Svētdiena, 16.06.2024 21:37
Justīne, Juta
Svētdiena, 11. septembris, 2022 12:00

Marija Ločmele: "Nebaidīties un darīt!"

Ogres Vēstis Visiem
Marija Ločmele: "Nebaidīties un darīt!"
Svētdiena, 11. septembris, 2022 12:00

Marija Ločmele: "Nebaidīties un darīt!"

Ogres Vēstis Visiem

Marija Ločmele, fitnesa trenere, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes 4.kursa fizioterapijas studente, ogrēniete – atgriezusies no sešu dienu ilga un 430 kilometru gara ceļojuma pa Igauniju. Ar velosipēdu un vienatnē. Dzelzceļa pakalpojumi izmantoti, lai nokļūtu Tapā un no Skultes atpakaļ uz Ogri.

– Jūsu draugu un paziņu vidū ir kāda jauniete, kas ir tikpat drosmīga, lai ceļotu līdzīgā veidā?
– Nē. Diemžēl – nevienu tādu nepazīstu.


– Kas notika, pirms kaut ko tādu izdomājāt darīt?
– Es redzēju interneta portālos, ka fitnesa treneris un ceļošanas entuziasts Viesturs Saldavs ceļo ar riteni. Viņš ir izbraucis ar velosipēdu gan to pašu maršrutu, kurā es devos, gan bijis citās valstīs. Viņš ir izbraucis cauri visai Tanzānijai, kopā veicot vairāk kā 2200 kilometru garu distanci. Tas man likās ļoti iespaidīgi un ieintriģēja. Vēlējos arī izmēģināt, kā ir ceļot šādā veidā. Ieraudzīju šo maršrutu cauri Igaunijai un izlēmu, ka man tas jāizdara.


– Tas bija vairāk izaicinājums sev vai varbūt kādam vajadzēja ko pierādīt?
– Izaicinājums sev, ka es spēju nobraukt tik garu distanci ar riteni, ka varu gulēt naktīs tikai teltī, bez ierastajām ērtībām.


– Kādi ir galvenie riski šāda veida ceļojumā?
– Manā gadījumā ceļš bija pa diezgan nomaļām vietām – visapkārt meži un lauki. Risks bija palikt bez ūdens vai ēdiena, ja nesaplāno maršrutu. Protams, arī ritenim var salūzt kāda detaļa. Risks bija savainoties. Es to izdarīju – satraumēju celi. Par laimi biju netālu no kāda ciemata. Ja vēl jāstumj ritenis...


– Latvijā, ja cilvēks guvis traumu, atkarībā no tās smaguma, jāzvana vai nu uz 113 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam, savam ģimenes ārstam vai uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni, ja savs dakteris darbdienu vakaros, naktīs un brīvdienās nav pieejams. Kā Igaunijā?
– Jā, tur arī var zvanīt. Eiropas Savienībā vienotais neatliekamās palīdzības tālrunis ir 112. Zvanīt vai nezvanīt medicīniskās palīdzības dienestam – to izlēmām kopā ar cilvēkiem, kas man nelielajā pilsētā Käru palīdzēja izvērtēt situāciju un apkopt savainojumu.


– Veselības apdrošināšana ceļojot ir vajadzīga?
– Agrāk man šķita, ka nav vajadzīga, bet tagad saprotu, ka ir. Ja līdzīgā veidā ceļošu vēl, to nokārtošu.


– Velosipēdam jābūt labam. Kurš katrs vis nederēs...
– Galvenais – lai ir izturīgas riepas, lai tas nav pilsētas velosipēds. Riepām jāspēj tikt galā ar dažādiem, arī dubļainiem, ceļa segumiem. Nekādu īpaši dārgo jau nevajag! Un labāk ir doties ceļā nevis ar jaunu, bet ar jau pieredzējušu transportlīdzekli, lai nav arī žēl, ja to nozog...


– Kāds mēģināja ko tādu darīt?
– Nē.


– Kādām iemaņām jābūt, lai dotos šādā ceļojumā?
– Manuprāt – jābūt ļoti labai fiziskajai sagatavotībai un jāzina arī, kā izdzīvot? Piemēram, kā iekurināt ugunskuru vai sniegt sev pirmo palīdzību. Jāprot saplānot maršrutu, lai nesanāk tā, ka paliec bez ūdens vai ēdiena, ja ciemats un veikals ir tālu.


– Bez neparedzētiem piedzīvojumiem droši vien neiztikāt...
– Ceļgala trauma bija viens. Vēl man beidzās ūdens, kad līdz tuvākajam veikalam bija ap 25 kilometriem. Tā diena bija ļoti karsta. Bija grūti tikt līdz mērķim, bet pēcāk viss jau bija kārtībā.


– Pa ceļam negadījās kādas mājas, pie kurām piestāt un palūgt ūdeni?
– Vietā, kur es tajā laikā biju, tuvumā nebija māju. Apkārt tikai meži un lauki.


– Igaunijas valsts meži vai privātīpašums?
– Par visiem nezinu, bet lielākoties valsts meži.


– Ja svešinieki brauktu pa privātu mežu, varbūt saimnieks nemaz nebūtu priecīgs...
– Jā, droši vien nebūtu. Izbraukā viņa īpašumu un tamlīdzīgi.


– Varbūt kādu lāci vai zaķi satikāt mežā?
– Vienīgais, ko es redzēju, bija jenotsuns. Tā smuki skrēja pa ceļu.


– Vienā virzienā devāties abi?
– Jā.


