Sestdiena, 20.07.2024 21:54
Ramona, Ritma
Pirmdiena, 17. jūnijs, 2024 14:13

"Lika nomazgāt uzacis, jo domāja, ka uzkrāsotas..." PSRS un rietumu kultūras sadursme cilvēku atmiņās

OgreNet
"Lika nomazgāt uzacis, jo domāja, ka uzkrāsotas..." PSRS un rietumu kultūras sadursme cilvēku atmiņās
Publicitātes foto
Pirmdiena, 17. jūnijs, 2024 14:13

"Lika nomazgāt uzacis, jo domāja, ka uzkrāsotas..." PSRS un rietumu kultūras sadursme cilvēku atmiņās

OgreNet

Jaunais latviešu seriāls "Padomju džinsi", kura sižētā lieliski tiek atpsoguļota PSRS izvērstā propaganda pret rietumu kultūru, ne vien guvis plašu atzinību starptautiskā līmenī, bet arī izraisījis sulīgas disukijas sociālajos tīklos. Cilvēki gremdējas atmiņās un amizantās situācijās, ko tolaik viņiem nācies piedzīvot. Kādu draudējuši no skolas aizdzīt mājās, jo bizēs bija iepītas sarkanas matu lentes, citam likuši nomazgāt “uzkrāsotās” uzacis, kas nemaz nebija uzkrāsotas.

Tērzēšanas platformā “X” cilvēki gremdējas atmiņās par skolas laiku, kas jaunajai paaudzei, bez šaubām, šķistu kaut kas neiedomājams.

mceu_27780099911718621470791.png

mceu_51832930521718621494080.png

mceu_61344935631718621513089.png

mceu_23875197841718621527883.png

mceu_78696553351718621541903.png

mceu_39946049161718621578100.png

mceu_39741019771718621596559.png

mceu_50566979481718621606265.png

mceu_96841426591718621617350.png

mceu_421875339101718621625982.png

mceu_980666139111718621636434.png

mceu_107645915121718621642945.png

mceu_672367926131718621651546.png

Vēstures pedagogs Valdis Klišāns vietnē “Facebook” dalījies ar izvērstu viedokli par 1979.-1980. gadu – džinsiem, modi, deficītprecēm, kino, televīziju. Kā atklāj Valdis, kāda jauniete pirms vairākiem mēnešiem kopā ar vecākiem kinoteātrī noskatījusies latviešu seriālu par džinsiem, pēcāk visi kopā apsprieduši “tos laikus” tad izlasījuši viņa ierakstus “Facebook”. Viņa vēlējusies uzzināt viņa viedokli, tāpēc viņš ar to padalījies.

Dalāmies ar Valda pārdomām: “Jaunietei bija izbrīns, kad pateicu, ka džinsus varēja nopirkt jebkurā apģērbu veikalā – vienīgi indiešu, poļu, bulgāru u.c. ražojumus. Atminos, ka mani pirmie (aptuveni 1975.) Bērnu pasaulē pirktie džinsi saucās “Tiger”, pēc tam bija “Rifle”. Zila džinsa auduma kostīms bija skolēnu “Lotoss” vienību oficiālā forma, bet zaļgana jeb brezentkrāsas auduma džinsos staigāja studentu celtniekvienību kaujinieki, ieskaitot komjaunatnes bosus. 

Galvenais, kas satrauca tā laika modes sekotājus – veikalos nopērkamo bikšu un jaku džinsa audums „nebija īsts”, proti, tas neizdila jeb nemainīja krāsu nēsāšanas un mazgāšanas laikā. Īstās bija t.s. dilenes, kas jaunas ārpusē bija tumši zilas, bet auduma iekšpusē gaiši zilas. Ar laiku uz gurniem, kājstarpē un uz vīlēm audums palika arvien gaišāks jeb bikses firmīgi izdila. Te tas suns arī aprakts! Dilenes varēja dabūt no jūrniekiem, radiem-draugiem, kas tika uz Rietumiem, ja atsūtīja Rietumu radi vai melnajā tirgū, kā arī citos tolaik nelegālos veidos. “Lee”, “Levi’s” un “Wrangler” atveda no ārzemēm tie, kas uz tām tika. 

