Ja īsi – latviešu valodas lietojuma aina joprojām ir pretrunīga. No vienas puses, cittautieši paši savas latviešu valodas prasmes novērtē kā labas. Vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem 53,9% uzskata ka tās ir “ļoti labas, labas”. Plašākā grupā – līdz 64 gadiem – šāds vērtējums nav tik izplatīts, tomēr vienalga arī 42,5% izklausās cienījami.

Varētu šķist, ka, ja prasmes ir ļoti labas un labas, tad šie cilvēki arī ikdienā droši un labprāt sazinās latviešu valodā. Izrādās, ka tā nav. Tātad, ja jautā krievu tautības cilvēkiem, tad ar viņiem tikai latviešu valodā sazinās 58% gadījumu, kad šie cilvēki vēršas valsts un pašvaldību iestādēs. Jāsaprot, ka 42% pāriet uz krievu valodu. Saziņā “uz ielas, veikalos” saziņas tikai latviešu valodā līmenis ir vēl zemāks – 19,4%.

Jāsecina, ka acīmredzot cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā valoda, paši ir apbrīnojami pretimnākoši. Varētu vēl saprast (un paciest), ka veselības aprūpes iestādēs konsekventi runāt latviešu valodā izvēlas tikai 48,2% no iestādēs strādājošajiem. Cilvēkiem jāpalīdz, veselība nav joka lieta, var arī pāriet uz krievu valodu. Savukārt nevar saprast, kādēļ, “uzrunājot nepazīstamus cilvēkus”, tikai 15,8% no krievu tautības cilvēkiem saskaras ar to, ka “nepazīstamais cilvēks” vēlas runāt tikai latviski un uz krievu valodu nepāriet. Joprojām – pētījumam nepieciešamās aptaujas veiktas 2023. gadā – esam, pieklājīgi sakot, ļoti plastiski.

Interesants pētījums skar latviešu valodu jauniešu vidē. No vienas puses, paši jaunieši apgalvo, ka aktīvā angļu valodas lietošana savstarpējā saziņā nekādi nemazinot viņu acīs latviešu valodas vērtību. Lai tā būtu, patīkami dzirdēt. No otras puses, bažas rada skolēnu teiktais par skolotāja lomu latviešu valodas apguvē.

Lūgums nepārprast – es šo lomu atzīstu un novērtēju. Tomēr rodas sajūta, ka, ja jaunietim tādu vai citu iemeslu dēļ nav paveicies ar latviešu valodas skolotāju (vai jaunietim šķiet, ka nav paveicies), tad viņš – gan latvietis, gan cittautietis – valodu apgūs ne visai labi.

Varu formulēt citādi: ir pārāk daudz subjektīvu faktoru. Piemēram, aptaujā par motivāciju mācīties 94–95% uzsver, ka svarīgi, lai skolotājam ir “humora izjūta” un “atvērtība citādajam”. Skolēna izpratnē. Un ja nav? Vispār runa ir par valodas mācīšanu, nevis par to, cik komfortabla ir komunikācija ar pedagogu.

Lai vai kā, drošāka sajūta par latviešu valodu būtu tad, ja papildus skolai tās apguvi, lietošanu un pilnveidošanu veicinātu vēl citi faktori. Piemēram, apziņa, ka valoda ir saistīta ar šo zemi. Kā liecina trešā aptauja – tā veikta jauniebraucēju grupā pērn – šī saistība nav nemaz tik pašsaprotama un nepārprotama. Proti, aptaujā vislielākā piekrišana (96%) ir apgalvojumam, ka “īstenam Latvijas iedzīvotājam” ir jāciena valsts vara un likumi.

Diezgan loģiski – saprātīgs cilvēks nemēģina pārliecināties par pretējo. Savukārt latviešu valodas zināšanas jau ir mazāk būtiskas (82%). Atšķirība var šķist neliela, tomēr to ir vērts paturēt prātā, kad esam pārsteigti par it kā saprātīgu ļaužu paviršu attieksmi pret latviešu valodu.