Minēšu dažus atšķirīgus piemērus. Joprojām Latvijas populārākajos tabloīdos regulāri lasāmas ziņas par Krievijas “zvaigznēm”. Alla Pugačova ieradusies Latvijā. Filipa Kirkorova veselības stāvoklis ir smags. Un tā tālāk. Runa nav par satura ievirzi – tabloīdiem tā ir specifiska. Runa ir par to – kāda mums daļa par Krievijas sportistu, dziedātāju un citu spīdekļu privāto dzīvi? Atgādināšu, ka mediji orientējas uz pieprasījumu, tātad daļu latviešu joprojām interesē viņiem, acīmredzot labāk saprotamā Krievijas izklaides un sporta pasaules vide, nevis, piemēram, skandāli Lietuvas vai Polijas “zvaigžņu” dzīvē.

2022.gads, protams, radīja pamatīgas izmaiņas, tomēr līdz tam – varētu domāt, ka nebija nedz Krievijas iebrukuma Gruzijā 2008. gadā, nedz agresijas pret Ukrainu 2014. gadā – Latvijas Universitātē darbojās Rusistikas centrs, kurš izdeva zinātnisko rakstu krājumus “Rusistica Latviensis”. Pēdējais krājums publicēts 2021. gadā. Tātad nevis slāvistika, kura varētu nodarboties ar Latvijas diemžēl maz zināmo Polijas vai Čehijas (un joprojām arī Ukrainas) tematiku, bet tieši Krievija. Jā, situācija vismaz formāli pamainījās – parādījās studiju programma “Rusistika un slāvistika”, Rusistikas un slāvistikas nodaļa, bet vai tiešām bija jāpienāk 2022. gadam, lai dārgo akadēmiķu galvās noskaidrotos, ka slāvi ir ne tikai krievi? Atgādināšu, ka runa ir par pašmāju intelektuāļiem…

Sociālajās platformās čum un mudž latviešu konti ar nepārprotami no kontiem krievu valodā pārkopētām anekdotēm, “smieklīgiem video”, aforismiem krievu valodā. Taisnojoties ar to, ka esot taču jāzina, ko “ienaidnieks runā”, Latvijas informatīvā vide ir pārbāzta ar kaut kādu Krievijas TV šovu pārstāstījumiem. Pamēģiniet salīdzināt, cik bieži tiek atgremots kaut kāds Solovjovs un cik bieži “Fox” vai “Deutsche Welle” runātais.

Stāsts pat nav tikai par Krieviju un krievu valodu. Cilvēks var turpināt vismaz daļēji dzīvot citas jēdzienu un simbolu telpas kontekstā vēl ilgi pēc politiskas neatkarības iegūšanas. Krievijas un krievu valodas vietā te varētu minēt Ķīnu Dienvidaustrumu Āzijas reģionā, daļēji arī Spāniju un spāņu valodu Dienvidamerikā un tā tālāk. Lieta tā, ka konteksts – “neapjaustā okupācija” – iesakņojas un saglabājas paaudzēs. Ja mūsu jaunā paaudze pēkšņi sadomātu, ka ASV viņiem vairs galīgi nepatīk, vai viņi neturpinātu mentāli atrasties amerikanizētajā kontekstā? Domāju, ka turpinātu.

Tātad es personīgi negrasos moralizēt par padošanos rusifikācijas vilinājumam. Tikai vēlams tad situāciju paškritiski apzināties un nevis, kā saka, peldēt tik uz priekšu, bet pašiem tikt skaidrībā, vai šāda sevis mānīšana mūs apmierina vai arī mēs tomēr vēlamies kaut ko mainīt.