Otrdiena, 16.04.2024 08:32
Alfs, Bernadeta, Mintauts
Piektdiena, 29. marts, 2024 12:45

Lieldienu lielajā domā

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Lieldienu lielajā domā
Piektdiena, 29. marts, 2024 12:45

Lieldienu lielajā domā

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Diez vai ir tā, ka svētku nav par daudz. Visa kā var kļūt par daudz, ja ir par daudz. Liela gudrība ir saprast vai vismaz mēģināt noķert svētku jēgu. Tas nenozīmē, ka jākļūst svētulīgam, jāvīpsnā, ja mana līksme nav tik vienāda ar cita prieku. Drīzāk jāmācās priecāties par savu un cita prieku.

Visa pamatā ticība – i kristīgajam, i tautiskajam

Nav jākaunina sevi, ka svētki atnes brīvas dienas, kurās vari atrast laiku svētkiem un vienkārši iemanīties nedarīt neko. Nu, tā gluži neko vis nesanāk, jo kaut ko domājam bez mitas – arī par Lieldienu saturu, jēgu un simbolisko jēgu. Loģiskāk būtu sākt ar ticību. Nereti ticības neparastumu vienkāršāk izskaidro parasta nejaušība. Kaut kad ap 2006. gadu biju aicināts uz konferenci viesnīcā «Rīga». Pirms tam Mis Nejaušība izkārtoja, ka liftā satrāpījos kopā ar Romas katoļu baznīcas kardinālu Jāni Pujatu, ar kuru biju iepazinies jau agrāk. Vienkāršais, tēvišķais un sirmais vīrs bez jel kāda ievada: «Nu, redzi, kā ar to ticību ir: pirms tu esi spēris soli, tu tak tam esi jau noticējis. Tagad arī – esam iekāpuši liftā un ticam, ka mūs uzvedīs augšā tur – ceturtajā stāvā.» Konferencē sēdējām blakus, un avīzes interesēs augstais priesteris vēlāk neatteica īsu interviju. Neaizmirstams palika viņa skaidrojums par netikuma izplatību: redzi, ja mums ir ābolu kaste ar skaistiem, sārtiem āboliem, starp kuriem tikai pāris iebojātu, tad kā būs vēlāk? Tie veselie slimos dziedināt nespēs, bet iebojātie ar laiku samaitās visu kasti… Viņš runāja arī par to, ka komunistiskā audzināšana, paldies Dievam, beigusies, bet caurums audzināšanā palicis tukšs un to vajadzētu aizpildīt ticības mācībai skolās. To, ka man tas šķita naivi, nepateicu – vairījos veco vīru sarūgtināt. Ar ticības mācību patiešām nekas nesanāca, bet ticība taču paliek un nezudīs. Tā ir un nezudīs arī – gan pagānu, gan kristīgajos svētkos. Vienīgi vienai ticībai jāpieņem, jāciena otra, un tad daudz kas saplūst kopā un itin draudzīgi pārklājas. 

Kad Lēdmanē Tālis Sala uzcēla skaisto guļbūves dievnamu, iepazinos ar LU Teoloģijas fakultātes pasniedzēju, priesteri, arī mākslas vēsturnieku Andri Priedi, kura personība ir apbrīnojama – apveltīts ar plašām, dziļām zināšanām, turklāt izcils orators. Kad reiz kautrīgi ieminējos, kādam jābūt priesterim, tikpat kautrīgi attrauca: priesterim jābūt drusku vairāk par priesteri… 

Iz tradīciju vēstures

Lieldienu jēgu skaidrojot, Andris Priede runā par tradīcijām, to vēsturi, aptverot gan kristīgo, gan tautisko, gan laicīgo saprotamā valodā, harmonijā – bez pretrunām, pretim nostatīšanas. Vai raibajām olām, pūkainajiem cālīšiem un zaķiem un lidojumam šūpolēs ir arī kas kopīgs ar Lieldienu notikumu – Kristus augšāmcelšanos? Pārlasot attiecīgās Jaunās Derības nodaļas par Kristus krustā sišanu, guldīšanu kapā un augšāmcelšanos, tajās nudien neatrast ne vārda par visiem jaukajiem niekiem, kas mūsdienās svētku svinēšanu dara omulīgu un pat rotaļīgu. Kad un kā tie radušies? Lieldienās tradicionāla ir arī olu krāsošana un ēšana, kas tāpat nav raksturīga tikai Latvijai, bet sastopama visā Eiropā un pat pasaulē. Jau pirms Kristus daudzās kultūrās olas bija dzīvības un auglības simbols. Turklāt tam ir arī vairāki visai praktiski izskaidrojumi. Gavēņa laikā olas bija stingri aizliegts lietot uzturā. Tās krājās un krājās, un, lai vērtīgās uzturvielas neietu postā, olas vajadzēja kaut kādā veidā saglabāt līdz brīdim, kad tās atkal drīkstēs ēst. Cieta novārīšana izrādījās ļoti labs konservēšanas veids laikā, kad nebija Pārtikas un veterinārā dienesta, kas cieši uzmanītu produktu derīguma termiņus. Laikos, kad zemnieki saviem kungiem maksāja nodevas jeb desmito tiesu un darīja to lielākoties produktos, nevis naudā, arī olas bija vērtīgs maksāšanas līdzeklis. Turklāt vairākos Vācijas reģionos, no kurienes arī pie mums atnākušas daudzas tradīcijas. Ja olas palika pāri, vērtīgo un barojošo produktu varēja uzdāvināt arī citiem. Īsta olu pārprodukcija un dāvināšanas bums radās, kad nodevas muižai vairs nebija jāmaksā. 

Cālis, kas izšķiļas no olas, mums atgādina par Kristu, kas augšāmceļas no kapa. Viena no leģendām par to, kā veidojusies olu krāsošanas tradīcija, saistāma ar Marijas Magdalēnas tikšanos ar nežēlīgo Romas imperatoru Tibēriju. Tolaik bija tradīcija imperatoram kaut ko dāvināt. Leģenda vēsta, ka Marija Magdalēna uzdāvinājusi imperatoram olu un paziņojusi par Kristus augšāmcelšanos. Imperators nav gribējis tam ticēt un apgalvojis, ka tas ir tikpat ticami kā iespēja, ka sievietes atnestā ola varētu kļūt sarkana. Un tūlīt tā arī noticis – ola kļuvusi koši sarkana. Turklāt tradicionāli Lieldienās olas tiek krāsotas tieši sarkanīgos toņos, Latvijā – sarkanīgi brūnajos sīpolmizu toņos. Sarkanā ir arī Kristus ciešanu krāsa. Ola pati par sevi ir atdzimšanas simbols: piebilst Andris Priede. 

Bet kā ir ar Lieldienu zaķi? Bērniem ir skaidrs: Lieldienu olas ir ne tikai krāsotās, bet arī šokolādes – ietītas spožos, raibos papīriņos. Un tās dēj vai atnes neviens cits kā Lieldienu zaķis. Garausis šo pienākumu pildījis jau krietnu laiku. Vismaz kopš 1682. gada, kad gan olas, gan zaķi pieminēti kāda vācu medicīnas profesora Georga Franka fon Frankenava apcerējumā, kur aprakstītas elzasiešu Lieldienu tradīcijas. Kā zaķis iefiltrējies Lieldienu tradīcijās, tur gan nav izskaidrots. Taču iespējas ir vairākas. Viena: pārpratuma pēc – no kāda zīmējuma, kur Dieva jērs, kas simbolizē Kristu, bijis uzzīmēts tik pavirši, ka izskatījies pēc zaķa, un mazāk izglītoti ļaudis sākuši godināt arī zaķi. Cits izskaidrojums: krāsoto olu meklēšana Lieldienās ir tradīcija, kas pazīstama vismaz kopš 17. gadsimta. Protams, ka aizrautīgākie olu meklētāji bija bērni, kas neatlaidīgi iztaujāja vecākus, no kurienes gan neparastās olas radušās. Un vecāki atrada vienkāršu izskaidrojumu – zaķītis izdējis. Tajā laikā (un dažviet arī vēl šobaltdien) Viduseiropā pavasarī zaķi itin bieži redzami cilpojam tīrumos. 

Kas tās par Lieldienām bez šūpošanās: ja latvietis latvieti kārtīgi neizšūpotu, kā smejas paši, būtu sen odu apēsti. Arī šeit Andrim Priedem savs sakāmais: «Lielākā daļa tradicionālo Lieldienu darbību nav pretrunā ar kristietību. Šajās tradīcijās rodami arī daudzi kristīgi simboli. Piemēram, arī šūpošanās var tikt interpretēta kā Kristus augšāmcelšanās simbols. Šūpojoties mēs paceļamies, atraujamies no zemes. Tāpat arī Kristus pēc augšāmcelšanās bija brīvs no matērijas smaguma. Ir labi, ka tā ir specifiska šo svētku rotaļa. Rotaļas ievīšana reliģiskajos svētkos nav ar tiem pretrunā.»

Kristus ir augšāmcēlies!

Pārlasu mūsu pašu Ogres novada informatīvo «Savieti» un priecājos par izdomas dažādību un Lieldienu sarīkojumu kuplumu, kur, piemēram, muzikāla rotaļu programma Ikšķilē, Jautrās Lieldienas Ciemupē, Lieldienu gada tirgus diena Ogrē, Lieldienu lustes Ķeipenē kopā ar «Nītaureņu» zaķiem – un tā tālāk, un tā tālāk. Tas netraucēs kristīgajam iet baznīcā, baznīcēniem ripināt olas un šūpoties. Allaž esmu ievērojis, ka Lielajā Piektdienā – Kristus krustā sišanas dienā, kristīgo tradīciju cienot, pieklust trokšņi, bremzējas joņošanas, tikai kari neapstājas. Šajā dienā klusā svētsvinīgumā ļaudis daudzviet iet krusta gājienā. Bet sestdien – Kristus kapā guldīšanas dienā – cilvēku dvēselēs iestājas domīgs klusums. Bet svētdien (šogad 31. martā) miljoniem ļaudis sveicina viens otru ar līksmo – Kristus ir augšāmcēlies! Atbilde tikpat priecīgi svinīga – patiesi augšāmcēlies! Priecīgas Lieldienas, novada ļaudis!