. Tajā pašā laikā vienmēr paturu prātā, ka mēs, pieaugušie, viņiem šo pasauli radījām. Tad kāpēc tagad vaidam, ka bērni dzīvo datoros?

– Telefonsarunā minēji, ka ļoti daudz laika sanāk pavadīt lidmašīnās.

– Tas sākās tad, kad romāns "Upe" ieguva Eiropas Savienības balvu un sākās tulkojumi. Katra valsts grib redzēt autoru grāmatas atvēršanas svētkos. Uz Vāciju lidoju reizes trīs, tikko atgriezos no Šveices. Sākumā likās, ka ir jau par biežu, par nogurdinošu, bet nu jau ir pierasts. Bet zini, kas man prasīja milzīgu lauzienu? Es neprotu angļu valodu. Kaut ko jau saprotu, bet brīvi komunicēt nespēju. Un pārsvarā dodos viena.

– Kā tu tiec galā?

– Ar ticību, kas viss ir iespējams. Esmu no tiem, kas nekautrējas palūgt ceļu, pat ja es neprotu valodu. Bet pie tā nonācu pamazām, sākumā man bija milzīgi kompleksi – kāda Eiropa? Kā es varu braukt, ja nerunāju angliski? Jo, ja es neprotu runāt angliski, tātad neesmu vērtīga tur braukt. Un ir taču neērti atzīt, ka tu neproti angļu valodu. Nu fui! Kāpēc tad tu brauc? Sēdi mājās, vērp dziju ar ratiņu. Man palīdzēja viens podkāsts, kur bija saruna ar Gundegu Skudriņu, kura arī neprot angļu valodu un regulāri tiek apbalvota visā pasaulē. Sapratu, ka neesmu viena un ka esmu vērtīga ar vai bez tās angļu valodas. Man ir cilvēkiem, ko teikt, un, ja pasaule grib mani redzēt, viņi var saorganizēt tulku – tas mūsdienās ir vieglāk par vieglu. Tā arī komunicējam – ar tulku. Savā ziņā man tas ir devis spēku un iespēju sevi iepazīt. Jo, redzi, kad esmu ar tulku, es nedrīkstu aizrunāties, man ir jāpasaka koncentrēti, tiešām būtiskākais, nevis pļāpāt, cik jums skaista un viesmīlīga pilsēta, forši, ka pie jums nelīst.

– Kad tev tagad jābrauc prom?

– 15. jūnijā Lietuvā notika bērnu grāmatu festivāls, kur es vadīju darbnīcas. Rudenī Francija, Parīze, tālāk neesmu saplānojusi. Arī Latvijā lielu daļu laika pavadu mašīnā, jo bieži vadu darbnīcas bērniem visā valstī, tā ir mana ikdiena, un man patīk. Ar bērniem ir ļoti interesanti – cik daudz viņi ņem un cik daudz dod! Un tā lielā atšķirība starp bērniem dažādās Latvijas vietās! Pat dažādās skolās – lielās vai mazās, ar tādu vai citādu filozofiju – viņi ir ļoti dažādi. Tā man ir milzīga pieredze. Nesen platformā "Zoom" vadīju attālinātās nodarbības diasporas bērniem. Tas atkal bija pavisam citādāk. Ārzemēs skolā radošā rakstniecība ir ļoti normāla lieta skolu programmās, viņi bieži un daudz raksta. Latvijas skolās puse nodarbības paiet, lai bērni vispār atvērtos. Ārzemēs nav šo problēmu, viņi jau ir vaļā, jau ir gatavi radoši rakstīt.

– Tātad arī lasa vairāk nekā mūsu bērni.

– Braukājot pa skolām Latvijā, bieži saskaros ar cilvēkiem, kas nelasa, bet es neesmu ļoti kategoriska šajā jautājumā. Cilvēki, kas nelasa, ir bijuši visos laikos. Visi nav lasītāji. Varbūt tu esi mūzikas baudītājs, varbūt ej uz koncertiem, varbūt esi filmu vai teātru cilvēks. Kaut kam no šī visa ir jābūt, un tas ir tas pats, kas lasīt grāmatas. Jo arī caur citām mākslām var baudīt stāstu. Esmu pārliecināta, ka nevis skaistums, bet stāsti izglābs pasauli. Jo stāsti atver cilvēciski svarīgo vērīgumu. Un vērtību, ka tu kaut kam esi gatavs veltīt savu laiku, tevi kaut kas interesē, tev kaut kas patīk. Uz jautājumu "Kas tevi interesē?" daudzi jaunieši atbild: "Nekas. Mani nekas neinteresē!", un tā ir lielākā mūsu jauniešu problēma. Bet ja tevi nekas neinteresē – tās ir mentālās saslimšanas pazīmes. Tāpēc ļoti, ļoti svarīgi ir atrast, kas tev patīk, zināt, kas nepatīk, sajust savu es, savu identitāti, kas izkaisījusies kaut kur virtuālajā, urbānajā pasaulē.