Tajā pašā laikā nav saprotams uzbrūkošais tonis un augstprātība, ar kādu sabiedriskie mediji uztver kritiku par ieceri rīkot Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā. Ņemot vērā Latvijas politiskās vides kvalitāti, es saprotu sakāpinātu jūtīgumu pret politiķu aizrādījumiem un ieteikumiem. Krist krāgā Valsts valodas centram, publiski sakot, ka tā iebildumi ir, citēju, “absurdi” un medijs tiem “absolūti nepiekrīt”, un pilnai laimei pašiem pasūdzēties Tieslietu ministrijai, kuras pārraudzībā Valsts valodas centrs ir, – tas, kā saka, bija pilnīgi lieki.
Tikpat savāda sajūta rodas, konstatējot, ka sabiedriskie mediji, izrādās, labāk izprot Satversmi par bijušo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš ieceri par priekšvēlēšanu debatēm jebkurā svešvalodā publiski raksturojis kā pretrunā ar Satversmi esošu. Nē, Latvijas Televīzija un Latvijas Radio zina labāk. Par šo pašu tēmu publiski sastrīdēties ne tikai ar Māru Zālīti vai Zigmāru Liepiņu, bet arī veselu pulku citu ar kultūru saistītu ļaužu, Sarmīti Ēlerti (!) ieskaitot, – to vajag mācēt. Man ir grūti iedomāties, kā sabiedriskie mediji pamatos, ka Ēlerte un, teiksim, arī Pēteris Vasks, Guntars Godiņš vai citi paziņojuma parakstītāji patiesībā ir cenzūras piekritēji, kuri neizprot vārda brīvību un demokrātijas pamatus.
Domāju, ka šāda komunikācijas stila rezultātā arī ļaudis, kuri pret sabiedriskajiem medijiem izturas neitrāli, kuri neuzskata Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio vadību par teju vai Kremļa ietekmes aģentiem, secinās vismaz to, ka paštaisnuma līmenis šajos medijos pārsniedz Latvijā vidējo.
Nejēdzīgākais ir tas, ka jebkurā strīdā ir labi zināms algoritms – jo paštaisnāka un kareivīgāka ir retorika, jo grūtāk ir atrast kompromisu. Proti, viena situācija ir, ja viena no pusēm atzīst, ka ideja nav bijusi pati spožākā, kā tas vienmēr var gadīties, un te nav nekā dramatiska. Cita situācija, ja ideja tiek interpretēta kā teju vai pēdējā aizsardzības līnija pirms valsts nogrimšanas cenzūras un ksenofobijas purvā. Tu pats sev faktiski sadedzini manevra iespējas.
Visā šajā stāstā ir kāds traģikomisks elements. Moderno karu laikā karojošās puses lietoja tekstus (skrejlapas, avīzes, radio pārraides) pretinieka valodā, lai pārliecinātu par savu taisnību. Tā bija Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, tā darīja gan Vācija, gan Lielbritānija, gan PSRS. Daļa ekspertu ir diezgan skeptiski par šādu paņēmienu efektivitāti, tomēr ir arī viedoklis, ka jēga bija. Uzrunāt pretinieku viņa valodā.Rodas ironiska vēlme interpretēt sabiedrisko mediju neatlaidību krievu valodas lietošanas kontekstā tā, ka viņi jūtas ne tikai kā kara apstākļos, bet arī uzskata krievvalodīgos par pretinieku.
Skaidrs, ka paši mediji dusmīgi noraidīs šādu vēsturisku analoģiju kā pilnīgi nepamatotu, tomēr tik dzelžaina pārliecība, ka tā dēvētie krievvalodīgie neparko un nekad neuztvers informāciju latviešu valodā, provocē šādu savādu vēsturisku līdzību.
