Diskusijas galvenais runātājs – juridisko zinātņu profesors Macejs Kisilovskis – par risinājumu uzskata lielāku varas decentralizāciju Polijā, piešķirot vietvarām arī lielākas pilnvaras. Kāds tam sakars ar iedzīvotāju uzskatiem? Pēc Kisilovska un viņa kolēģu domām, tāds ir.

Nav noslēpums, ka par virkni jautājumu ir būtiskas domstarpības starp cilvēkiem, kurus apzīmē par liberāļiem, un cilvēkiem, kurus dēvē par konservatīvajiem. Pārliecināt par pretējās puses taisnību nav iespējams. Ne vienu, ne otru pusi. Un, vērtējot to no demokrātijas viedokļa, kādēļ šāda pārliecināšana, precīzāk, atsacīšanās no sava viedokļa, būtu vēlama?

Kisilovskis & Co uzskata, ka pretrunu sīvumu var mazināt tad, ja nesamierināmo uzskatu paudēji koncentrējas noteiktās vietvarās. Piemēram, liberāļi Varšavā, konservatīvie – Lodzā. Ja vietvaras saņem lielākas pilnvaras, piemēram, izglītības satura skolās noteikšanā konkrētajā pašvaldībā, pilsonis var izvēlēties sev patīkamu variantu un nebojāt nervus, strīdoties ar citādi domājošu pilsoni.

Izklausās diezgan loģiski.

Tomēr citi diskusijas dalībnieki idejas autoriem steidza atgādināt, ka šādi līdzīgi domājošo “burbuļi” ne pie kā laba nenoved, atgādinot par tendencēm ASV, kur dvēseles miera labad arvien vairāk pretēju uzskatu cilvēku apzināti izvēlas dzīvot noteiktos štatos vai pilsētās. Piekrītu. Problēma ir ne tik daudz tā, ka šādās līdzīgi domājošo vietvarās ļaudis nesaskartos ar atšķirīgu viedokli un, ja tā var teikt, dzīvotu neziņā par to, ka vispār kāds domā citādi. Ja paveras uz sociālajām platformām, tas tāpat jau notiek. Lielāka problēma ir tā, ka, ja vietvara ir ideoloģiski viendabīga, politiskajā konkurencē lielākas izredzes ir populistiem un radikāļiem.

Piemēram, ja vietvarā dominē liberāļi, tad, lai izceltos uz citu liberāļu fona, ir jāpiedāvā kaut kas sevišķi liberāls. Tas pats attiecas uz konservatīvajiem. Arī tas jau notiek. Par Ņujorkas mēru nesen kļuva nevis, ja tā var formulēt, tradicionāls Demokrātu partijas pārstāvis, bet indivīds, kurš sevi pozicionē vēl vairāk pa kreisi. Un priekšvēlēšanu kampaņas laikā sasolīja pavisam neizpildāmas lietas.

Jāsecina, ka ideja par ģeogrāfisku norobežošanos kā instrumentu spriedzes mazināšanai sabiedrībā varbūt ir komfortabla īstermiņā, bet galu galā sekas nav spožas. Cita lieta, ka lielākas pilnvaras vietvarām ir atbalstāmas, pat ja kā blakusefekts ir konkrēto vietvaru iedzīvotāju vairākuma uzskati. Piemēram, Dienvidāfrikā Demokrātiskās alianses vadītajās pašvaldībās vairāk dzīvo ļaudis, kuri neuzskata, ka labākais risinājums ekonomikā ir vietējas raudzes sociālisms.

Pateicoties salīdzinoši lielai vietvaru autonomijai, Demokrātiskās alianses vadītās pašvaldības rezultātā ir relatīvi pasargātākas no valdošās partijas ekonomiskajiem un sociālajiem eksperimentiem, kuri prognozējami noved pie problēmām ar, piemēram, elektroapgādi vai noziedzības līmeni. Tajā pašā laikā nacionālajā līmenī Demokrātiskā alianse neatsakās strādāt koalīcijās ar šo eksperimentu piekritējiem. Mēģina sadzīvot, lai valstī kopumā situācija nekļūtu pavisam sērīga.

Domāju, ka tas nepieciešams – patīk vai nepatīk – arī Latvijā. Ja vietvarā ir dažādu uzskatu cilvēki un šie dažādie uzskati gūst pārstāvniecību varas līmenī, vismaz ir mazāks risks, ka lēmumi un gaisotne konkrētajā vietvarā netraucēti radikalizējas.