– Varbūt viņš domāja, ka tiek izsekots...
– Iespējams. Tāpēc pēc brītiņa ieskrēja krūmos un paslēpās.


– Kas sakāms par naktsmītnēm?
– Sākumā es domāju, ka man naktīs pietiks ar pončo – lietus apmetni, no kura izveidotu nojumi, bet tomēr paņēmu līdzi telti. Daļā kempinga vietu bija speciāli izveidotas mājiņas/nojumes, kur var gulēt, taču tās neizmantoju.


– Apmēram cik izmaksā šāds ceļojums, ja velosipēds un telts jau ir iegādāti?
– Tūlīt paskaitīšu. Es maksāju tikai par ceļu ar vilcienu līdz sākuma punktam – Tapai – un atpakaļ no Skultes, kā arī par ēdienu. Kopā tas bija ap 90 eiro.


– Ģimene zināja par jūsu plānoto ceļojumu?
– Es viņiem pateicu tikai pēdējā brīdi, jo nebiju pārliecināta pati, ka vispār braukšu.


– Lielceļa laupītāji mūsdienās nav populāri?
– Nav, nevienu nesatiku. Ciematos velosipēdu varēja vienkārši nolikt, pat nepieķēdēt, jo tur apkārt bija tikai daži miermīlīgi un jauki vietējie iedzīvotāji.


– Kāda ir vēlamā pārtika, ko lietot tik intensīvas slodzes ceļojumos?
– Ir svarīgi uzņemt pietiekami daudz kaloriju, lai ir enerģija braucienam. Man bija batoniņi, kuros ir daudz cukura un šokolādes. Ļoti svarīgs, protams, ir ūdens un arī sāls. Sāls nepieciešams, lai saglabātu ūdeni ķermenī, jo šādos braucienos ļoti daudz sāls tiek izvadīts no organisma svīstot. Lai būtu enerģija, es pāris reizes dzēru arī kolu. Citādi ēdienreizes ceļojumā bija tādas pašas kā ikdienā – sabalansētas, ar visām nepieciešamajām uzturvielām.


– Cik draudzīga Igaunija ir ceļotājiem?
– Šeit daudz kas ir sakārtots, lai ciemiņi justos ērti un labi. Ir izstrādāti maršruti gan gājējiem, gan braucējiem, ir kempingi, kuros var palikt bez maksas. Latvijā tādi ir reti. Pārgājienu maršrutiem ir arī izveidota mobilā aplikācija «RMK», kurā var redzēt visus kempingus un savu atrašanās vietu.


– Kādā valodā sazinājāties ar vietējiem?
– Es mēģināju runāt angliski, bet šo valodu zināja pārsvarā tikai jauni cilvēki un arī ne ļoti labi. Nācās runāt krieviski, ko es ne pārāk labi protu. Kaut kā jau tikām galā... Latviski tur neviens nerunāja. Iespējams, ka lielākās pilsētās situācija ir cita, bet es biju tikai tādos mazos ciematiņos.


– Pirms ceļojuma nosvērāt bagāžu?
– Nenosvēru, bet varētu būt ap 20 kilogramiem. Pārtika, guļammaiss, velosipēda remonta piederumi. Remontēt gan neko nevajadzēja.


– Nākošajam braucienam maršruts jau ir zināms?
– Konkrēts maršruts vēl nē, bet padomā ir Lietuva.


– Kāda ir svarīgākā pieredze no šīm sešām dienām?
– Grūts jautājums. Ieguvu pieredzi ceļošanai vienatnē un vairs nebaidīšos, ka kaut kas var neizdoties, jo tagad zinu, ka spēju veikt šādus grūtus ceļojumus. Un tas, ka, šādi ceļojot, jābūt gatavam dažādām neparedzētām situācijām.


– Kas ceļotājiem palīdz un kas traucē?
– Maršrutā varētu būt arī lielākas pilsētas, ne tikai mazi ciematiņi – kā man šoreiz. Palīdz mobilais telefons, jo tajā es skatos maršrutu. Ja telefons izlādējas, tad labs orientieris ir zīmes ceļa malās. Cilvēku, kuriem varētu ko pajautāt, jau nebija.


– Ko pa ceļam klausījāties? Putnu dziesmas, mūziku vai audio gidu?
– Neko speciāli neklausījos. Koncentrējos uz to, ka man jānobrauc konkrētie kilometri un jātiek līdz nākamajam kempingam.


– Kempingos kāds jau bija apmeties?
– Jā, piemēram, kempingā netālu no Aegviidu bija trīs jaunieši un kāds vecāks pāris.


– Par jums kāds brīnījās, uzdeva jautājumus vai tur katrs par sevi?
– Nē, jautājumu nebija. Katrs par sevi. Katrs savā stūrī nolikām savas teltis, un viss. Jautājumus gan pāris reizes uzdeva vietējie iedzīvotāji citos ciematos un pilsētiņās, kā arī satiku citus ceļotājus, ar kuriem aprunājos un smēlos iedvesmu.


– Brauciens kopumā bija par īsu, par garu vai tieši tik ilgs, lai dabūtu to, kādēļ tas tika uzsākts?
– Brauciens bija pietiekami garš, lai gūtu pietiekamu pieredzi un iedvesmu jauniem ceļojumiem. Tieši tik, cik es vēlējos, bet nākošos jau plānošu vēl garākus.


– Ja kāds izlasīs šo interviju un iedvesmosies darīt ko līdzīgu, kāds ir svarīgākais ieteikums?
– Nebaidīties un darīt! 

Foto no personīgā arhīva

Anita Zeiliņa, Ogres Vēstis Visiem