Latvijas kultūras un vēstures pētnieki dara savu darbu, tostarp atklāj nepatīkamu konjunktūrismu. Piemēram, Latvijas vēstures institūta žurnāla jaunākajā (123.) numurā lasāms teksts par padomju varas organizēto “sabiedrības reakciju” uz 1968. gada notikumiem Čehoslovākijā. Te jāatgādina: okupācijas režīms, protams, bija represīvs arī tolaik, tomēr gluži Staļina laiki arī nebija.
Un tomēr – “aktrise Elza Radziņa, toreiz LPSR Tautas skatuves māksliniece [..] krīzes cēloni saskatīja apstāklī, ka jaunieši vairāk ejot baznīcā, un tāpēc saspīlējumus sabiedrībā skaidroja ar baznīcas ietekmi. Titulētā aktrise Velta Līne, toreiz LPSR Tautas skatuves māksliniece, [..] secināja, ka antisociālistiskās aktivitātes esot saglabājušās spēcīgākās čehu buržuāzijas ietekmes rezultāts…” (69. lpp.).
Starp “pastiprināta ideoloģiskā darba” pieprasītājiem bijis arī komponists un muzikologs Oļģerts Grāvītis, vēsturnieku vecākās aprindās joprojām ar cieņu vērtētais Maksims Duhanovs un tā tālāk. Tikmēr “Letonica” jaunākajā (60.) numurā publicēts pētījums par to, kā no sociāldemokrātu aprindām nākusī Aspazija slavēja Kārļa Ulmaņa režīmu, savukārt 1940. gadā neliedza savu atbalstu arī okupācijas režīmam (92. lpp.).
Jāuzsver, ka es nepaģēru, lai publika 21. gadsimta Latvijā sāktu kaut ko, tēlaini sakot, gāzt no pjedestāliem un “kancelēt” šo kultūras cilvēku kontekstā. Tas būtu pārāk vienkāršoti un nevajadzīgi. Retoriskais jautājums ir par to, kā šāda viena iecietība sadzīvo ar citu neiecietību.
Man ir versija, kuru es nevaru zinātniski pierādīt. Proti, pret notikumiem un to dalībniekiem pagātnē mēs izturamies mierīgāk un vēlīgāk, jo tie mūs neskar. Kas bijis, bijis.
Tā jau arī ir, tomēr problēma ir tā, ka indivīda uzvedības algoritmi atkārtojas, un tad pretruna saglabājas. Ja mēs uzskatām, ka kāda klasiķa pielāgošanās politiskajam režīmam ir daudz mazsvarīgāka par citiem viņa (viņas) darbības aspektiem, tad tam it kā vajadzētu nozīmēt, ka līdzīgi mēs vērtējam vēl dzīvos “sabiedrībā pazīstamos cilvēkus”.
Kā jau minēju, tā tomēr nenotiek. Tādēļ mana versija ir tā, ka neapmierinātība ar šodienu veicina pagātnes idealizēšanu vispār. “Tad [un te katrs var ievietot viņam vajadzīgo vēstures periodu] tik traki tomēr nebija.” Mēs acīmredzot dzīvojam ar izplūdušu priekšstatu par to, ka Latvijai un latviešiem ir bijis kāds “zelta” vai vismaz “apzeltījuma” laikmets, ar kuru salīdzinot pašreizējā situācija ir daudz sliktāka.
Šāds pasaules skatījums, manuprāt, vienkārši nav lietderīgs. Pat ja apgalvojumam “savulaik mums bija valstsvīri, tagad – politikāņi” ir pamats (lai gan es par to šaubos), tas neko nedod. Mēs nevaram atgriezties pavisam citā kontekstā, kuru atkārtot nav iespējams. Cilvēciski var saprast tos vidējās un vecākās paaudzes cilvēkus, kuri, piemēram, saka: ne par tādu Latviju mēs cīnījāmies. Tas ir leģitīms novērtējums, kurš raksturo šo cilvēku sajūtas. Vai tas kaut ko maina un palīdz, raugoties no jaunāku paaudžu viedokļa? Domāju, ka nē.
Es personīgi nejūtu vēlmi līdzdarboties šodienas Latvijas sabiedriskajos procesos, un man kā indivīdam ir tiesības distancēties no tagadnes. Savukārt, ja kāds cits nav tik pesimistisks, tad šim iztēlotajam līdzpilsonim ir jāmīca tādi māli, kādi ir, nedzīvojot ilūzijas par “agrāk bija labāk”.
