Tiešais iemesls replikai – septembrī noslēdzās Latvijas Zinātnes padomes konkurss starp fundamentālo un lietišķo pētījumu projektiem. Ir runa par 91 projektu, kuri tiks uzsākti 2025. gada 1. janvārī. Konkursam bija iesniegti gandrīz 600 pieteikumi, tātad konkurence diezgan sīva. Aptuvenā summa, ko saņem uzvarējušais projekts, – 300 tūkstoši eiro.

Problēma ir tā, ka publiku acīmredzot šī tēma maz interesē, lai gan šķistu, ka vajadzētu būt pretēji, turklāt tas attiecas gan uz projektiem, kuru jēga ir saprotama, gan tiem, par kuru saturu (vismaz man) ir lieli jautājumi. Domāju, ka arī akadēmiskām aprindām patālāk stāvošos interesētu, ko par 300 tūkstošiem secinās grupa Rīgas Tehniskajā universitātē, kas darbosies ar “siltumizolācijas uzlabošanu nesen uzceltajās ēkās, lai izveidotu gandrīz nulles enerģijas ēkas”.

Tāpat, visticamāk, noderīgi secinājumi – es neironizēju! – būs grupām, kas pētīs vīrusus, kuri apdraud avenes vai rozes, vai bumbieres (Dārzkopības institūts). Ja mijiedarbība starp zinātni un citām sabiedrības grupām ir nepietiekama vai pat neesoša, veidojas dīvaina situācija. Latvijas Universitāte izlieto 300 tūkstošus, lai pētītu, kā uzlabot barību Latvijā kultivētajām aitu šķirnēm, savukārt fermeri, kuriem tas varētu būt svarīgi, par to nezina.

Tāpat sabiedrībai būtu jāprašņā par rezultātiem projektos, kuri, formulēsim tā, ir diezgan noslēpumaini. Es vēl varu saprast, ja Kultūras akadēmija par 299 tūkstošiem pētīs “kara nozīmes Latvijas publiskajā diskursā un jauniešu uztverē”, bet es kļūstu aizdomīgs, ja šādas summas tiek atvēlētas, lai analizētu “darba tirgus reakciju uz satricinājumiem” vai “sociālo darbu kopienu noturībai”, vai “studentu starptautisko mobilitāti”.

Rodas iespaids, ka naudu vieglāk saņemt tā sauktajām modīgajām tēmām, turklāt tā tiek piešķirta, raugoties ne tik daudz uz projekta jēdzīgumu, cik uz to, lai kaut ko saņemtu visas nozarē strādājošās struktūras vai, rupji sakot, lai kāds pārāk skaļi neprotestētu, ka neko nav dabūjis.

Protams, var gadīties, ka pētījumi būs jēdzīgi, tomēr jebkurā gadījumā ir jocīgi, ja nepietiekama finansējuma zinātnei apstākļos sabiedrība tik relaksēti izturas pret to, kam nauda tiek piešķirta. Pareizāk sakot, nereti gadās tā (vai atceraties dažus tā sauktā kovidlaika pētījumus?), ka kaut kādu iemeslu dēļ tēma “uzsprāgst”, publika dusmās lauž krēslus un secina, ka zinātnieki ir vai nu plānā galdiņa urbēji, vai naudas “apguvēji”. Rezultātā cieš gan akadēmiskās aprindas, kuras saskaras ar kolektīvo atbildību, gan galu galā arī sabiedrība kopumā, kurai veidojas alerģiskas reakcijas pret pašmāju pētniekiem, lai gan visbiežāk šajos pētniekos ieklausīties vajadzētu.

Dažkārt zobgalīgi saka, ka zinātnieki grib dzīvot savā ziloņkaula tornī. Latvijā torņa inženiertehniskais stāvoklis ir diezgan sērīgs, tomēr traģikomiskā kārtā izskatās, ka gan akadēmiskās aprindas, gan sabiedrība vēlas, lai torņa situācija tāda arī saglabājas. Pat ja tornim apmetums krīt nost. Toties tornis.