Ceturtdiena, 18.04.2024 07:06
Jadviga, Laura
Otrdiena, 9. maijs, 2023 08:51

Lībieši un viņu mantojums katrā latvietī

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem
Lībieši un viņu mantojums katrā latvietī
Lībieši sakauj sakšu krustnešus
Otrdiena, 9. maijs, 2023 08:51

Lībieši un viņu mantojums katrā latvietī

Imants Vīksne, Ogres Vēstis Visiem

No uzskata, ka lībieši 13. gadsimtā izmiruši, līdz fakta konstatācijai, ka tepat līdzās latviešiem viņi joprojām dzīvo, atjaunotajā brīvvalstī pagāja vairāk nekā desmit gadu. Šobrīd vairs tikai retais nezina, ka lībieši ir dzīva Latvijas pamattauta līdztekus latviešiem un visi nav nomiruši. Taču arī Lībiešu mantojuma gadā ir jārunā par vāji pildīto valsts apņemšanos aizsargāt lībiešu kultūras mantojumu un pašus lībiešus.

"Ogres Vēstis" tikās ar Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru, pētnieku, dzejnieku, zemessargu Valtu Ernštreitu. Lībieti. Tas bija 2019. gads, kad viņš devās uz atbildīgo Saeimas komisiju, lai savu tautiešu vārdā likumdevējam atgādinātu par lībiešu esamību un to, ka likumos un speciālā programmā "Lībieši Latvijā" sarakstītās apņemšanās praksē netiek pildītas. Taču valsts aizsargā sarkanvēdera ugunskrupi un dižo briežvaboli, bet valodu, ko UNESCO oficiāli atzinusi par Eiropā kritiski apdraudētāko valodu, – ne. Vēsture, valoda, kultūrtelpa – tās visas ir kopjamas un lolojamas lietas.

Pēdējo gadu laikā valsts un sabiedrības attieksme uzlabojas, parādījusies interese par lībisko mantojumu, bet ir arī klajas arogances piemēri. Apspriežot jauno valsts budžetu, no parlamenta tribīnes izskanēja aicinājums tērēt naudu dzīvajiem, nevis uzstādīt ceļa zīmes lībiešu valodā. Deputāts Briškens drīz par šo izmuldēšanos lībiešiem atvainojās. Tātad vēl viens latvietis, kurš nogājis šo ceļu – no vīzdegunīgā uzskata, ka nekādu lībiešu jau nav, līdz atziņai, ka viņi ir tepat līdzās. Un tāpēc arī šis ir Lībiešu mantojuma gads. Mantojuma, kas lībiešiem un latviešiem kopīgs: "Latvijas lībiskās saknes ir dziļi ieaudušās Latvijā kopumā, taču īpaši tajos Latvijas novados, kuros lībieši savulaik dzīvojuši. Tas atklājas valodā, it īpaši latviešu valodas lībiskajā dialektā, vietu nosaukumos, pilskalnos, svētvietās un tradīcijās. Lai rosinātu lībiešu savulaik apdzīvotos Latvijas novadus apzināt un izcelt savas lībiskās saknes, meklēt un rādīt lībisko sava novada ainavā, pasākumos un ikdienā, LU Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu."

Ogres novadā Lībiešu mantojuma dienā tika izkārts zilibaltizaļais lībiešu karogs, bet Ikšķiles bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā notika pasākums – bērniem. Labi, ka vismaz tāds, jo Ogres novads ietilpst savulaik Daugavas lībiešu plaši apdzīvotajās teritorijās. Tieši šeit risinās daudzi Indriķa Livonijas hronikā Heinrici Cronicon Lyvoniae aprakstītie notikumi. Un novada vietvārdi joprojām atgādina par lībiešu kādreizējo un tagadējo klātbūtni. Stāsta Valts Ernštreits. Tāpēc Rīga ir Rīgā Daugavas lībiešu izpētes lielā veiksme ir tā, ka pirms HES celtniecības tika veikti izrakumi. Lielākā daļa Doles salas pašlaik ir zem ūdens līdz ar vecajām lībiešu apmetnēm, daļēji arī Ikšķiles teritorija.