Kāds tēva kolēģis mūziķis, šķērsojot robežu, bija uzstiepis kājās divus dažāda izmēra džinsus, bet čemodānā atradās vēl vienas legāli ievest atļautas bikses – kopā peļņa ap 600 rubļi. Vēlāk daļa “firmas” džinsu tika nelegāli šūtas tepat Padomijā, kā tas arī filmā rādīts (tikai ne slimnīcā). Tieši 70. un 80. gadu mijā pagrīdes džinsu tirgu pārpludināja mazzināmas vācu firmas “Montana” ražojumi – ar rāvēju uz dupša kabatām. Klīda baumas, ka “Montana” ražošanu piesedzot Padomijas un kompartijas augstākie bosi, lai netricinātu džinsu kāro Padomijas jaunatni. Šī iemesla dēļ kožlenes un PepsiCola tolaik jau bija legalizētas un ražotas.

Stāstu, ka bez džinsiem bija daudzas citas Rietumu importa lietas, ko tirgoja neoficiāli: sporta apavi, sporta zeķes, šorti (ak, dievišķā firma “Adidas”), slidas, slaloma slēpes un zābaki, dažāda veida sporta inventārs, firmīgas uzlīmes, modes, mūzikas un seksa žurnāli, Rietumu mūzikas vinili, lentes un kasetes ar albumu ierakstiem, importa alus bundžas utt. Daudz ko no iepriekš minētā varēja pa bargām summām iegādāties melnajā tirgū, kas katru nedēļas nogali pulcējās kādā Pierīgas mežā. Mans pirmais tā apmeklējums tieši 1980. gadā notika Biķerniekos pie Dzelzceļnieku slimnīcas. Viens “BoneyM”, “Smokie” vai “Black Sabbath” vinils – 50 rubļ., dilenes ap 200 rubļ, spēļu kārtis ar plikām dāmām – 25 rubļ., pornokārtis – 40 rubļ., popmūzikas žurnāls – 30 rubļ,, plakāts ar kādu popmūziķi – 15 rubļ. Turpat varēja nopirkt “Malboro”, “Kent” vai “Lord” cigaretes, gan paciņu, gan pa vienai (1 rublis). Atminos, ka mammas alga bija ap 120 rubļ. mēnesī.

1979. un 1980. gadā deficīts bija arī daudzas Padomijā un tepat Latvijā ražotas, bet veikalos reti esošas preces, sākot no cigaretēm “Elita” melnās paciņas, “Straumes” kafijas dzirnaviņām līdz RRR lielajām tumbām (akustiskajām sistēmām), nemaz nerunājot par Padomijas magnetafoniem “Majak” vai krāsu televizoriem.

Turpinu stāstīt, ka tieši ap 1979./80. gadu Latviju sasniedza jauniešu subkultūras modes izmaiņas, kas Rietumos bija sākušās vismaz 3-4 gadus agrāk. Sāka mainīties frizūras – puišu garie mati, kas agrāk nereti sniedzās līdz pleciem tika iežogoti zināmā formā – celiņš pa vidu, mati taisni apgriezti pie auss vidus, aizmugurē astīte līdz krāgai. Kļošeņu fasona džinu vietā nāca t.s. “trubočkas”, velvets kļuva vēl populārāks par džinsa audumu. Platformenes aizstāja sportiska tipa “botas”. Godīgi atzinos, ka neatminos meiteņu modes izmaiņu detaļas. Manuprāt, kaut kad ap to laiku bija arī “firmas” polietilēna masiņu laiks. 

Sākās diskotēku uzplakuma desmitgade (te bija nedaudz jāskaidro diskotēkas atšķirība no mūsdienu kluba – nav bāra, nav galdiņu, viss orientēts uz mūziku, deju un iepazīšanos). Pati slavenākā disene gāja vaļā Poligrāfiķu kultūras namā. Diseņu tualetēs nereti notika arī biznesa darījumi ar džinsiem, botām u.c. deficītām precēm. Skaļa mūzika, gaismas mūzika un diapozitīvi (jāskaidro) uz lielā ekrāna ar tajā brīdī atskaņojamo izpildītāju vai viņu albumu vāku foto – tā bija latviešu jaunatnes izklaides klasika. Ierasta lieta – pirms diskotēkas kāda alkohola pudeles iztukšošana vārtrūmē vai kāpņu telpā, lai iegūtu drosmi uzlūgt uz deju meiteni.

Tajos gados mainījās mūzikas stili. Dažādus rokmūzikas novirzienus popularitātē sāka pārspēt disco, tā ietekmē uz brīdi nonāca ne tikai melodiskā ABBA, bet tādi roka grandi kā “Kiss”, “Rolling Stones” un “Queen”. Disco pretējā pusē arī izaicinošie panki, pankroks un panku subkultūras stila piekritēji, lai gan īstu panku, atšķirībā no Tallinas, Rīgā tomēr nebija. Citi priekšroku deva elektroniskajai mūzikai, tāds bija ne tikai latviešu “Zodiac”, bet uz brīdi elektronikai padevās pat britu gigants “Led Zeppelin”. To visu pavadīja nemitīgie jauniešu strīdi, kurš popmūzikas žanrs ir labāks, reizēm strīdi kādā disenē vai baļļukā varēja pārvērsties dūru vicināšanā. “Ei, tu tur uz skatuves, uzliec AC/DC”, ei, “Baccara” ir sūds, ņem nost, jā nē….!” un konflikts uz līdzenas vietas. Mūzika un mode bija kā ticība, kā reliģija.
Arī kafejnīcās, kur, izstāvot garu rindu, pulcējās latviešu modīgie jaunieši (piemēram, “Lācītis”) kāds lepns lentu magnetafons (jāskaidro) mokas, šampanieša un balzama smaržu fonā grieza “Voulez-Vous”, “Rasputin”, “Tragedy”, “Ziņģi par bailēm”, “Stumblin’ in”, “Ezeru (kalna galā)”.

Melomānu vidū pamazām sāka izplatīties audio kasešu tehnoloģija (jāskaidro), to ražoja arī mūsu pašu VEF un RRR. Tomēr līdz pat Rietumu kasešu aparātu ienākšanai kasetes nebija konkurentes 19. ātruma stereo lentēm, sevišķi tām, kuras nelegāli tiražēja Juris Lapinskis. Pat 5. vai 6. reizi pārrakstīta (jāskaidro - kopēta) lente skanēja labāk par vinila 1. kopiju Padomijas ražojuma kasetē. Mūzikas ierakstu nelegālajā tirgū lielā cieņā bija arī “Čikāgas piecīši”, Dzenis un Mondrusa – ja pieķēra biznesu ar tiem, nepatikšanas varēja sanākt lielākas, nekā par populāro mūziku angļu valodā. Buržuāziskais nacionālisms (terminu bijām apguvuši stundās).
Līdzās diskotēkām un kafejnīcām, stilīgie jaunieši gāja uz kino, jo nekā cita nebija. Ja krāsainais platformāta amerikāņu “Makennas Zelts” (60. gadi), Belmondo vai Alenena Delona iepriekšējā desmitgadē ražotie grāvēji bija redzēti jau otro trešo reizi, kinoteātros varēja skatīties krievu tā gada grāvēju “XX gadsimta pirāti”, Tarkovska intelektuālo “Stalkeru”, satīrisko “Garāžu” vai pašmāju “Agro rūsu”. Televīzijas vienīgajos 3 kanālos nepārspēti bija detektīvu Žiglova-Šarapova (piebilde, Brokas&Keiša epizode seriālā bija burvīga) un Holmsa-Vatsona dueti.

Kad biju nobriedis turpināt par jauniešu žurnālu “Liesma”, Rīgas “Dinamo” un Helmutu Balderi, VEF un Valdi Valteru, “Radiotehniķi” un Pāvelu Seļivanovu, meitene teica: “Liels paldies, nu jau pietiek! Pārāk daudz informācijas. Man vajag laiku, lai to visu apjēgtu!” Pilnīgi piekritu un ar smaidu pie sevis atcerējos tālās izjūtas (ap 1979. gadu), klausoties divu lauku kaimiņieņu un manas vecmammas atmiņu refleksijas par notikumiem 1934. gadā un sekojošajiem Ulmaņlaikiem. Arī es toreiz maz ko sapratu, jo atmiņas vairāk interesantas pašam stāstītājam un laikabiedriem, nevis jaunākam klausītājam.”

mceu_94391953211718622066267.png

Seriālā "Padomju džinsi" galvenajās lomās iejūtas Kārlis Arnolds Avots, Aamu Milonoff un Igors Šelegovskis, savukārt citus ne mazāk spilgtus personāžus atveido Andris Keišs, Gints Grāvelis, Dainis Gaidelis, Ivars Krasts, Gundars Āboliņš, Jevgēnijs Isajevs, Jānis Jarāns, Nikolajs Šestaks, Valentīns Novopoļskis, Gatis Gāga, Indra Briķe, Juris Bartkevičs, Matīss Ozols, Jānis Skutelis, Jurijs Djakonovs, Baiba Broka un citi.

Seriāla idejas autors ir Staņislavs Tokalovs, scenārija autori Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova, Valdemārs Kalinovskis, bet režisori – Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis. Seriālu producē Aija Bērziņa, studija "Tasse Film".