Tā notika vairākas reizes. Vai nu mans barības vads sāka sarauties, vai arī es pārāk negausīgi riju. Steidzos. Pēc piektās vai sestās šādas reizes sāku ēst apzināti, kā viedi ļaudis māca – šeit un tagad. Kārtīgi sakošļāju ēdienu, dzēru šķidrumu.

Tāpēc tad, kad naktī gulēju kā nolēmēts un nespēju ne pagrozīties, ne pakliegt, uz mirkli sajutos kā ar svešķermeni barības vadā. Neaptvēru, vai esmu jau pamodies, vai vēl turpinu gulēt, bet apzinājos, ka ir nakts, esmu savā gultā. Man vajadzēja būt vienam, taču uz kājām sēdēja… sieviete melnā apģērbā. Skatījos uz viņu. Joprojām nezināju, vai tas ir sapnis, vai arī manas acis ir plaši atvērtas un viss, ko redzu, patiešām notiek. Bija bail. Pakustēties nespēju. Nezinu, cik ilgi tas vilkās, kamēr piespiedu sevi apzināti atvērt acis. Pareizāk sakot, izbolīt tā, lai acu āboli sāk sāpēt un smadzenes saņem signālu, ka esmu pamodies. Sieviete turpināja spiest manas kājas. Kad, kā pašam šķita, pēdējiem spēkiem samirkšķināju acis, viņas vairs nebija.

Es varēju elpot. Kustināt rokas, kājas, grozīt galvu. Piecelties. Neaizmigu līdz rītam. Jutos izbijies, neizpratnē par to, kas notika. Dzīvokļa durvis – aizslēgtas. Logi – aizvērti. Mani biedēja un mulsināja tas, ko piedzīvoju. Kas īsti notika? 

Nākamajā naktī bija bail aizmigt, tomēr iekritu murgainā snaudā. No rīta jutos labi. Pamodos un atvieglojumā uzelpoju. Esmu dzīvs!

Diemžēl mans prieks bija pāragrs. Bija vēl vairākas naktis, kad sieviete melnā spieda manas kājas un kaut kas nenosakāms gūlās uz krūtīm. Nespēju kustēties, kliegt. Izjutu nāves bailes.

Kam lai to stāstītu? Pats jutos tā, it kā zaudētu saikni ar īstenību. Apzinājos, ka ar vecākiem nevaru runāt. Draugi? Nezināju, kā viņiem pateikt. Domās, ka jūku prātā. Un pats nesapratu, kas ar mani notiek. 

Vairs neatceros, kā un kad atjaunojās mans naktsmiers. Sieviete melnā vairs netraucēja. Gulēju kā dieva ausī. Iespējams, tāpēc, ka kopā ar mani bija draudzene. Viņai neko neteicu, bet attiecību sākumā bažīgi gaidīju, kad naktī uzradīsies baisā mocītāja. Nebija. Neatnāca. 

Lai savilktu debetu ar kredītu, nācās meklēt papildu peļņu. Atradu naktssarga darbu. Kā smejies, darbs nav grūts, bet atbildīgs. Ne vienmēr izdevās pagulēt, jo reizēm atskanēja trauksmes signāls – nācās skaidroties ar apsardzes firmu, pārbaudīt teritoriju, aizpildīt papīrus. Vienā no tādām naktīm ieraudzīju sevi telpas pretējā pusē. Tas biju es, kurš tur gulēja. Saskatīju pelēku gultu, pelēku veidolu tajā. Zināju, ka ķermenis gultā esmu es. Un tas biju es, kurš lēnām sāka celties virs matrača. Es levitēju?! Ne iekliegties, ne darīt ko citu – gulēju un skatījos, kā horizontālā stāvoklī ceļos arvien augstāk. Ar ilgstoši izkoptu melno humoru iekšēji uzjautrinājos, ka šādus skatus cilvēks redz mirstot. Es tātad horizontāli iebraukšu paradīzē? Cauri griestiem? Man tas sāpēs? Pat neatļaus piecelties kājās? Interesanti, es tur ielidošu ar kājām pa priekšu? Ak tad tā notiek stāšanās dieva priekšā – gandrīz kā krematorijā, tikai tur zārku aizstellē kaut kur lejas stāvā. Iezvanījās telefons un izrāva mani no turpmākās apceres. Kāds kļūdījās, sastādot numuru, toties es atgriezos īstenībā. Šeit un tagad. Levitācijas sapnis vai sajūta mani piemeklēja ne reizi vien. Un tikai naktssarga pienākumus pildot. Mājās ne.

Mājās es dzirdēju balsi. Apzinos, kādus pieņēmumus var izraisīt šī atzīšanās. Nē, personības dalīšanās man nav. Psihiatrs to apstiprināja. Domājat, es nekonsultējos ar «galvas ārstu»? Tātad. Bija dienas vidus, kad iekritu snaudā. «Albert!» ausī kāds iešņāca. Atvēru acis. Nevis nomiedzī, bet pa īstam. No tālākās istabas maiga sievietes balss sauca: «Al-beeert!» Tas ir mans vārds. Piekritīsiet, nav Jānis vai Kristaps, kad varētu domāt, ka kāds uz ielas tiek saukts populārā personvārdā un sagadīšanās dēļ tas ir arī mans vārds. Piecēlos. Logi bija aizvērti. Aizgāju uz tālāko istabu. Nevienu nesastapu. Tikai kaķis sēdēja un akurāti plosīja polsterēto datorkrēslu, bet biju par visiem 200 procentiem pārliecināts, ka viņš nespēj izņaudēt manu vārdu. Padomājiet paši – Alberts. Ieskatījos Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikā – aptuveni aplēšot, necik daudz vairāk par 2200 Albertu nav. Nu nav izplatīts šis vārds, nav! Tātad kāda sengrieķu sirēna nolūkojusi tieši mani.

Naktis man sagādāja mocības arvien biežāk. Kādu nakti, kad nespēju pakustēties, sajutu siltumu uz savas sejas. Centos pavērt acis – no gultas malas pastiepās roka. Tā lēnām virzījās tuvāk, varēju saskatīt plēsīgā žestā pastieptus pirkstus. Pēdējā mirklī, kad likās, ka tā pieskarsies manam vaigam, smagi izelpoju un roka pazuda. Reiz sapratu, ka istabas durvis, kuras vienmēr bija ciet, ir pavērtas. No tumsas aiz tām uz mani raudzījās kaut kas nenosakāms. Tā nebija cilvēka seja, drīzāk ēna, kas cieši piekļāvās durvju stenderei. Izplūdušais vieplis nekustējās, tikai vēroja, līdz plaukstas locītava uz durvju malas saspringa, it kā cenšoties iekrampēties tajā. Izskatījās, ka ēna ir gatava lēcienam.

Dažus mēnešus cietos, līdz murgi un, kā pats domāju, halucinācijas mani nomocīja līdz bezspēkam. Meklēju palīdzību pie ekstrasensiem, miega pētniekiem, psihiatra. Interesanta pieredze. Uzreiz pateikšu, ka ekstrasensi nepalīdzēja, viņi izklausījās bezpalīdzīgi un savos skaidrojumos grābstījās kā pa ķešu. Pie pārējiem speciālistiem noskaidroju to, ko biju piedzīvojis, bet mans mērķis bija sameklēt cēloni un risinājumu. Īsumā: «izbaudīju» miega paralīzi, ko cilvēks piedzīvo, kad atrodas starp miegu un pamošanos. Tajā laikā nav iespējams dažas sekundes vai minūtes kustēties vai runāt, var sajust spiedienu uz krūtīm vai smakšanas sajūtu. Mūsu senči tādus nakts murgus dēvēja par lietuvēnu. Kas provocē miega paralīzi? Regulārs miega trūkums, mainīgs miega grafiks, dažādas miega problēmas, piemēram, kāju krampji, stress, alkohola lietošana. 

Mans lietuvēns atkāpās, kad beidzu strādāt un izklaidēties naktīs, un ierobežoju draudzību ar zaļo pūķi. 

KAS IR LIETUVĒNS

Latviešu mitoloģijā lietuvēns ir mirušas ļaunas sievietes, nogalināta maza bērna, slīkoņa vai nosisto gars, kas nav radis mieru un ierodas naktīs vai dienas vidū pie guļošiem cilvēkiem un lopiem, žņaudz tos vai nospiež, sēžot uz krūškurvja. Cilvēks vairs nevar kustināt nevienu locekli un tikai ar mokām elpo.