Arheologi, protams, raka tikai applūstošajā teritorijā. Tādēļ arī – tiklīdz HES nolaiž ūdeni, tā Ikšķilē parādās onkuļi ar detektoriem. Ko viņi tur atrod, to mēs nezinām. Taču no Livonijas Indriķa hronikas izriet, ka svarīgākās lībiešu teritorijas sākās ne jau Rīgā, bet augstāk pa Daugavu. Pirmās apmetnes bija Mārtiņsala, kas tagad ir zem ūdens, un no kuras Salaspils nosaukums radies – pils uz salas. Un Ikšķile. Savukārt Rīgā bija divi nelieli lībiešu ciemi. Lībiešu teritorijas sākās augstāk pa upi divu iemeslu dēļ – pirmkārt, tas bija stabils pamats – dolomīts. Daugavas grīva pašreizējā Rīgas teritorijā tolaik bija purvainu salu arhipelāgs. Un otrs iemesls bija iespēja kontrolēt ūdensceļu.

Pie Doles salas bija pirmās krāces Daugavā, un tur ar kuģi pāri viegli nevarēja tikt. Svešiniekus viegli varēja paņemt pie dziesmas. Daugava šai kontinenta daļā bija viens no galvenajiem tirdzniecības ceļiem. Visi te staigāja cauri, vikingus ieskaitot, un vācieši to zināja. Tāpēc vispirms apmetās Mārtiņsalā un Ikšķilē pie lībiešiem. Bet jau vēlāk izveidoja paši savu apmetni pirms lībiešu teritorijām – lai neļautu viņiem izbraukt jūrā. Tāpēc Rīga ir tur, kur tā ir – lībiešu dēļ. Ogres novads senos laikos gandrīz visā tā teritorijā bijis lībiešu apdzīvots. Te ir daudz pilskalnu.

Arī Lielvārde bija lībiešu pilskalns un lībiešu apdzīvota vieta. Savdabīgi, ka eposa «Lāčplēsis» darbības areāls ir no Lielvārdes līdz Burtniekiem un visa tā kādreiz bija lībiešu apdzīvota teritorija. Tajā pašā laikā darbojošās personas eposā nav lībieši. Lībiešu mantojums joprojām daudzviet nav apzināts, un daudz kas vēl nav pētīts. Jaunas iespējas paver jaunās tehnoloģijas. LiDAR lāzerskenēšanas metode ļauj izveidot objektu un vides 3D modeļus un kartes – ieraudzīt pētāmo teritoriju bez veģetācijas. Kartē nolasot un dabā apskatoties, pēdējos gados daudzi jauni pilskalni ir atklāti. Ir tehnoloģijas, kas ļauj pamanīt arī mazākus veidojumus nekā pilskalnus. Dažādus mākslīgi veidotus vai cilvēka modificētus objektus, piemēram, grāvju sistēmas.

Bet viena lieta ir ieraudzīt lībiešu atstātās pēdas fiziskajā vidē, bet cita – saskatīt lībisko mantojumu latviešu valodā, vietvārdos. It īpaši tas attiecas uz hidronīmiem – ezeru, upju, strautu nosaukumiem. Visas urgas visā Latvijā Vietvārdi parāda areālu, kurā lībieši dzīvojuši. Arī Ogres novadā laika gaitā dažādi nosaukumi uzslāņojušies, vāciešu, latviešu vārdi, izveidojušās arī jaunas vietas, kas nav pastāvējušas lībiešu laikā. Tomēr vecie nosaukumi ir saglabājušies. Un, piemēram, visas urgas visā Latvijā ir saistītas ar lībiešiem. Ja tu redzi, ka tavā ciemā ir urga, tad zini – tur lībieši ir dzīvojuši. Urga lībiski ir strauts, tekošs ūdens. Attiecīgi visas urgas kartē parāda lībiešu apdzīvoto areālu. Paskatāmies kartē un Ogres novadā redzam – te ir Urga, Urdziņa, Lēģerurga. Visi zina tādu vietu kā Ciemupe. Izklausās pilnīgi latviski, bet kaut kādā brīdī tas vārds ir vienkārši iztulkots.

