Ņemot vērā to, ka Igauniju kā paraugu pēdējā laikā Latvijas publikai ir nomainījusi Lietuva, paskatīsimies, kas ar šo tēmu notiek Lietuvā. Ir viena labā ziņa un viena sliktā.

Labā – tas, ko mēs patiešām varam mācīties no Lietuvas, – ir tā, ka par imigrāciju kā problēmu runā nevis kādas pašvaldības, bet valsts prezidenta līmenī. 16. oktobrī notika Lietuvas prezidenta rīkota diskusija par migrācijas politiku, un pēc tās prezidenta padomnieki nemēģināja izlīdzēties ar vispārīgām frāzēm. Proti, skaidri un gaiši tika pateikts, ka migrācijas plūsmas ir nacionālās drošības jautājums, turklāt ne tikai tādēļ, ka imigrāciju kā ieroci izmanto Maskava un Minska. Vismaz daļa imigrantu, kas iebrauc Lietuvā no t.s. globālajiem dienvidiem, nāk ar radikalizācijas risku. Šķiet, ka arī Latvijas prezidentam vajadzētu migrācijas tēmas kontekstā uzņemties lielāku iniciatīvu.

Savukārt tas, kur Lietuva, manuprāt, ir izdarījusi kļūdu (no kuras arī mums vajadzētu mācīties), ir ideja, ka migrāciju var kontrolēt ar kvotu palīdzību. Ir valstis, kur šis modelis jau kādu laiku ir spēkā, piemēram, Kanāda, tomēr tas nav arguments. Īsi sakot, pirms dažām dienām Lietuvas Migrācijas departaments paziņoja, ka pārtrauc pieņemt iesniegumus darba atļauju saņemšanai, jo 2025. gada oficiālā kvota (runa ir par vairāk nekā 20 tūkstošiem atļauju) ir, ja tā var teikt, pilna.

Var saprast, kādēļ Lietuva vispār ir bijusi atvērtāka legālajai (tas jāuzsver – legālajai!) migrācijai. Kaimiņiem nav tik traumatiskas pieredzes ar etniskā sastāva izkropļošanu okupācijas gados, arī pašreizējā situācija pamatnācijai ir labvēlīgāka nekā Latvijā. Tomēr nu, šķiet, Lietuva aptvērusi, ka ir bijusi pārāk relaksēta. Ja valsts politika ir lietot kvotu instrumentu, tad pastāv lobēšanas un korupcijas risks – spiediens kvotu palielināt, mainīt kvotu sadalījumu starp nozarēm, un tas viss, protams, piesaucot nacionālās ekonomikas intereses. Arī pēc iesniegumu pieņemšanas apturēšanas imigrants var saņemt darba (un uzturēšanās) atļauju Lietuvā, ja tiek apgalvots, ka viņa atalgojums “uz papīra” būs 1,2 vidējās algas “uz papīra” (apmēram 2220 eiro mēnesī).

Manā skatījumā, tas nav pareizi. Pirmkārt, algu var “uzzīmēt”, tātad valstij jātērē resursi, lai pārbaudītu, vai solītais atbilst patiesībai. Otrkārt, algas lielums nerisina pašu Lietuvas amatpersonu piesauktās problēmas, jo nacionālās drošības riskus var radīt arī imigrants, kura alga ir kaut divas vidējās. Lietuvas pieredze liecina arī par to, ka nav jēgas cerēt, ka, ja prasības par valsts valodas zināšanām būs iecietīgas, tad viesstrādnieki apkalpojošā sfērā novērtēs šo pretimnākšanu un valodu apgūs.

Varētu šķist, ka Lietuvas etniskā sastāva dēļ dažādi ēdienu izvadātāji tur lietuviešu valodu apgūs naskāk nekā viņu kolēģi Latvijā latviešu valodu. Lika pagaidīt. Kad Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrija nesen ierosināja, ka no 2026. gada šiem ļaudīm ir jāspēj komunicēt lietuviski kaut elementārā līmenī, izrādījās, ka tā būšot problēma. Respektīvi, šie ļaudis nemācās valsts valodu arī valstī, kur pamatnācija ir 82,6 procenti.

Migrācija – gan legālā, gan nelegālā – ir tā joma, kur trim Baltijas valstīm ir jāsadarbojas ne mazāk cieši, kā tas notiek aizsardzības politikā, un šajā jomā visām trim valstīm ir vienlīdz daudz vēl jāmācās.