Cauri Ciemupei tek Ķilupe, un kilā ir ciems lībiešu valodā. Uz ziemeļu galu Ogres novadā un pie Rīgas ir Jugla. Jolg lībiski ir upe. Savukārt izskaņa -la norāda, ka tā ir apdzīvota vieta. Un no tā ir gan abu upju nosaukums cēlies – Lielā un Mazā Jugla, gan Rīgas daļa. Arī Kangaru nosaukums cēlies no lībiešu valodas. Vārds kangar nozīmē garu izstieptu pakalnu. Vēl uz lībiešu klātbūtni norāda visi uži – Suntaži, piemēram. Un tas pats Ķegums nāk no lībiešu valodas – skaņu savienojums, kas nav raksturīgs latviešu valodai. Ko tas nozīmē, īsti nav skaidrs. Arī visi vārdi, kuros ir divskanis ui, par 95% parāda, ka tie ir lībiešu vārdi – puika, muiža. Ogres novadā bija un joprojām ir daudz lībiskā, taču nav neviena entuziasta, kas nodarbotos ar pētniecību un popularizēšanu. Lielā problēma tā, ka lībieši ir pazuduši no Latvijas kopējās kartes un kopējā stāsta par Latviju. Līdz ar to lībiešu mantojums, kas ir daļa no visa, nav saskatāms. Lai gan tā ietekme uz latviešu kultūru un valodu ir milzīga. Tas labi redzams, kombinējot 12. gadsimtā lībiešu apdzīvoto teritoriju karti ar latviešu valodas dialektu karti. Bet 19. gadsimtā bija vairs tikai divas vietas, kur lībiešu valoda vēl tika runāta – Salaca, kur lībiešu mēli vēl pieprata kādi 20 cilvēki, un lībiešu krasts Kurzemē.

Padomju laika robežzonas izveide pielika punktu. Kurzemē varēja tikai zvejot – ja nevar iet jūrā, tur vairs nebija ko darīt. Pūles un rezultāti Kā mainījusies situācija pēc Latvijas neatkarības atgūšanas? Soli pa solim lībiešiem izdodas tapt redzamākiem, kaut gan nevar arī teikt, ka valsts ar savu seno pamattautu lepotos. Ceļu malās redzamajās brūnajās kultūrvēsturisku objektu norādēs raksta, ka te ir seno zemgaļu vai seno sēļu apmetne un tur ir seno kuršu pilskalns. Par lībiešiem nekā. Valsts simtgadei veltītajā muzeju kopizstādē Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā par lībiešiem – atkal nebija nekā. Jo nepētīta tēma, un pat zinātniekiem trūkst elementāru zināšanu par lībiešiem. Kur nu vēl pedagogiem skolās.

Joprojām nav neviena muzeja, nevienas ekspozīcijas, kas izstāstītu pilnu lībiešu stāstu. Latvijas lībiešu etnogrāfijas mantojums glabājas Helsinkos, folklora Tartu, skaņu kolekcija atrodas Tallinā. Bet pie mums tikai atsevišķi no kopējā stāsta konteksta izrauti fragmenti. «Tomēr tā bumba ir sākusi velties,» saka Valts Ernštreits. «Mēs mēģinām iedegt to intereses dzirksteli, lai cilvēki sāk uzdot jautājumus. Lai viņi pirmo reizi varbūt saprot, ka arī šeit kādreiz ir dzīvojuši lībieši, ka tā ir arī viņu daļa. Varbūt arī Ogres novadā tas rosinās papētīt, kas atrodas zem daudzajiem vēstures slāņiem. 90. gadu sākumā mums bija jāpierāda, ka vispār eksistē kaut kādi lībieši. Ka viņi nav izmiruši. Jāstāsta pašsaprotamas lietas. Šobrīd sabiedrība zina, ka lībieši pastāv. Tam bija vajadzīgi vairāk nekā desmit gadu – lai lauztu uzskatu, ka lībieši izmira 13. gadsimtā.» Cik liela šobrīd ir Latvijas lībiešu kopiena? Tā lībiešu daļa, kas kopā ar Valtu Ernštreitu aktīvi darbojas savas tautas sakņu apzināšanā un mantojuma popularizēšanā, – varbūt kādi pāris desmiti. Ikgadējā jauniešu nometne Mazirbē pulcē 50 bērnu un viņu ģimenes. Tātad tie ir daži simti cilvēku. Bet tādu, kas savā ciltskokā spēj atpazīt savas lībiskās saknes un apzinās piederību, – aptuveni 2000. Tas pats, kas starp diviem pasaules kariem.

Daudzi lībieši pēdējo gadsimtu laikā ir nomainījuši valodu un kļuvuši par latviešiem. Asimilējušies. Taču arī viņos ikdienā redzams lībiskais mantojums – jebkurš, kurš latviski runā un ikdienā lieto lībiešu vārdus, glabā šo lībiešu mantojumu.

UZZIŅA

LIKUMOS PAR LĪBIEŠIEM LR Satversme Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Valsts valodas likums 4. pants. Valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. 5. pants. Ikviena cita Latvijas Republikā lietotā valoda, izņemot lībiešu valodu, šā likuma izpratnē ir uzskatāma par svešvalodu.

Likums «Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju» Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība – lībieši, kā arī nacionālās un etniskās grupas. 4. pants. Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības – lībiešu – nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību.